Černobiļas atomelektrostacijas (AES) sprādziena gaisā izmestais radioaktīvā piesārņojuma mākonis virs Baltijas parādījās un pazuda pāris nedēļu laikā, taču arī 40 gadus vēlāk Baltijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem piesūtītie rēķini par elektrību ir tik indīgi, ka varētu būt vēl no šī paša mākoņa izkrituši.
Šonakt pagāja tieši 40 gadi, kopš 1986. gada 26. aprīlī plkst. 1:23:47 Ukrainā uzsprāga Černobiļas AES ceturtais energobloks. Šī traģiskā notikuma trešo gadadienu žurnāls “Zvaigzne” 1989. gada 9. un 10. numurā atzīmēja, publicējot Salaspils zinātniskās pētniecības atomreaktora galvenā inženiera Valda Gavara (1934-2026) aprēķinus, ka uzsprāgušajā energoblokā bijušo radioaktīvo vielu daudzums atbildis 2 000 tādu atombumbu svaram, kāds bijis uz Hirosimu nomestajai atombumbai. Šī atombumba tiek izmantota par atomsprādzienu simbolu jeb sprādzienu radītā kaitējuma mērvienību cilvēku uztveres spēju diapazonā. Tālāk V. Gavars atsaucās uz Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (International Atomic Energy Agency, IAEA) apstiprināto viedokli, ka sprādziens izmetis gaisā 3-4% no šo vielu daudzuma. Tātad, neņemot vērā pārējos atomsprādzienu nodarītos kaitējumus, no AES nākušais radioaktīvo putekļu daudzums piesārņojis pasauli ar 30-40 reizes lielāku radioaktīvo putekļu daudzumu nekā atombumba Hirosimā. Turpat tālāk no zviedru preses ņemts zīmējums ar rezumējumu, ka radioaktīvais “mākonis Latviju nav skāris".
Te tūlīt jāliek atrunas. Pirmkārt, zīmējums attiecas tikai uz pirmajām dienām pēc avārijas, kad mākonis aizgājis uz Skandināviju, bet no turienes tas pagriezās atpakaļ uz Baltiju un izliedētākā veidā karājās virs mums vairākas nedēļas. Otrkārt, mākoņa trase nav nosakāma viennozīmīgi. To zīmē atbilstoši radioaktīvo izotopu daudzuma salīdzinājumam dažādās vietās: kur izotopus atrodam vairāk, kur zīmējam mākoņa ceļu. Taču izotopu koncentrācijas sadalījums laika gaitā mainās atkarībā no dažādu izotopu atšķirīgā sabrukšanas ātruma un no izotopu pārvietošanās valdošo vēju, lietus un ūdens noteces, kā arī cilvēku darbību ietekmē. Tāpēc jānorāda uz vairākām modernākām versijām par radioaktīvā mākoņa ceļu, ko Eiropas Komisija eksponējusi gan filmas, gan attēlu sērijas formātos.
Raksta pieteikumam izmantots attēls no šīs sērijas, kurā radioaktīvais mākonis virs Baltijas parādīts jau 1986. gada 26. aprīlī.
Ar avāriju Černobiļā pietiek, lai kļūtu saprotams masu noskaņojums pret AES kā pret potenciāliem radioaktīvā piesārņojuma avotiem, kas vēl draudīgāki par atomraķetēm un atombumbām.
Pirmkārt, avārijas nevar novērst kā karus ar miera līgumiem. Tas jau nekas, ka karu novēršana ar līgumiem ir tikai ilūzija, pie kuras masas ķeras tieši tāpēc, ka reālu līdzekļu drošības uzturēšanai nav, bet saglabāt labsajūtu gribas. Tālāk politiķi būvē savas karjeras un labklājību ar visvisādu ilūziju uzpūšanas paņēmienu.
Otrkārt, mākoņus iztrenkāt ir grūtāk nekā notriekt ienaidnieka lidmašīnas un raķetes, ciktāl cilvēki tic, ka viņu valstis spēj sargāt savas robežas gan uz sauszemes, gan gaisā un ūdenī. Mākoņi vai jūras straumes kā potenciālās radioaktīvā piesārņojuma nesējas nezina neko par valstu robežām, aiz kurām dzīvo labi cilvēki, kas nav pelnījuši nāvi no staru slimības.
Treškārt, avārija sagrāva mītu, ka “cilvēks - visuvarens”, kā to kopš 20. gadsimta vidus skandināja ar norādi uz cilvēku lidojumiem kosmosā pēc pašu cilvēku izdomātas definīcijas. Proti, lidojumi no Zemes līdz Mēnesim un atpakaļ ir kosmiskajos mērogos nepamanāma pārvietošanās, taču tā ļāva cilvēkiem sevi paslavēt kaut vai ar nupat kā citētajiem latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša vārdiem. Diemžēl aizraušanās ar pašslavināšanos slēpj briesmas, ka izgāšanās gadījumā sāpes būs daudz lielākas nekā tad, ja ļaudis jau no sākuma būtu bijuši pieticīgi un gatavi arī neveiksmēm. Sāpes liek meklēt vainu un vaininiekus, par ko gluži dabiski kļuva AES.
Tomēr sauklis “cilvēks - visuvarens” ir pārāk salds un jauks, lai cilvēki no tā šķirtos vispār. Neticība dažiem zinātniski tehniskā progresa segmentiem netika novesta līdz konsekvencēm ar atteikšanos no dzīves līmeņa jeb labklājības, kāda nav iespējama bez šī progresa. Visvarenības mīts sagruva, lai nākamajā mirklī atdzimtu vēl uzpūstākos solījumos saglabāt un pieaudzēt labklājību jeb patēriņu bez atomenerģētikas. Kādā veidā? Kaut kādā citā. Tā, lūk, ir vistīkamākā atbilde cilvēku statistiskajam vairākumam.
Cilvēki uz visiem jautājumiem atbild pēc viena šablona: lai visu, tajā skaitā elektrību, saražo lielā daudzumā par mazām cenām, bet lai ražo kaut kur citur. Nevienu konkrētu vietu labāk nenosaukt, lai no turies neatnāk apvainojušies cilvēki un atriebīgi plāni. Tāpēc jāsaka “fui” jebkuram konkrētam risinājumam pilnā pārliecībā, ka “visuvarenais” cilvēks zinātnieku un tehniķu personās atradīs “citu” risinājumu. Laikā, kad vēja torņus Latvijā vēl nebūvēja, Latvijas iedzīvotāju aptaujās 99,9% aptaujāto pauda, ka vislabākā enerģija ir no vēja - tātad no zila gaisa, noteikti, ka gandrīz par velti. Kopš vēja torņus Latvijā būvē, aktīvisti brēc un masa murd līdzi, lai vēja torņus būvē kaut kur citur un lai vēja torņu vietā kaut kur citur būvē kaut ko citu. Vai tādā veidā “paveras spraudziņa atomelektrostacijas būvēšanai Latvijā”?
Latviju kā AES mājvietu var saprast divējādi. Vai nu Latvijas AES sava patēriņa segšanai, vai Latvija kā adrese Baltijas patēriņa apjomam plānotai AES. Ne vienā, ne otrā gadījumā netiek izslēgta strāvas nemitīga plūdināšana šurpu turpu pāri Latvijas un Baltijas robežām.
Ja domāta AES Latvijas vajadzībām, tad ar precizējumu, ka AES būtu - tā pagaidām tikai spēle ar burtiem - AESC: AtomElektroStaCijiņa. Jā, tagad tiek konstruētas AES ar daudz mazāku jaudu nekā iepriekš, bet neviena tāda stacija nav uzbūvēta un tādējādi nav kaut cik drošu pieturas punktu par šādu stacijiņu atmaksāšanos, drošību utt. Pieteikumu līmenī šādas būves figurē kā modulārās AES, bet tas neattiecas tieši uz AES jaudu. Runa ir par to, ka mazākas jaudas stacijās iekārtas būšot tik mazas, ka iekārtas sabīdīšot no tikai dažām rūpnīcās ražotām sastāvdaļām - moduļiem, nevis liks kopā AES būvdarbu vietā no skrūvītēm un vadiņiem tādos apjomos, ka atvest tos jau saliktā veidā nav iespējams. Taču tagad sanāk tā, ka jāuzbūvē rūpnīcas, kas ražos moduļus neesošām AES, kuru nav tāpēc, ka nav moduļu, jo nav rūpnīcu, kas ražo moduļus. Šādu atrunu karuseli var griezt neierobežoti ilgi.
Ja domāta Baltijas mēroga AES, tad tāda Baltijā bija Lietuvā ar Ignalinas AES nosaukumu. Elektrības ražošana tajā tika pārtraukta 2009. gadā. Lietuva nespēja novilcināt tās slēgšanu vēl ilgāk pēc savas uzņemšanas Eiropas Savienībā, jo AES slēgšana bija nosacījums, lai Lietuvu uzņemtu ES. Par paklausību Lietuva tika atalgota ar pārejas periodu (2024-2009) un sāpju naudu jeb finansējumu Ignalinas AES nojaukšanai.
Galvenais publiskais arguments Ignalinas AES slēgšanai bija tās atomreaktoru konstrukcija pēc tiem pašiem principiem kā Černobiļā. Pēdējo gadu jaunums ir apliecinājums, ka padomju laiku AES ir stipras un drošas, jo cita Ukrainas AES Zaporižjē ilgu laiku izturēja ne mazāk kā Krievijas apšaudes. Tādā veidā Krievija šantažēja Eiropu, draudot tai uzsūtīt jau pazīstamo radioaktīvo nokrišņu mākoni, ja Zaporižjē citu iemeslu dēļ, bet tomēr notiktu kaut kas līdzīgs kā savulaik Černobiļā. Krievija prasīja, lai Eiropas valstis pārtrauc militāro u.c. palīdzību Ukrainai. Pēdējā laikā Zaporižje no kara ziņām pazudusi, it kā puses būtu par kaut ko vienojušās. Izskatās, ka vienojušās vienoties, karu vilcinot un vērojot, vai neparādās tādi apstākļi kara apturēšanai, no kuriem karā iesaistītās puses spētu izspiest sev lielākus labumus.
Vairāku Ukrainas AES darbošanās par spīti lielām briesmām kara laikā dod kārtējos argumentus, ka Ignalinas AES slēgšana bija ES ļaunprātība, lai padarītu austrumu nomali par nabadzīgu teritoriju, kurā preču ražošana stingri limitēta ar elektrības daudzumu, t.i., mazumu un cenu. Elektrības šeit tikai tik, lai trūcīgi, neizlutināti cilvēki atražotu daudz maz derīgus darbiniekus (arī līgavas u.tml.) ar baltu ādas krāsu darba devējiem Rietumeiropā. Jāatgādina, ka Latvija tika uzņemta ES ar nosacījumiem, kādiem Latvijas iedzīvotāju vairākums piekrita referenduma veidā. Kopš tā laika viena cilvēku paaudze nomainījusies un cilvēku ataudze izjukusi pilnīgi.
ES gribas uzspiešana Baltijas valstiņām ir labi redzama, bet par Padomijas padošanās un sabrukšanas cēloņiem vienotu uzskatu nav. Ļoti sāpīgs Padomijai izvērtās kariņš Afganistānā, taču tagad Krievija cieš daudz lielākas sāpes Ukrainā un uz nāvi netaisās. Kariņš Afganistānā attiecībā pret valsti bija apmēram tas pats, kas 1986. gada sprādziens Černobiļā bija attiecībā pret Černobiļas AES, kuras trīs atlikušie energobloki drīz vien tika sakārtoti tālākam darbam un kuru pakāpeniskā izslēgšana pagājušā gadsimta 90. gados izrietēja no politiskiem, nevis no tehniskiem apsvērumiem. Pēdējais atomreaktors Černobiļā tika izslēgts 2000. gada decembrī ar tālāko plānu demontēt AES būves līdz 2065. gadam.
2022. gada iebrukumu Ukrainā Krievija sāka arī no Baltkrievijas teritorijas, no kuras Černobiļa ir pa ceļam uz Kijivu. AES uz pāris mēnešiem 2022. gada pavasarī nokļuva Krievijas okupācijas zonā un tika izlaupīta. Pēc Ukrainas rēķiniem, krievi piesavinājušies AES datorus, automobiļus, radiācijas mērierīces u.tml. mantību kopā par 135 miljoniem ASV dolāru. 2025. gada 14. februārī Krievija vēlreiz atgādināja Eiropai par radioaktīvajiem mākoņiem. Krievijas bezpilota lidaparāti uzspridzināja to apvalku 1986. gadā avarējušajam energoblokam, kas tagad ir ārējais apvalks pēc tam, kad šādi apvalki viens virs otra likti vairākkārt. IAEA mierina, ka visu šo apvalku summa tomēr notur radioaktīvās vielas sarkofāga iekšienē, bet naudas prasīšana nākamajai sarkofāga kārtai ir atkal aktuāla.
Īstie Černobiļas mākoņi Latviju sasniedza nevis 1986. gadā, bet pāris gadus vēlāk, kad Latvijas pārvaldes aparāts ķērās pie Latvijas AES projekta iznīdēšanas. Tajā laikā (gandrīz) visam bija jānotiek publiski. Vispirms Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns (1925-1996) tā laika prestižākajā vietējā avīzē “Cīņa” 1988. gada 17. februārī atklāja, ka “tiek izvirzīts jautājums par atomelektrospēkstacijas būvi republikā gadsimtu mijā. Par spēkstacijas celtniecības vietu izraudzīts Liepājas rajons.” Liepājas rajona un pilsētas avīzes tūlīt aicināja lasītājus sūtīt savus viedokļus par šādu projektu un saņēma vajadzīgās atbildes, ka nekādu Černobiļas bubuli Latvijā un kur nu Liepājas tuvumā ielaist nedrīkst.
Latvijas TV kulta raidījuma “Labvakar” veidotāji aizbrauca uz Pāvilostu kā konkrēto AES ierādīto vietu Liepājas rajonā: “Nofilmējām arī šampanieša pudeles korķi un stikla lauskas šajā vietā,” savu raidījumu presē anonsēja Ojārs Rubenis. Un tālāk pats galvenais: “Mani iepriecināja partijas Liepājas rajona komitejas pirmā sekretāra [Alfrēda Čepāņa, 1943-2024] nostāja: uz jautājumu, kāda ir viņa attieksme pret AES celtniecību, Čepānis atbildēja: esmu pret.” Tas izrādījās būtiski, lai Komunistiskās partijas funkcionārs pārsēstos Latvijas Republikas Saeimā un kļūtu par tās priekšsēdētāju (1996-1998).
Pāvilostas AES projekta iznīdēšana tika pabeigta Latvijas Radošo savienību 1988. gada 1. un 2. jūnija kopsēdē, kur vajadzīgo “fui” pateica medicīnas spīdeklis Ilmārs Lazovskis (1931-2003): “Pāvilostas atomreaktors, kas atradīsies jau tā piesārņotās Baltijas jūras krastā. 40 tūkstošu pilsēta, kas tur izveidosies, strāvas līnijas, migrācija uz tās fona. Laikā, kad Skandināvijas valstis sāk demontēt atomelektrostacijas, kas ir Baltijas jūras piekrastē, mēs gatavojamies projektēt jaunu atomelektrostaciju Pāvilostā, kas atrodas mūsu republikas pašā rietumu daļā. Ar to ir saistīta virkne citu problēmu. Pārlieka urbanizācija jeb tiekšanās uz pilsētu rada ne tikai slimības, bet tā saistīta ar dažādu mentalitāšu cilvēku apvienošanos ciešos kolektīvos, rada cietsirdības uzliesmojumus, slepkavības, kautiņus. Protams, tā saistīta arī ar defektīvu bērnu dzimšanu, ko vēl pastiprina gan manis minētā frustrācija jeb vilšanās sadzīvē, darbā un ģimenes dzīvē.” Šie vārdi no avīzes “Literatūra un Māksla” 1988. gada 1. jūlijā vai tāpat no žurnāla “Veselība” tā paša gada augusta numura.
Viegli saprotams, ka mediķis no tribīnes ātrāk nenokāpa, pirms nebija paprasījis medicīnai naudu, turklāt ne rubļos, bet konvertējamā valūtā, lai varētu nopirkt medicīnas aprīkojumu, kādu Padomijā neražoja. Toties nav saprotams, kā tikt pie naudas, ja paliekam pie tā, ka “tiekšanās uz pilsētu rada ne tikai slimības, bet tā saistīta ar dažādu mentalitāšu cilvēku apvienošanos ciešos kolektīvos, rada cietsirdības uzliesmojumus, slepkavības, kautiņus”. Citiem vārdiem sakot, kā tikt pie naudas bez rūpniecības un kā tikt pie rūpniecības bez elektroenerģijas.
