CIP direktora Džona Retklifa pusslepenā, īslaicīgā vizīte Maskavā, lidojot uz turieni ar armijas lidmašīnu no Rīgas, devusi augsni visdažādākajām versijām un spekulācijām.
Publikāciju izdevumā “The Wall Street Journal”, kurā izvirzīta versija, ka Retklifa vizītes mērķis esot bijis brīdināt Kremli “nedarīt muļķības”, un sekojošu publikāciju “Politico”, kur jau konkretizēts aicinājums neuzbrukt kādai no Baltijas valstīm, daži Latvijā uztvēra gluži kā oficiālo Baltā nama paziņojumu, lai gan tas ir tikai šo mediju pieņēmums, atsaucoties uz anonīmiem informācijas avotiem.
Uzreiz jāatzīst, ka par šo CIP vadītāja vizīti oficiālā informācija ir ārkārtīgi skopa un pat Tramps, kurš parasti visai brīvi (daudz neuztraucoties, cik viņa teiktais atbilst patiesībai) izsakās par visu, kas vien ienāk prātā, šoreiz bija neierasti mazrunīgs, norādot, ka šī nemaz neesot bijusi kaut kāda īpaša vizīte, bet gan “pa pusei” ikdienišķa. Respektīvi, nav vērts par to daudz runāt. Tādas vizītes mums regulāri ir dučiem. Kas, protams, arī nav taisnība.
Vakar ļoti līdzīgi šo tikšanos aģentūrai TASS raksturoja Krievijas Ārējās drošības dienesta vadītājs Sergejs Nariškins, norādot, ka katru nedēļu tiekoties ar dažādu valstu izlūkdienestu vadītājiem un citiem speciālistiem no visiem kontinentiem. Nekas īpašs. Rutīnas darbs.
Tomēr no jebkuras informācijas, neatkarīgi no tā, cik tā ir patiesa vai nepatiesa, var izlobīt dažas vērā ņemamas lietas. Kaut vai tādu nieku, ka Rīga šajā kontekstā parādās kā pasaules līmeņa politikas ģeogrāfiskais punkts. Lieka ironija par provinciālismu un mazvērtības kompleksiem šeit ir nevietā, jo Rīgas, Baltijas valstu ģeostratēģiskā komponente pasaulē, tai skaitā ASV, nebūt nav pašsaprotama, kā mums varbūt varētu likties.
Latviju šīs Retklifa vizītes kontekstā faktiski interesē tikai viena lieta: vai Latvijas drošību tā palielina vai samazina. Vai uzbrukuma risks mūsu valstij ir pieaudzis vai samazinājies? Ņemot vērā kaut cik ticamas informācijas trūkumu (visi stāsti par to, ka man tur viens cilvēks, kurš strādā N valsts ārlietu ministrijā, teica, jāuztver kā tīrā muldēšana), šobrīd neviens uz šo jautājumu kaut cik ticami atbildēt nevar. Ja nu vienīgi Putins, un arī viņš, iespējams, neko līdz galam vēl nav izlēmis.
Nelāgs precedents
Atcerēsimies, ka ļoti līdzīga vizīte notika 2021. gada novembrī, kad Maskavā ieradās toreizējais CIP direktors Bils Bērnss. Toreiz viņa uzdevums bija skaidri formulēts un nebija nekāds noslēpums. ASV neslēpa, ka viņu rīcībā ir droši izlūkdienesta dati, ka Krievija plāno pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Bērnsa uzdevums bija skaidri un nepārprotami, bez jebkādiem mājieniem pateikt Putinam: “mēs to zinām” un sekas Krievijai būs smagas.
Šeit svarīgi norādīt, ka “smagas sekas” Maskavas un Vašingtonas uztverē ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Bērnss Kremli brīdināja par “drausmīgām ekonomiskajām sankcijām” un citām “šausmām”, ar kurām Putinam nākšoties saskarties, ja viņš nepārdomās un tomēr ies uz to avantūru. Putinu šie brīdinājumi ne tikai nenobaidīja, bet, visticamāk, vēl vairāk pārliecināja par plānotā soļa pareizību. Kāpēc?
Tā kā arī ASV tolaik ticēja, ka Krievijas uzbrukuma gadījumā Ukraina kritīs, vēlākais, divu nedēļu laikā un Zelenskim vēlamais “politiskās karjeras turpinājums” ir bēgšana uz ārzemēm, tad Bērnsa argumentācija nevarēja nebalstīties tieši uz šiem priekšstatiem, kuri faktiski sakrita ar Putina pārliecību. Proti, ka karš nebūs ilgs un zibenskarš ātri beigsies ar Putinam vēlamu iznākumu.
Kas attiecas uz “smagajām sankcijām”, tad ar tām Putinu diez vai var iebiedēt. Turklāt tagad, skatoties ar atpakaļejošu datumu, varam būt droši: ja Putina zibenskarš būtu izdevies, “neatkarīgās” Ukrainas priekšgalā atrastos prezidents Medvedčuks un tur regulāri notiktu “demokrātiskas” vēlēšanas pēc Krievijas parauga, tad maz šaubu, ka Krievija jau būtu pilnībā atgriezusies starptautiskajā apritē. Krievijas sportisti piedalītos gan olimpiskajās spēlēs, gan visos pasaules čempionātos. Par ekonomisko sadarbību nemaz nerunājot.
Abi iestrēguši karā
Šobrīd Krievijas un ASV attiecības ir Putinam vēl labvēlīgākas. ASV prezidents runā daudz un īpaši nebaidās kādu aizskart, pat apvainot. Taču ne reizi viņš nav par Putinu izteicies kaut minimāli necienīgi. Tramps bez mazākās aiztures var izmest ko nievīgu par Eiropas līderiem, bet nekad par Putinu vai citiem autokrātiem.
Ko šī Trampa pietāte pret Putina tipa līderiem nozīmē pārējai pasaulei? Ir maza varbūtība, ka Tramps uzsāks kādas militāras darbības pret Krieviju, pat ja Krievija pārkāps agrākās “sarkanās līnijas” (uzbruks kādai NATO dalībvalstij vai izmantos kodolieročus). Tramps bija gatavs karot ar jebkuru, kas patrāpītos ceļā pēc ārkārtīgi sekmīgās Venecuēlas operācijas un turienes diktatora Nikolasa Maduro sagūstīšanas, bet nākamā Trampa avantūra Irānā izrādījās ne tuvu tik veiksmīga. Tieši otrādi, tā Trampu nostādīja līdzīgā situācijā, kādā jau piekto gadu atrodas Putins: īslaicīga “speciālā militārā operācija” pārvērtusies ieilgušā, grūti nobeidzamā karā.
Vēsturiskā pieredze liecina, ka “kareivīgā militārisma dvinga” nosaka vadoņu rīcību tikai tik ilgi, kamēr viņus pavada militāra veiksme. Tad viņi paši sevi sāk uzskatīt par “karamākslas ģēnijiem” un “Dieva izredzētajiem”, taču tad, kad veiksme kaujas laukā pazūd, kad ierastā triumfa vietā nākas sacerēt attaisnojošus melus par neesošajām uzvarām, jaunu fronšu atklāšana vairs nav darba kārtībā.
Tā kā gan Putins, gan Tramps abi ir iestrēguši sev nevēlamu karu rutīnā, varbūtība, ka viņi paši labprāt iniciētu karadarbības zonu paplašināšanu, ir mazticama. Tas spēlē par labu tai nomierinošajai retorikai, kuru šīs dīvainās Retklifa vizītes sakarā translē mūsu augstākās amatpersonas, sakot, ka Latvijai nekāds tiešs uzbrukums nedraudot.
Par ko varētu tirgoties?
Ja nu tomēr pieņemam, ka tāda līmeņa amatpersonas kā CIP direktora vizīte Maskavā nevar būt bez kāda patiesi nopietna mērķa, tad acīmredzot ASV kaut ko no šīs vizītes vajadzēja. Ko? Trampa uzmanības lokā ārpus tīra biznesa interesēm ārpolitikā ir divas lietas - Irāna un Ķīna. Ukraina ir tālu perifērijā, Eiropa - vispār mūs neinteresē, lai dzīvo pati par sevi. Tā kā Trampa mīļākais vārds ir “darījums”, tad grūti iedomāties, ka viņš būtu sūtījis Retklifu uz Maskavu bez “darījuma” portfelī.
Trampa izpratne par politiku balstās uz vienkāršo: es tev, tu man. Ja Dienvidkoreja neatbalstīja Trampa rīcību Irānā, tad es neaizstāvēšu Dienvidkoreju pret Kimu un kopīgajās militārajās mācībās samazināšu ASV klātbūtni līdz minimumam. Tas nozīmē, ka, prasot kaut ko no Putina, Tramps visdrīzāk solīja dot kaut ko pretī.
Ko Tramps varētu prasīt no Putina? Ņemot vērā jau minēto Trampa “sāpju punktu” Irānu, tā varētu būt Krievijas mazāka palīdzēšana Irānai. Tā kā Tramps ir piedraudējis pret Irānu vērst “iznīcinošas sankcijas”, tad viņš varētu aicināt Krieviju atturēties no šo sankciju klajas 100% apiešanas. Kaut daļēji tām pievienojoties. Protams, pretī dodot kaut ko, ko gribētu Putins.
Ko Tramps Putinam varētu dot? Viņš varētu atcelt Krieviji atsevišķas sankcijas. Tiesa, tikai ASV noteiktās, nevis ES sankcijas, kuras Krievijai ir visnepatīkamākās. Pārtraukt kaut ko darīt Ukrainas labā, kas nepatīk Krievijai. Piemēram, sašaurināt vai pat pilnīgi pārtraukt izlūkdienestu informācijas piegādi Ukrainai, nepārdot “Patriot” pārtvērējraķetes, nedot to ražošanas licences un citu Krievijai vēlamu ierobežojumu ieviešanu.
Te gan rodas jautājums, kāpēc ar šādu misiju uz Maskavu jāsūta CIP direktors? Jautājumā par Irānas sankcijām un Krievijas sadarbību ar Irānu piemērotāks sarunu vedējs būtu finanšu ministrs Skots Besents vai pat tie paši bēdīgi slavenie Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners. Līdz ar to nevar arī izslēgt “garlaicīgo” versiju, ka šīs vizītes mērķi patiešām bijuši šauri specifiski bez lielākas ģeopolitiskas nozīmes. Tas daļēji izskaidro Trampa nevērīgi izmesto frāzi par šīs vizītes it kā ikdienišķo raksturu.
Latvijas iesaiste
Atsevišķs jautājums ir par mūsu valsts dienestu un augstāko amatpersonu iesaisti un informētību par šo vizīti. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs uz tiešu jautājumu par Latvijas iesaisti šajā vizītē preses konferencē atbildēja ar acīmredzami iepriekš sagatavotu standartfrāzi: “Mums ir laba un cieša sadarbība ar mūsu amerikāņu sabiedrotajiem gan informācijas apmaiņā, gan savstarpējās konsultācijās, gan loģistikas atbalstā, ja tas ir nepieciešams. Šis bija tas gadījums. Mūsu sadarbība gan diplomātiskajā, gan izlūkdienestu līmenī ir ļoti cieša, bet jebkādus komentārus par šo vizīti sniegs mūsu sabiedrotie tajā apjomā un tajā pieļaujamībā, kādu viņi paši uzskatīs par vajadzīgu.”
Skatoties uz Rinkēviča sejas izteiksmi, viņam šo frāzi sakot, vismaz man radās tīri subjektīvs iespaids (pieļauju, ka tas var būt maldīgs), ka Latvijas puse šajā vizītē ir bijusi iesaistīta tik maz, cik maz vien iespējams. Protams, nodrošinot nepieciešamo drošību, loģistikas pakalpojumus un visu pārējo, bet ne saturiski.
Ja tā, tad pat šī Latvijas “atstumtība” konkrētajā gadījumā var tikt tulkota mums labvēlīgi. Proti, sarunas Maskavā bija “ne par jums”, bet gan par mūs - ASV un Krieviju - skarošām tēmām, kas jūs neskar. Būtu labi, ja tā arī būtu.
