1) Padomju laikos lielākajā daļā skolu bij īpašs militāras mācības kabinets, bet pagrabā pilnībā aprīkota šauruve (vismaz mums Rīgā). Kur tas tagad ir, kur to VAM apgūt? Ar to arī viss ir izteikts...
2) Ja ir tā kā rakstīts, ka viena stunda ierindas mācības, viena stunda sakaru, viena stunda orientēšanās, un nākamajā stundā vēl kaut kas diametrāli pretējs, tad TAS PILNĪGI OFICIĀLI IR FUFELIS. Piemēram, sakari - apgūt fonētisko alfabētu vien man prasīja vairākas dienas (nevis vienu stundu) un arī tad, tas prasīja vēlēšanos to izdarīt - vnk gāju pa ielu un saucu mašīnu numurus. Un vēl šobrīd, kad vajag ar kādu sarunāties lielā troksnī vai pa draņķīgu telefona tīklu, neesmu dzirdējis ka kāds zinātu un izmantotu Latvijā oficiāli izmantojamo NATO standartu, bet tiek vienmēr gudrots kaut kas jauns uz vietas - l,,l, l, nu, Liepa, a,a,, Akmens, nevis kā būtu skaidri un visiem saprotami - Lima, Alfa.
3) Ar to latvisko kultūru ir vistrakāk. Normāla latviešu mūzika, tāda ko gribētu klausīties arī kāds jaunietis, beidzās kaut kad 90-2000šajos. Latvijas radio 1 un 2 vnk nav klausāmi. Tur ir tikai kaut kādi jēli šlāgeri priekš pensionāriem. Nu labi ok, pēdējā laikā vismaz radio 5 mēgina kaut ko darīt lietas labā un arī tas kas tur skan, labs, ir ne jau latviešu, ar vienu izņēmumu - vismaz ir parādijies daudzmaz kavlitatīvs latviešu reps un hiphops ko jaunieši arī klausās.
Braukt cauri uz Raini un Plūdoni - aizmirstiet - tas vairs sen nevienu nneiteresē! Varbūt vienīgi no Čaka vēl varētu kaut ko aktuālu atrast..
Līdz ar to tagad panākt, ka kāds tā dikti sistu sev pie krūtīm un teiktu, ka MANA Latvija - nu stipri apšaubāmi, it sevišķi ņemot vērā mūsdienu informācija siespējas un pašam tikt pie visas informācijas par to kas notiek visā plašajā pasaulē.
Komentāri: Valdošo aprindu fiziskās glābšanās plāni viens šķidrāks par otru
Nu bet, vai tad mums vispār ir tāda VAM (valsts aizsardzības mācība)? Kur var palasīt?
Ka neiznāk tā ka gribam mācīt to kā nemaz nav?
Tā teikt, "Valsts aizsardzības apmācība", grāmata ko katrs latvietis tur uz galda!
1) Padomju laikos lielākajā daļā skolu bij īpašs militāras mācības kabinets, bet pagrabā pilnībā aprīkota šauruve (vismaz mums Rīgā). Kur tas tagad ir, kur to VAM apgūt? Ar to arī viss ir izteikts...
2) Ja ir tā kā rakstīts, ka viena stunda ierindas mācības, viena stunda sakaru, viena stunda orientēšanās, un nākamajā stundā vēl kaut kas diametrāli pretējs, tad TAS PILNĪGI OFICIĀLI IR FUFELIS. Piemēram, sakari - apgūt fonētisko alfabētu vien man prasīja vairākas dienas (nevis vienu stundu) un arī tad, tas prasīja vēlēšanos to izdarīt - vnk gāju pa ielu un saucu mašīnu numurus. Un vēl šobrīd, kad vajag ar kādu sarunāties lielā troksnī vai pa draņķīgu telefona tīklu, neesmu dzirdējis ka kāds zinātu un izmantotu Latvijā oficiāli izmantojamo NATO standartu, bet tiek vienmēr gudrots kaut kas jauns uz vietas - l,,l, l, nu, Liepa, a,a,, Akmens, nevis kā būtu skaidri un visiem saprotami - Lima, Alfa.
3) Ar to latvisko kultūru ir vistrakāk. Normāla latviešu mūzika, tāda ko gribētu klausīties arī kāds jaunietis, beidzās kaut kad 90-2000šajos. Latvijas radio 1 un 2 vnk nav klausāmi. Tur ir tikai kaut kādi jēli šlāgeri priekš pensionāriem. Nu labi ok, pēdējā laikā vismaz radio 5 mēgina kaut ko darīt lietas labā un arī tas kas tur skan, labs, ir ne jau latviešu, ar vienu izņēmumu - vismaz ir parādijies daudzmaz kavlitatīvs latviešu reps un hiphops ko jaunieši arī klausās.
Braukt cauri uz Raini un Plūdoni - aizmirstiet - tas vairs sen nevienu nneiteresē! Varbūt vienīgi no Čaka vēl varētu kaut ko aktuālu atrast..
Līdz ar to tagad panākt, ka kāds tā dikti sistu sev pie krūtīm un teiktu, ka MANA Latvija - nu stipri apšaubāmi, it sevišķi ņemot vērā mūsdienu informācija siespējas un pašam tikt pie visas informācijas par to kas notiek visā plašajā pasaulē.
Komentēt