© "Saskaņa" arhīvs

Latvijā 90. gados notika revolūcija mājokļu sektorā. Pārmaiņas bija saistītas gan ar ēku īpašumu atdošanu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, gan ar māju privatizāciju, gan ar visu mājokļu uzturēšanas sistēmu.

Mājokļu privatizācija noveda pie tā, ka dzīvokļi pārvērtās par preci, ko valsts par sertifikātiem vai naudu pārdeva šajos dzīvokļos dzīvojošajiem. Taču te radās nopietna problēma: pērkot jebkuru preci (sevišķi, ja šī prece ir paredzēta ilgstošai lietošanai, kāds, protams, ir dzīvoklis), jums ir jābūt preces pasei par tās tehnisko stāvokli. Bet ar dzīvokļiem tā nebija - iedzīvotāji saņēma to, kas katram bija, turklāt bez jebkāda novērtējuma par to, kas šim mājoklim ir un kas būtu nepieciešams. Faktiski privatizācijas rezultātā dzīvokļu īpašnieki dabūja kaķi maisā.

Otra problēma ir tā, ka privatizācijai sekoja arī zem privatizētajām daudzdzīvokļu ēkām esošās zemes iznomāšana. Ja zeme zem mājas piederēja valstij vai pašvaldībai, tad jaunās nomas attiecības varēja noformēt bez lielām grūtībām. Bet, ja zeme piederēja privātīpašniekiem (un tādu gadījumu bija samērā daudz!), radās grūtības. Tās bija būtisks trūkums likumā par zemes denacionalizāciju. Zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem tika piedāvāta izvēle - saņemt atpakaļ viņiem iepriekš piederošo zemi vai līdzvērtīgu zemes gabalu bez apgrūtinājuma būves veidā, vai kompensāciju par zemi sertifikātu veidā.

Jāuzsver, ka Latvija bija vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kas denacionalizācijas ietvaros piedāvāja bijušajiem īpašniekiem atdot zemi zem daudzdzīvokļu mājām, visās pārējās valstīs īpašniekiem šādos gadījumos tika piešķirts līdzvērtīgs zemesgabals vai kompensācija. Un šis Latvijas Saeimas pieņemtais lēmums noveda pie daudzām problēmām.

Daudzi zemes īpašnieki izvēlējās saņemt atpakaļ bijušos zemes gabalus. Zem mājām esošo zemju īpašnieki to gluži leģitīmi pieņēma kā pastāvīgu ienākumu avotu, jo tika nolemts, ka zemes noma ir obligāta. Bet, kad nomas maksa sāka strauji celties, tika pieņemts likums, kas noteica nomas maksas griestus dubultas zemes nodokļa likmes apmērā. Tolaik nodoklis par zemi zem daudzdzīvokļu ēkām bija 1,5% no kadastra vērtības, tas ir, maksimālā nomas maksa bija 3% no kadastra vērtības.

Vēlāk sākās vēl viens svarīgs process: zemi zem mājām sāka aktīvi uzpirkt uzņēmumi, kas saprata, ka līdz brīdim, kamēr tiks atrisināta dalītā īpašuma problēma (un mūsu birokrātijas apstākļos viss tiek risināts ļoti lēni!), nomas maksa par zemes izmantošanu būs lielisks ienākumu avots bez īpašām darbaspēka izmaksām. Pēdējos gados ir notikusi masveida zemes īpašumu tālākpārdošana, kā rezultātā tas ir koncentrējies aptuveni desmit lielu uzņēmumu rokās.

Nemitīgas zemes un dzīvokļu īpašnieku cīņas dēļ likums tika daudzkārt mainīts. Rezultātā tas ir novedis pie tā, ka šobrīd regulējums būtībā nepastāv. Patlaban zem daudzdzīvokļu mājas esošās zemes nomu nosaka abu pušu vienošanās, bet, ja tāda netiek panākta, jautājums tiek skatīts tiesā.

Dalītā īpašuma problēmas risinājuma meklējumus valsts uzlika uz daudzdzīvokļu māju īrnieku pleciem - tika pieņemts likums, kas uzliek dzīvokļu īpašniekiem pienākumu izpirkt zemi no īpašniekiem. Bet šeit atkal rodas problēma: ja jums ir jāiegādājas zemes gabals, piemēram, zem 100 dzīvokļu ēkas, tad jārēķinās ar to, ka daļai dzīvokļu īpašnieku tam vienkārši nebūs naudas... Un ar kredītiem, īpaši kredītiem ar atvieglotiem nosacījumiem, viss nav tik vienkārši.

Domāju, ka pašreizējā situācijā būtu pareizi zemes izpirkšanu no tās īpašniekiem uzticēt pašvaldībām. Tas ļautu pašvaldībām, pirmkārt, koncentrēt savās rokās konkrētajā administratīvajā teritorijā esošo zemi. Kas ir loģiski, jo zemes noma kļūtu par pastāvīgu ienākumu avotu pašvaldībām. Un šie līdzekļi - kas ir ļoti svarīgi! - varētu nodrošināt vismaz minimālu dzīvojamā fonda uzturēšanu. Turklāt šajā gadījumā nomas maksa nekļūtu par tik milzīgu slogu nomniekiem.

Šīs pašvaldību zemes iegādes programmas izmaksas svārstās robežās no 180 līdz 280 miljoniem eiro. Tā nav tik liela nauda, ​​turklāt zemes izpirkšana nenotiktu uzreiz. Varētu izstrādāt dažādus finanšu instrumentus, ļaut samaksāt naudu noteiktā laika periodā vai emitēt obligācijas. Šāda pieeja atvieglotu slogu tiem cilvēkiem, kuri dzīvo mājās, kas uzceltas uz privātās zemes. Un tas dotu iespēju pašvaldībām risināt jautājumus, kuriem, šķiet, nav tieša sakara ar dalīto īpašumu, piemēram, stāvlaukumu ierīkošana pie mājām, atkritumu konteineru vietu izbūve (ar to ir lielas problēmas, jo bieži vien vienkārši nav vietas, kur novietot konteinerus). Un, visbeidzot, tas atrisinātu problēmu ar bezsaimnieka zemes gabaliem, kas atrodas starp mājām.

Pašvaldību investīcijas zemes īpašumā vienkāršotu daudzu jautājumu risināšanu un, galvenais, atvieglotu cilvēkiem dzīvi. Taču pagaidām izvēlēts cits ceļš. Un vienīgais, kas šo ceļu atšķir no parastās zemes nomas, ir nosacījums - ja dzīvokļu īpašnieki nolemj pirkt zemi zem mājas, zemes īpašnieks viņiem nevar atteikt šo iespēju. Tāpat ir noteikts, ka zemes gabala cena nevar būt augstāka par tā kadastrālo vērtību. Bet arī tas var novest pie jauniem sarežģījumiem.

Šobrīd diemžēl jākonstatē, ka tiesību un normatīvo aktu līmenī dalītā īpašuma problēma it kā ir atrisināta, taču praksē risinājuma nav, kas arī turpmāk radīs daudzas problēmas.

Esmu pārliecināts, ka šīs problēmas var un vajag risināt Latvijas parlamentā. Bet tikai ar vienu nosacījumu, ka to darīs deputāti, kuri zina un prot to darīt un, galvenais, kuriem mūsu valsts iedzīvotāju intereses ir pirmajā vietā!

***

Publikāciju apmaksā “Saskaņa” Sociāldemokrātiskā partija

Svarīgākais