Aizejošās 14. Saeimas vadība atstāja nākamajai Saeimai publiskotus datus par Latvijas iedzīvotāju nevēlēšanos iesaistīties valsts aizsardzībā un 23. oktobrī šiem datiem veltītu apspriedi, kas kārtējo reizi apliecināja, ka cilvēkus piesaistīt spējīgu ideju Latvijas valdošajām aprindām nav.
Saeimas Analītiskais dienests aizejošās Saeimas vadības uzdevumā palaida apritē tādus aptaujas datus, kuru jēga ir Latvijas valdošajām aprindām nepatīkams starpvalstu salīdzinājums. Latvijai pārliecinoša pēdējā vieta, sarindojot kaimiņvalstis pēc tā, cik procenti no aptaujātajiem šo valstu iedzīvotājiem atbildējuši apstiprinoši uz jautājumu, vai viņi aizstāvēs savu valsti pret citas valsts uzbrukumu:
| Atbilde "jā" | Somijā | Lietuvā | Igaunijā | Latvijā |
| Procentos | 64 | 52 | 45 | 37 |
Saeimas priekšsēdētājas biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica 23. oktobrī sapulcināja domātāju pulciņu (attēlā) un uzsāka diskusiju ar vārdiem, ka "mēs ieguldām miljardus valsts aizsardzībā - modernā bruņojumā, robežas stiprināšanā un militārajās spējās. Taču tikpat būtisks ir jautājums par Latvijas sabiedrības gatavību sargāt mūsu zemi, mūsu valsti. Izpētē secinātais - tikai 37 procenti iedzīvotāju ir gatavi aizsargāt Latviju militāri, bet 60 procenti nemilitāri - var būt satraucoši, bet vienlaikus arī pamudinājums izlēmīgi rīkoties.”
Ar pirmo versiju, kā valsts varētu "izlēmīgi rīkoties", klajā nāca 14. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Raimonds Bergmanis. Var domāt, ka viņš šo amatu saglabās arī 15. Saeimā, kur "Apvienotā saraksta" panākumu vilnis viņu jau ir ienesis.
Atbilstoši R. Bergmaņa priekšstatiem, nepieciešams palielināt stundu skaitu valsts aizsardzības mācībai (VAM) no 112 stundām tagad līdz 140 stundām vismaz. Domu gaita atbilstoša faktam, ka Krievija ir jau piekto gadu iestrēgusi karā Ukrainā. Tā kara beigas nav saskatāmas, un arī pēc kara formālajām beigām vēl būtu jāpaiet gadiem, līdz kamēr Krievija sadziedē kara brūces un kļūst spējīga jauniem uzbrukumiem, tajā skaitā Latvijai. Ja draudi Latvijai savilksies tik lēni kā līdz šim, tad tiešām pietiek laika - pietiek tik daudz gadu, lai tagadējie vidusskolēni, kuriem pasniedz VAM, pagūtu izaugt par jauniem vīriešiem, kuru fiziskās spējas visatbilstošākās karavīru un apakšvirsnieku pienākumiem kara laukā. Ja viņi mācētu labi šaut šī vārda plašākajā nozīmē un ja valdošajām aprindām būtu drošība, uz kuru pusi viņi visi šaus, tad valstī valdošās aprindas varētu justies daudzmaz drošībā.
Latvija, protams, nevēlas karu, bet mēģina radīt tādu iespaidu par spējām pretoties, lai Krievijai nerastos kārdinājums pārbaudīt, ir vai nav tas blefs. Krievijai Ukrainā vajadzētu gūt vismaz tādu mācību, ka šādas pārbaudes var beigties ar lielām nepatikšanām. Tomēr arī Latvijai būtu labi zināt, cik lielā mērā var paļauties uz VAM.
"Neatkarīgā" jau ir rakstījusi par to, ko 20. oktobrī par VAM izpildi Saeimai ziņoja Jaunsardzes centra direktors, pulkvedis Valts Āboliņš.
Jaunsardzes centrs nodrošina Latvijas skolām VAM kā ārpakalpojumu. V. Āboliņu uzklausīja Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas Visaptverošas valsts aizsardzības apakškomisija vismaz apakškomisijas priekšsēdētāja Igora Rajeva personā. V. Āboliņa un I. Rajeva sarunu "Neatkarīgā" rezumēja ar jautājumu "Kā iemācīties šaut bez šaušanas". Citiem vārdiem sakot, ar bažām, ka "var rasties arī jauni cilvēki, kuri atbilstoši savai pieredzei secinājuši, ka īstā valsts aizsardzība ir tāda pati liekulība kā VAM, ja to realizē sliktākajos no iespējamiem variantiem". Tālākā painteresēšanās par VAM parāda, ka savā tagadējā veidā VAM ir slikts variants kopumā un burtiska R. Bergmaņa prasības izpilde situāciju vēl jo vairāk pasliktinātu.
VAM novērtēšanai pietiek kaut vai ar ielūkošanos Jaunsardzes centra mājaslapā publicētajā VAM otrā mācību gada oktobra nodarbību plānā:
Ticēšana šādai apmācību norisei nozīmē ticēt Rietumu zinātnē un kultūrā nepieņemamai teleportācijai šurpu turpu starp skolas telpu un ārpus skolas uz dažādām savstarpēji attālām vietām, jo arī tas nav pieļaujams, ka vieni klīst pa šautuvi, lai salīdzinātu apvidu ar karti, bet otri turpat šauj mērķī. Plāns sastādīts tik demonstratīvi bezjēdzīgi, lai neviens nesāktu glābt neglābjamo, mēģinot sabloķēt skolā veicamās nodarbības vienā mācību dienas daļā un ārpus skolas veicamās nodarbības - otrā dienas daļā.
Neko no VAM mērķiem nav iespējams sasniegt, manevrējot ar tiem līdzekļiem, kādus valsts piešķīrusi VAM apgūšanai. Praktiski līdzekļu nav vispār, tāpēc tos nav iespējams izlietot prātīgāk, ieplānojot mācības vai nu tikai skolas telpās, vai kaut dažas mācību dienas gadā apstākļos, kas kaut attāli atgādina militāro poligonu. Ja tāda poligona nav un transporta nokļūšanai līdz turienei nav, tad apmācāmo teleportācija uz nekurieni un atpakaļ pāris reizes dienā ir tieši tas pats, kas teleportācija pāris reizes mācību gadā.
Tāpēc VAM mācību plāns sastādīts tā, lai nebūtu gadījumu, ka patriotisku ideju saputošanās atsevišķu VAM pasniedzēju vai skolu direktoru galvās izraisītu mēģinājumus jauniešiem iemācīt kaut ko no tā, kas būtu jāiemāca. Nē, Jaunsardzes cents kā paraugplāna turētājs ir parūpējies, lai neviens normāls cilvēks pat nesāktu šādus plānus pildīt. Prasība teleportēt apmācāmos vairākas reizes dienā ir mājiens skolai, skolēniem un VAM pasniedzējam atrast sadzīvošanas formulas, kā atskaitīties ne tikai par neiespējamo teleportāciju veikšanu, bet par fiktīvām nodarbībām kopumā. Varbūt uz tām rindas kārtībā jānāk tikai dažiem no audzēkņiem, kamēr pārējie gatavojas eksāmeniem vai piedalās citos skolas rīkotos pasākumos; varbūt jānāk visiem, lai daudzu apmācāmo klātbūtne ļautu nepamanīt, ka viņi VAM laiku izmanto, pildot citu mācību priekšmetu uzdevumus vai spēlējot nosacītās "kārtis" varbūt atkal fiziskā veidā, ja mobilie telefoni atņemti.
Jaunsardzes centra piedāvātais plāns ir kā kliedziens, ka VAM ir bezjēdzīga laika nosišana. Tālāk ir izvēle, vai uzskatīt Latvijas jauniešus par tik tizliem, ka viņi bez iebildumiem piedalīsies vēl ilgākā viņu laika izķēpāšanā, vai arī par tādiem, kas tomēr kaut kad un kaut kādā kontekstā spētu sabīdīt kaut ko līdzīgu tam, kas ziņu veidā nāk no Francijas par turienes jauniešu un tieši skolēnu protesta izdarībām. Ne tizlie, ne protestējošie jaunieši nav tas, kas vajadzīgs Latvijas aizsardzībai.
Vai tad nu tiešām ir tā, ka R. Bergmanis un citas amatpersonas šādus "kliedzienus" nedzird? I. Rajevs deva "Neatkarīgajai" tādu skaidrojumu, ka VAM laika pagarināšanai jānotiek uz mācību gada pagarināšanas rēķina. Skolotāju intereses, t.i., atvaļinājumus tas nekādi neaizskartu. Mācību gadā jāiekļauj divas nedēļas VAM nodarbību klātienē nometnēs, kur Jaunsardzes centrs turpinātu sniegt skolām savu ārpakalpojumu. Nometnes atceltu visas vai lielāko daļu to pretenziju, kas nupat izteiktas pret VAM tagadējā izpildījumā bez materiālā nodrošinājuma uz lauka, kas kaut ar 1/100 daļu līdzinās kaujas laukam. Ja šādas līdzības nav, tad nav arī nekādas VAM.
Ja šādas nometnes, kuru prototipi tagad tiek sniegti Jaunsardzes dalībniekiem un vēl arī ļoti ierobežotam skaitam VAM entuziastu, tiktu padarītas par VAM sastāvdaļu pilnīgi visiem apmācāmajiem, tad varētu atrast jēgu arī ievadnodarbībām klasē, kur tiešām iespējams apgūt komandas un citus terminus, kas noderēs, lai darbotos uz lauka. Tā tas būtu, ja būtu, bet Latvija ir nepārskatāmi tāla no šāda mērķa. Ja tas būtu kaut cik saskatāms, tad R. Bergmanis būtu to pieteicis 23. oktobra apspriedē.
Pēc R. Bergmaņa citi Saeimā sapulcinātie deva vēl citus priekšlikumus. Tādiem runātājiem kā Z. Kalniņai-Lukaševicai, žurnālistei Kristīnei Garklāvai un Latvijas Universitātes rektoram Gundaram Bērziņam labi piestāvēja runas par to, cik svarīgi celt sabiedrības izglītības līmeni un kopt latvisko kultūru, kas noteikti kalpos par priekšnosacījumiem cilvēku vēlmei šo kultūru aizsargāt. Principā tam varētu piekrist, taču ar nosacījumu, ka izglītības un kultūras ietekme tiek iztirzāta atklātāk un godīgāk, nekā to pieņemts darīt kopumā un arī aplūkotajā apspriedē.
Par izglītību jāatzīst, ka tā var kalpot kā abpusgriezīgs zobens. Piemēram, tieši izglītotam cilvēkam var piespēlēt tādus argumentus kā citējamības indeksi, ko mazāk izglītoti nenovērtēs. Toties izglītotajiem ir par ko padomāt, ja vienā pusē Latvijai dzirdami nemitīgi atgādinājumi par to, cik daudz pasaules kultūrai devuši Puškins un Dostojevskis, bet otrā pusē skan, ka pret Oksfordu un Kembridžu Latvijas Universitāte tomēr ir kaktu kantoris, kura aizstāvēšana par savas dzīvības cenu būtu ļoti dīvaina nodarbošanās. Citējamības indeksi taču to visu parādot pilnīgi objektīvi!
Izglītotiem cilvēkiem varētu celt priekšā arī tādu domu gaitu, ka tādi mākslas meistari kā Rainis un Rūdolfs Blaumanis, Jāzeps Vītols un Janis Rozentāls, atsauces uz kuriem pamato latviešu kultūras cienījamo vietu starp citu tautu kultūrām, paši ir Krievijas impērijas kultūras un tās ietvaros pastāvējušās Baltijas vāciešu subkultūras produkti. Viņi savulaik pareizi sapratuši, ka starp latviešiem viņiem būs nesalīdzināmi vieglāk izsisties pašā kultūras virsotnē nekā starp krieviem vai vāciešiem, kur katrā mākslas žanrā tādu kā viņi bija ja ne simtiem, tad desmitiem.
Loģika un aritmētika neļauj paslēpt latviešu tautas izmiršanas faktu un no tā izrietošas konsekvences aiz ainiņām, ka reizi gadā izdodas piepildīt ar cilvēkiem dažas galvenās ielas un vienu laukumu novadu centros, kad tur sarīko pilsētas svētkus ar bezmaksas koncertu.
Tomēr izglītība dod arī pretargumentus šeit pieminētajiem argumentiem. Pingpongu ar vārdiem par un pret var spēlēt tik ilgi, kamēr vien ir griba to darīt. 37% karot pieteikušos liecina, ka šī griba nav noslīdējusi līdz nullei. Tā ir noslīdējusi nekomfortabli tuvu nullei, no kuras attālināties vajadzētu. Ja kāds zina, kā to izdarīt, tad pagaidām viņš tura sveci zem pūra.
