Saeimas Tautsaimniecības komisijas šīsnedēļas darba kārtībā tika iekļauts jautājums par Latvijas ekonomisko attīstību 14. Saeimas laikā, un komisijas sēde ar šādu darba kārtību noslēdzās ar komisijas priekšsēdētāja Arvila Ašeradena (“Jaunā vienotība”) vārdiem: "Esam pie beigām, nav laba sajūta."
Šonedēļ un vēl trīs reizes tuvākajā laikā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju varētu salīdzināt ar Tautas saimniecības sasniegumu izstādi padomju laika Latvijā. Pēc tās varēja spriest par ražošanas un patēriņa līmeni Latvijā virs vidusmēra pasaulē un tieši Padomijā, bet tajā pašā laikā arī par atpalicību no ģeogrāfiski tuvās Somijas, politiski piejaucētās Polijas un kur nu vēl no Amerikas (ASV, Kanādas) vai Austrālijas, no kurienes dāvanas radiniekiem sūtīja tie, kurus pasaules karš bija aizrāvis svešumā. Pēc Padomijas 1990. gada sabrukuma visi gribētāji varēja izpausties, ka viņi jau pagājušā gadsimta 80. gados kaut ko tādu paredzējuši saimniecisku, nevis tikai morālu argumentu dēļ. Ja Latvijas Republikā notiekošās izmaiņas vairs nebūs savienojamas ar valsts tagadējās izkārtnes saglabāšanu, tad arī būs argumenti, ka pamatā tam iekšēji procesi, nevis ieraušana kārtējā pasaules karā vai citi no mums nekādi neatkarīgi apstākļi.
A. Ašeradena iecere ir sarīkot vēl trīs atsevišķas komisijas sēdes pārrunām ar Latvijas Bankas prezidentu Mārtiņu Kazāku, pēc tam par Latvijas vajadzībām Eiropas Savienības nākamajā, 2028.-2034. gada plānošanas periodā un nobeigumā ar tiem, kuri uzņēmušies pārlūkot vēl tālāku nākotni un atbildēt, "vai Latvija 2050. gadā būs tā pati valsts, kas tagad?"
9. septembrī komisija uzklausīja Ekonomikas ministrijas sagatavoto ziņojumu par Latvijas tautsaimniecības makroekonomisko attīstību un šīs attīstības paātrināšanai nepieciešamajiem pasākumiem 2027.-2030. gadā un Finanšu ministrijas aprēķinus par to, cik lielu daļu no ekonomikas ģenerētās naudas izdosies savākt valsts budžetā.
Ziņojuma sniegšanai Ekonomikas ministrija bija deleģējusi valsts sekretāra vietnieku cilvēkkapitāla pārvaldības un makroekonomiskās attīstības jautājumos Jāni Salmiņu (attēlā).
Ekonomikas ministrija un ministrs Viktors Valainis ir formulējuši mērķi, ka Latvijas ekonomiku vajag līdz 2035. gadam dubultot. Ministrs šo apņemšanos nav atsaucis, neraugoties uz nenoteiktību pasaulē un to, ka karš Ukrainā turpinās piekto gadu un joprojām no tā sauktajiem kara dūmiem var iznirt jebkas - varbūt priekšnoteikumi Latvijas IKP dubultošanai, bet varbūt - pilnīgam sabrukumam.
Ārējai nenoteiktībai Ekonomikas ministrija lika pretī savu ierēdniecību, kas ne vien producē datus un dokumentus, bet arī simbolizē palikšanu pie tā, kas jau ir. J. Salmiņa komentārs viņa rādītajam attēlam par Latvijas IKP samazināšanos un atkopšanos skanēja tā, ka, no vienas puses, ekonomikas izaugsme 8 ceturkšņus pēc kārtas nozīmē ļoti stabilu izaugsmi, bet, no otras puses, izaugsme par 3% trijos gados ir ļoti lēna izaugsme.
Valsts aparāts dzīvo pārliecībā, ka IKP pieaugums paātrināsies pats no sevis līdz 2,4% gadā, ja Latvija nesaņems kārtējo ārējo (cerams, ka tikai ekonomiskā nozīmē) triecienu. Šajā scenārijā jaunu konkurētspējas priekšrocību trūkums kavētu eksporta izaugsmi, bet ekonomikas attīstību balstītu lēni augošs iekšzemes pieprasījums. Proti, algu pieaugums, lai mobilizētu darbam izmirstoša darbaspēka atliekas, un - attiecīgi - algu pieauguma iztērēšana.
V. Valaiņa pieteiktā ekonomikas dubultošana prasītu 3,8% izaugsmi gadā. Ar skolā iegūtām un sadzīvē izmantotām aritmētikas zināšanām atšķirība starp skaitļiem 2,4 un 3,8 nav uztverama, bet konkrētajā gadījumā atšķirība ir milzīga. Lai tiktu pāri 2,4% robežai IKP pieauguma tempā, Latvijas konkurētspējas priekšrocības būtu jābalsta tehnoloģiskajos faktoros, ražošanas efektivitātē un inovācijās. Savukārt visi šie faktori prasa ieguldījumus - prasa naudu, kuras dabūšanas grūtības saprotamas jau sadzīviskā līmenī. IKP pieauguma paātrināšanai nepieciešamais naudas apjoms pēc Ekonomikas ministrijas aprēķiniem desmit gadu laikā būtu 175 miljardi eiro, tostarp publiskajās investīcijās - 43 miljardi eiro. Ja nauda tomēr tiek iegūta, tad jārēķinās ar naudas dabu pavedināt uz izšķērdību un izlaidību, nevis uz piepūli, bez kādas nav iespējami ne jaunatklājumi, ne jaunievedumi.
Nepārspīlēsim, ka tikai valsts aparāts ir ieinteresēts izsūknēt no ekonomikas naudu, lai maksātu sev algas un nodrošinātu sev komfortablus darba apstākļus ar ērtiem krēsliem un jaudīgiem datoriem, ar kuru katru brīdi pieejamiem atvaļinājumiem un neiztērējamām summām veselības apdrošināšanas polisēs. Nav noliedzams, ka valsts maksā pensijas katram trešajam valsts iedzīvotājam, ja skaita kopā vecuma un visu citu pensiju veidu saņēmējus; un pensiju saņēmēju loku papildina pabalstu saņēmēji. 1. septembrī bērni devās uz valsts uzturētām skolām, medicīnas iestādes labi vai slikti, bet strādā kā strādājušas, nokļūt iestādēs var pa valsts uzturētiem ceļiem vai ielām.
Visus šos labos darbus Latvijas valsts paveic lētāk nekā Lietuva un Igaunija tādā nozīmē, ka, pēc oficiālajiem aprēķiniem, Latvijas valsts saņem mazāku daļu no sava IKP nekā kaimiņvalstis:
Atsevišķs stāsts būtu par IKP summas ticamību, jo itin bieži rodas iespaids, ka Latvijā aug tikai cenas, bet viss pārējais samazinās apmēram tāpat kā iedzīvotāju skaits, kura samazināšanos valsts atzīst. Vieglāk piekrist tam, Latvija šajā ziņā maz atšķiras no Igaunijas vai Lietuvas. Tātad Latvijas valsts aparāts var turpināt stāstu par savu lētumu. Šī stāsta aktuālo vizualizāciju uz Saeimas Tautsaimniecības komisiju bija atnesis Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta direktors Nils Sakss (attēlā).
Viņa galvenais, ar sarkaniem cipariem izceltais vēstījums bija tāds, ka Latvijas nākamā gada budžets jāveido negatīvā fiskālajā telpā:
Šo vārdu nozīmi uztvert ir vēl grūtāk nekā atšķirības starp skaitļiem 2,4 un 3,8, Šīm grūtībām divi un pat pretēji iemesli. No vienas puses, vārdu virkne samudžināta. No otras puses, pūliņi to atmudžināt neatmaksājas. Skaitļiem it kā būtu jānozīmē valsts izdevumu samazināšanu, lai spētu izpildīt jau esošās saistības, kuru izpilde paredz izdevumu pieaugumu, kā, piemēram, pensiju indeksāciju, bet nepalielinot valsts gada budžeta deficītu virs 3% no IKP, kā to ES dalībvalstīm noteikušas ES pārvaldes iestādes. Šādu sakarību iegaumēšana līdz šim ir tikai ļāvusi pamanīt, ka negatīvās fiskālās telpas piesaukšana tiek izmantota gadu no gada kā viens no budžeta veidošanas rituāliem. Tas nebūt neapstādina valsts izdevumu pieaugumu. Runa ir tikai par naudas pārdalīšanu. Ar "negatīvās fiskālās telpas" bubuļa piesaukšanu valsts nokampj pašvaldībām it kā solītu naudu vai pārdala šo naudu starp ministrijām un partijām, kas sadalījušas ministrijas kā savu materiālo vai ideoloģisko interešu objektus.
Nodokļu palielināšana, lai valsts izņemtu vairāk naudas no IKP, tāpat katru gadu tiek piesaukta un arī notiek, bet jāatzīst, ka nodokļu sloga pārdalīšanas rezultātā gadās arī nodokļu sloga samazinājumi atsevišķām maksātāju grupām. Nākamā gada budžeta pieņemšana droši vien novedīs pie straujāka nodokļu, nodevu vai jebkādu citu valsts noteikto maksājumu palielināšanas. Pirmkārt, tad nākamajai Saeimai būs atlicis vēl ilgs laiks līdz nākamajām vēlēšanām. Otrkārt, vēl svaigā atmiņā būs tagadējā Saeima, ar kuras izšķērdību vai nemākulību izskaidrot to, kāpēc valstij jāceļ nodokļi.
