Ar Ministru prezidentes Evikas Siliņas ievadvārdiem un pirmo publisko apspriešanos 2025. gada 3. aprīlī tika iezīmēts Valsts kancelejas un Latvijas Universitātes darbs, izstrādājot Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2050. gadam.
Lai varētu notikt publisks pasākums Latvijas Universitātes Mazajā aulā, daudzi organizatoriski un saturiski darbi jau bija jāpaveic. Tajā skaitā jāformulē mērķis, kas šajā reizē izteikts vārdos “Latvija 2050 - demokrātiska, droša un pārtikusi”. Lai šādu mērķi sasniegtu, LU pētnieki piedāvā valsts pārvaldes darbiniekiem un citiem stratēģijas izstrādē iesaistītajiem koncentrēties uz to, kā nodrošināt valsts nepārtrauktību, latviešu valodu, kultūru un labklājību. Citiem vārdiem sakot, šis ir kārtējais mēģinājums sasaistīt visu ministriju un daudzu citu valsts iestāžu (Latvijas Bankas, tiesu, plašsaziņas līdzekļu utt.) darbošanos kopā jeb saistībā, nevis risinot katrai nozarei vai iestādei degošākās vai arī parocīgākās problēmas ar pieļāvumu, ka dažnedažādu uzlabojumu summa pati par sevi nodrošinās kopējo uzlabojumu. Jā, kaut ko var sasniegt arī tādā veidā, kāds ikdienā dominē, bet tad ik pa laikam atklājas, ka uzlabojumu temps ļoti atpaliek no tā, kādu cilvēki grib. Tad atkal nobriest pieprasījums pēc labākas (ātrākas, bagātīgākas, pārliecinošākas...) attīstības stratēģijas.
Tagad sāktajam darbam ir tieši priekšteči. 2005. gada 26. oktobrī Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre publicēja paziņojumu, ka Saeima ir apstiprinājusi ilgtermiņa konceptuālo dokumentu “Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā”. 2010. gada 10. jūnijā Saeimas priekšsēdētāja biedrei Solvitai Āboltiņai iekrita pienākums publicēt nākamo paziņojumu, ka Saeima apstiprinājusi Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam. Vadoties no tā, ka pie šeit nosaukto dokumentu izstrādes darbs ritēja gadiem, jaunā stratēģija Saeimas apstiprinājumu iegūs droši vien tad, kad 2030. gads jau būs klāt.
Kārtējās stratēģijas izstrādē, kā jau tas notika arī iepriekš, ir iesaistīts plašs ekspertu un sociālo partneru loks. 3. aprīļa pasākums deva šādu apspriežu piemēru vairākos publiskajos formātos. Pirmais - Ministru prezidentes Evikas Siliņas uzruna, no kuras gribas izcelt viņas novēlējumu, lai galu galā taptu nevis dokuments, bet instruments politikas realizācijai. Otrais - Latvijas Universitātes rektora Gundara Bērziņa pārskats par sagatavēm, ar kuru palīdzību stratēģijas izstrādātāji virzīs piesaistīto ekspertu, speciālistu, konsultantu vai vēl kādu izpalīgu sarunas, lai to saturs paliktu savstarpējā saistībā un no tām izdarāmie secinājumi iegultos stratēģijas tekstā. Lūk, kāda izskatās viena no šādām sagatavēm:
Trešais - stratēģijas izstrādē vistiešāk iesaistīto LU pētnieču Žanetas Ozoliņas un Innas Šteinbukas priekšlasījumi. Ceturtais - trīs paneļdiskusijas, kurās iesaistījās 14 cilvēki ar tādiem amatiem un nopelniem, ka viņu sacītajā jēga ieklausīties. Tur tiešām varēja atrast domu graudus, no kuriem dažus šeit parādīsim.
Stratēģijas izstrādes virzītāji mēģinās koncentrēties uz to, kā nodrošināt valsts nepārtrauktību, latviešu valodu un kultūru, labklājības pieaugumam atvēlot nevis pašmērķa, bet latviskās Latvijas nodrošināšanas līdzekļa lomu. Jā, tas pašsaprotami, ka valsts varas aparāts grib pašsaglabāties un pašreizējā situācijā nevar neatzīt, ka pati no sevis šāda saglabāšanās nav garantēta.
Tomēr ļoti, ļoti grūti apspriešanās dalībniekiem ar E. Siliņu priekšgalā bija izsacīt pilno teikumu, ka varas aparāts grib pašsaglabāties valstī, kuras iedzīvotāju sastāvs līdz 2050. gadam būtiski nomainīsies. Galu galā to pateica Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis. Tikai pašās trīs stundas ilgo sarunu beigās Baltijas Starptautiskās ekonomikas politikas studiju centra asociētā pētniece, demogrāfe Zane Vārpiņa atļāvās lietot politnekorekto vārdu “dzimstība” (amatpersonām publiski jāsaka vai jāraksta “demogrāfija”!), uzrādot zemo dzimstību kā neizbēgamu cēloni imigrācijai. Tad arī “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste apstiprināja, ka vajadzīga ne imigrācija pati par sevi, kas notiek un notiks, bet valsts imigrācijas politika. Viņam nevar būt nekādu ilūziju, ka no tagadējā jaundzimušo skaita, kas nu jau zem 900 bērniem mēnesī, 2050. gadā izdosies savākt pietiekami daudz jaunu cilvēku darbam, kādu 60-70-80 gadus vecie nepaveiks. Jaunajiem būs jākāpj stabos vai jāspēj attīstīt un vadīt datorsistēmu, kāda nepieciešama tad, ja elektrību, pirmkārt, ražo un patērē decentralizēti un, otrkārt, balstās uz nemitīgi mainīgajiem vēja un saules energoresursiem. Pēc publiskās diskusijas M. Čakste atbildēja uz “Neatkarīgās” jautājumu, kāda, viņaprāt, būs darba valoda “Latvenergo” 2050. gadā. Tā būšot angļu/latviešu divvalodība.
Tika izteikti vairāki apsvērumi, kas padara problemātisku imigrācijas un vispār jebkādu Latvijas valsts politiku. Uz vieglprātīgu attieksmi pret valsts saglabāšanos vai nesaglabāšanos mudina 1939./1940. gada notikumu atkārtošanās varbūtība, kas ļoti maz atkarīga no tā, ko Latvija darīs vai nedarīs. “Pēdējos 35 gados pasaulē valdījušas normas ir sabrukušas. Tās palikušas uz papīra, bet nav neviena, kas gatavs par tām karot,” atzīmēja NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts. Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks, iepriekš Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš norādīja uz klimata izmaiņām kā iemeslu cilvēku masu bēgšanai uz dzīvei labvēlīgākām vietām, starp kurām Latvija (Baltija) sevišķi pievilcīga gan ar salīdzinoši maigiem dabas apstākļiem, gan ar iedzīvotāju ārkārtīgi zemo blīvumu.
Vietējas izcelsmes problēmas uzrādīja SIA “Latvijas Mobilais telefons” viceprezidents Ingmārs Pūķis. Proti, ka Latvijas iedzīvotāji visus 35 gadus kopš patieso vēlēšanu tiesību atgūšanas ir balsojuši par solījumiem lēti uzturēt godīgumu. Vēlētājus neinteresē ne politikas rezultāti, ne termiņi, kādā tos sasniedz. Nē, pietiek ar to, lai process skaitītos godīgs, t.i., stingri kontrolēts neatkarīgi no procesa rezultātiem. Tā tomēr ne tikai Latvijas problēma. I. Šteinbuka atgādināja, ka Eiropas Savienība amatpersonas šausminās par produktivitātes atpalicību Eiropā no produktivitātes ASV, Ķīnā vai Indijā apmēram tāpat, kā Latvijā pārdzīvo par nespēju sasniegt ES vidējo produktivitāti.
Būtu jauki, ja Latvija tomēr saglabātu tiesības savu politisko iekārtojumu grozīt pati. Atkal un atkal tiek izteikti priekšlikumi gan par tautas vēlētu Valsts prezidentu, gan par Saeimas deputātu piesaistīšanu vienmandāta apgabaliem. Vidzemes augstskolas vadošais pētnieks, vēsturnieks Gatis Krūmiņš brīdināja par sevišķi jocīgo situāciju nosacītajā 2050. gadā, kad pensionāri kā vēlētāju vairākums varēs nodrošināt likumus par neierobežoti lielām pensijām, bet valstī nebūs darbspējīgu cilvēku, uz kuru rēķina šos likumus izpildīt. Viņš pajautāja, vai nenāksies ieviest vēlētāju balsu koeficientus par labu nodokļu maksātājiem, bērnu vecākiem u.tml. Vakar viņš par tādām draiskulībām tika norāts, jo demokrātija simtiem vai tūkstošiem gadu gājusi uz tagadējo ideālu 1 vēlētājs=1 balss. Tomēr bez būtiskām izmaiņām līdz 2050. gadam Latvija noteikti neiztiks neatkarīgi no tā, vai pārmaiņu rezultātā tā paliks tuvāk tagadējai valstij vai būs deklarēta par citu valsti vai teritoriju.
