Latvijas iedzīvotājiem šogad uzkritusi laime nelaimē – dabasgāzes un aiz tās arī citu kurināmā veidu cenu celšanās notiek pirms Saeimas vēlēšanām, liekot valsts aparātam vairāk pievērsties 2026./2027. gada apkures sezonas problēmām.
Priekšvēlēšanu gaisotnē netiek laists darbā sauklis, ka viss maksā tik, cik maksā. Norāde uz neapstrīdamo faktu, ka Latvijai nav ne mazākās vainas un atbildības par karu naftas un gāzes ieguves laukos ap Persijas līci, nekalpo par pamatojumu politiķu un ierēdņu bezdarbībai. Vakar, 24. septembrī, šī darbošanās jo spilgti izpaudās divos veidos. Pirmkārt, Saeima galīgajā lasījumā pieņēma Klimata un enerģētikas ministrijas grozījumus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, uz 2026./2027. gada apkures sezonu grozot mājokļa pabalsta aprēķinā izmantotos koeficientus tā, lai palielinātu atbalstu mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem. Otrkārt, ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) nāca klajā ar plānu, kā ierobežot apkures tarifu pieaugumu visā Latvijā, bet jo īpaši Rīgā. Sākot sarunu ar “Neatkarīgo”, V. Valainis uzskaitīja argumentus, kāpēc šī plānošana beigsies ar apkures tarifu pieauguma ierobežošanu, nevis ar Saeimas vēlēšanām, kas iepriekš daudzos gadījumos devusi lieliskus ieganstus atteikties no tobrīd pavisam svaigiem solījumiem.
A. Valainis ceturtdien publiskoja piecu punktu plānu apkures sezonas tarifu pieauguma ierobežošanai. Šodien, piektdien, paredzēta šī plāna apspriešana pie “Apvienotā saraksta” deleģētā Ministru prezidenta Andra Kulberga. Nevajadzētu notikt tā, ka apspriedi ignorē “Progresīvo” vadītā Rīgas dome, jo liela nozīme plāna izpildē ir uzņēmumam “Rīgas siltums", kura īpašumtiesības sadalītas starp valsti un pašvaldību.
V. Valaiņa piedāvātie siltuma tarifu pieauguma ierobežošanas paņēmieni ir šādi:
1) CO2 bezmaksas kvotu palielināšana siltumapgādes uzņēmumiem.
2) Lielākas iespējas pārdot “Rīgas siltumam” atlikumsiltumu, ko valsts a/s “Latvenergo” dažkārt ir spiesta izpūst gaisā, lai atdzesētu elektrības ražošanas iekārtas.
3) Vienoties ar Rīgas pašvaldību, lai tā novirza tarifu pazemināšanai “Rīgas siltuma” peļņu, kas veidojas atbilstoši tagadējiem un tālāk apkures sezonas laikā izmantotajiem tarifiem.
4) Uzdot “Latvenergo” piegādāt “Rīgas siltumam” 120 megavatu siltumenerģijas ar cenas atlaidi.
5) Kopā ar Rīgas pašvaldību izveidot siltumenerģijas piegādi vēl precīzāk atbilstoši patēriņa vajadzībām, kas nemitīgi mainās atkarībā no gaisa temperatūras un vēja, uzņēmumu un iestāžu darba sadalījuma pa diennakts stundām, nedēļas dienām, svētku brīvdienām u.tml.
Plānā pieminēta Rīga, Rīga un vēlreiz Rīga, bet tas, kas notiks Rīgas siltumapgādē, ietekmēs visu Latviju. Ja “Latvenergo” nevajadzēs pūst gaisā siltumu tad, kad Rīgā pēc siltuma ir pieprasījums, tad citās “Rīgas siltuma” un privāto katlumāju kurtuvēs nevajadzēs sadedzināt šķeldu tādā daudzumā, kas atstāj ietekmi uz šķeldas cenām Latvijā.
Ja “Latvenergo” piegādās “Rīgas siltumam” lētāku siltumu, tad tas samazinās dividendes, ko “Latvenergo” maksā valstij. Līdz ar to valdībai nāksies samazināt izdevumus (vēl vairāk bremzēt izdevumu pieaugumu), no kuriem daļa pārtop par ārpus Rīgas dzīvojošo cilvēku ieņēmumiem. Šie ieņēmumi draud kļūt mazāki, ja no Rīgas fiziskajām un juridiskajām personām iekasēs mazāk naudas par siltumu. Tāpat ne vien ieguvējus, bet arī zaudētājus radīs CO2 emisijas bezmaksas kvotu pārdalīšana. Tāpēc, lūk, vajadzīga apspriede A. Kulberga vadībā, lai salāgotu pretējas intereses.
Par atskaites punktu “Rīgas siltuma” tarifu pieauguma ierobežošanai jāņem “Rīgas siltuma” 15. septembra prezentācija Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas sēdē. Par 2026./2027. gada apkures sezonas cenām Latvijā kopumā šīs apakškomisijas deputāti bija interesējušies jau nedēļu iepriekš, 8. septembrī nonākot līdz viņus nomierinošam secinājumam, ka “apkures cenas nākamajā ziemā atbildīs Saeimas deputātu algām”. Pie tā paša viņi palika, redzot “Rīgas siltuma” sagatavoto attēlu ar siltuma tarifa paredzamo kāpumu par 30% attiecībā pret tagadējo tarifu 83,01 eiro par megavatstundu (eiro/MWh):
Iebildumus pret šādu tarifu celšanu komisijas sēdē pauda Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis. Tad sākās asa vārdu apmaiņa starp J. Miezaini un Rīgas domes priekšsēdētāju Viesturu Kleinbergu, kurš pauda, ka pieteikumi uz tarifu pieauguma pārbaudīšanu beigsies līdz ar Saeimas vēlēšanām 3. oktobrī.
"Rīgas siltuma" valdes priekšsēdētājs Kalvis Kalniņš paskaidroja, ka tarifa piedāvājums balstīts uz "Rīgas siltuma" jau nopirkto dabasgāzi vidēji par 46 eiro par MWh apmēram 70% apmērā no apkures sezonai nepieciešamā daudzuma. Salīdzinājumam: dabasgāzes cena 15. septembrī, kad notika komisijas sēde, Eiropas TTF ("Title Transfer Facility") biržā bija 80,60 eiro/MWh, bet vakar, 24. septembrī - 74,34 eiro/MWh. V. Valainis piebilda, ka tirgus analītiķi ir nosaukuši argumentus par labu būtiskākam dabasgāzes cenu kritumam novembrī, taču šī gada notikumi pasaulē māca nebrīnīties, ja cenas novembrī celtos.
Atgriežoties pie tā, ko Latvija var ietekmēt, jānorāda “Rīgas siltuma” kapitāldaļu sadalījums: 49% pieder Rīgas domei, 48,99% - Latvijas valstij, 2% - SIA "Enerģijas risinājumi. RIX", bet "Latvenergo" pieder 0,005% akciju. V. Valaiņa priekšlikums ir nostiprināt valsts ietekmi uzņēmumā ne tieši, bet caur “Latvenergo”. Tas varētu iegūt “Rīgas siltuma” akcijas, ieguldot uzņēmuma pamatkapitālā ne naudu, bet savus katlus ūdens sildīšanai, t.i., siltuma ražošanai nodalīti no elektrības ražošanas. Šobrīd nav skaidrības, kā uzņēmuma akcionāri tādā gadījumā vienotos vai nu par esošo akciju sadalījuma mainīšanu, vai par īpašumtiesību pārdalīšanu ar jaunu akciju emisiju. Tagad laikam gan jāpārdzīvo priekšā stāvošā apkures sezona un tad jāpēta, kā “Rīgas siltuma” īpašumtiesību struktūras maiņa varētu veicināt patērētājiem izdevīgu tarifu salāgošanu ar kapitālieguldījumiem, lai palielinātu centralizētas siltumapgādes īpatsvaru kopējā siltuma patēriņā.
