Amerikāņu lidināšanās ap Mēnesi gluži kā speciāli pieskaņota vienai no galvenajām Padomijas un tagad Krievijas slavas dienām 12. aprīlī. Cik skaļi toreiz Krievijas iedzīvotāji jūsmoja par savējā Gagarina uzdabūšanu kosmosā, tik patiesi tagad lādās par interneta zaudēšanu.
Būvēt kosmiskās raķetes ir vienkāršāk, nekā paredzēt nākotni. Kad Amerikas Savienotās Valstis 2012. gadā pieņēma lēmumu pētīt, uzbūvēt un izmantot tādus kosmosa kuģus, ar kādiem varēs aizvest uz Mēnesi ne tikai dažus cilvēkus, bet arī mājokļus, kuros cilvēki uz Mēness spētu uzturēties kaut cik pamanāmu laiku, tās vadījās no vispārējiem priekšstatiem par nepieciešamību attīstīt citiem nesasniedzamas tehnoloģijas un izmantot tās sava pārākuma demonstrēšanai. Taču nav pieteikušies gaišreģi, kuri jau pirms 15-20 gadiem būtu pateikuši, ka 2026. gadā ASV prezidents būs iepinies īstajos karos vairākās vietās pasaulē, bet vārdu karos - gandrīz vai ar visu pasauli. Un pasaule uz viņa gaudām, ka visi citi nav tādi, kādiem tiem vajadzētu būt, atbild ar jautājumu “Bet kas tu pats tāds?” Pat ja īsti labu atbildi ASV prezidents Donalds Tramps sniegt nevar, viņš vismaz var izlikties, ka nekrāmējas ar sīkumiem uz zemes, jo dzīvo Kosmosā. Prozaiskāk sakot, viņš var draudēt ar kosmisko tehnoloģiju izmantošanu karā un varbūt vēl kaut kādās nozarēs, lai sagrautu savus pretiniekus. Izklausās ticami un pat baigi tieši tāpēc, ka neviens nezina šādu draudu segumu.
Būtu par daudz uzskatīt, ka ASV iegrozījušas tagadējo Mēness programmas kuģa lidojumu “Artemis II” precīzi tā, lai nodarītu gauži Krievijai, ar kuru amerikāņiem īpaši rēķini kosmisko lidojumu sakarā.
Jāsāk ar to, ka Padomija 1949. gada 29. augustā izmēģināja atombumbas sprādzienu, atņemot amerikāņiem komfortablo atomieroču monopolistu stāvokli un pārākuma izjūtu, ko šāds stāvoklis sniedz. Pēc tam Padomija apsteidza ASV ar zemes mākslīgā pavadoņa “Sputņik 1” palaišanu gaisā 1957. gada 4. oktobrī. Amerikāņi kaut ko līdzīgu spēja atkārtot ar “Explorer 1” 1958. gada 1. februārī. Tas bija tiešs turpinājums sacensībā ar atomieročiem: ja valsts ar atombumbu spēja uzšaut kaut jeb kādu bleķa gabalu līdz Zemes atmosfēras un gravitācijas lauka robežām, tad tai ir raķete, kas spējīga aiznest atombumbu līdz jebkurai pasaules malai.
Gan Padomija, gan ASV izmantoja Kosmosu kā ekrānu, uz kura parādīt šo valstu raķešu jaudu pasaulei, bet galvenais, ka viena otrai. Vainagojums šai sacensībai bija pirmā cilvēka uzvešana tādā augstumā, par kādu cilvēki bija vienojušies, ka tas jau ir kosmiskais lidojums, lai gan šis augstums ir nepamanāma niecība, ja to izsaka nevis cilvēka uztveres spēju, bet kosmisko attālumu valodā. Taču cilvēku prātu un jūtu aizkustināšanai tieši šāds - cilvēku ikdienā lietotajā kilometru vai jūdžu skaitā vēl kaut cik izsakāms un uztverams - attālums derēja kā uzliets. Un tūlīt vēlreiz jāuzsver šī attāluma militārā nozīme. Raķete, kas spējīga aiznest kaut vienu cilvēku līdz Zemes gravitācijas lauka robežai, uztrauca visus cilvēkus jebkurā zemeslodes vietā, jo viņi bija kļuvuši sasniedzami raķetei ar atombumbu.
Tā nu esam nonākuši 12. aprīlī un šogad arī kaut cik apaļajā 65 gadu jubilejā, kopš cilvēce ieskaitīja Jurija Gagarina 1961. gada 12. aprīļa lidojumu Padomijas lidaparātā par kosmisko lidojumu. ASV līdzīgu lidojumu Džona Glena izpildījumā spēja sarīkot 1962. gada 20. februārī. Nupat notikumi sabīdījušies tā, it kā amerikāņi speciāli revanšētos par savu toreizējo atpalikšanu no Padomijas. Proti, šodien, kad pēc tradīcijas būtu jāatzīmē Padomijas toreizējais sasniegums, visai tehniski advancētajai pasaulei jājūsmo par attēlā redzamo - par Mēnesi aplidojušo amerikāņu astronautu veiksmīgo atgriešanos uz Zemes okeānā, ko amerikāņi jau sen izmanto par mīkstāko vietu kosmisko lidaparātu pieņemšanai.
Padomijas kādreizējos sasniegumus var pat pieminēt ar labu vārdu, bet tā, lai J. Gagarinu kosmisko lidojumu vēsturē noliktu tajā vietā, kāda cilvēces vēsturē ierādīta neandertāliešiem.
ASV nenācās gaidīt garus gadus, lai tikai tagad demonstrētu Krievijai un visai pasaulei savu kosmisko tehnoloģiju pārākumu. Jau pagājušā gadsimta 60. gados ASV uzvarēja sacensībās pēc pašu izdomātiem noteikumiem. Tātad sacensībās par cilvēku ceļojumiem uz citām planētām, kā piepacelti pasniegt raķešu lidojumus uz Zemes dabīgo pavadoni Mēnesi un atpakaļ. Sacensību un uzvaras jēga tāda, ka daudz grūtāk uzdabūt Zemes orbītā nevis tikai dzelzs bumbu ar tukšu vidu, kur ielikti cilvēki un aparāti, bet raķeti, kas spējīga startēt no Mēness un atgādāt cilvēkus mājās.
Savu uzvaru ASV guva 1969. gada 20. jūlijā, kad cilvēka kāju uz Mēness spēra Nīls Ārmstrongs un pēc viņa arī Edvīns Oldrins. Viņi bija atbraukuši ar raķešu sistēmu “Apollo 11” un pavadīja uz Mēness nedaudz vairāk par divām stundām. Pēc tam ASV padarīja lidojumus uz Mēnesi gandrīz kā par ikdienu, līdz kamēr “Apollo 17” komanda 1972. gada decembrī atvadījās no Mēness uz ilgiem laikiem ar vizīti triju dienu ilgumā. Šādu lidojumu skaits 17-11=6.
ASV uzvarai spēlē pēc ASV noteikumiem Padomija lika pretī savu uzvaru pēc saviem noteikumiem. Atbilstoši tiem, Padomija bija progresīvāka par ASV, jo cilvēku vietā sūtīja uz Mēnesi robotus - “lunohodus”. Tagadējais pārliecības vilnis, ka roboti strādās cilvēku vietā, nav pirmais. Pagājušajā gadsimtā pāri pasaulei gājuši vairāki tādi viļņi, atstājot aiz sevis, piemēram, tā arī nepabeigtās Robotu rūpnīcas graustu Rīgā. Katram šādam vilnim sekojusi vilšanās, ka izvirzīto mērķu sasniegšanai robotizācijas veidā kaut kā pietrūkst un zinātniski tehniskajam progresam ērtāk piešķirt kādu citu virzienu jeb lozungu.
Ne pirmo reizi tagad pamanāma arī tāda draudzība starp ASV un Padomiju kādu personificē D. Tramps un Krievijas diktators Vladimirs Putins. Iepriekš ASV un Krievija Padomijas veidolā ir bijušas sabiedrotās Otrajā pasaules karā un tam sekojošajā pasaules dalīšanā. Taču pasaules dalīšana noveda līdz vairākus gadu desmitus ilgām ķildām, par kuru izbeigšanas simbolu tika noteikta abu valstu kosmosa kuģu savienošanās kosmiskā lidojuma laikā 1975. gada 17.-18. jūlijā. Šī simbola jēga kopš savas sākotnes ir mainījusies. Tagad tas norāda uz nemitīgu salamāšos un salabšanu virkni, kas pielīdzina attiecības starp ASV un Padomiju/Krieviju dzīvei alkoholiķu vai narkomānu ģimenē (pārī).
2026. gada 12. aprīlī pat “Artemiss II” avārija jeb traģēdija vairs nebūtu spējusi tā piesaistīt uzmanību lidojumiem kosmosā, kā to spēja “Sputņik 1” 1957. gada 4. oktobrī un tālāk J. Gagarina lidojums 1961. gadā un N. Ārmstromga pastaiga 1969. gadā.
Atzīmējot J. Gagarina lidojuma 60. gadadienu, “Neatkarīgā” citēja ievērojamus latviešu dzejniekus, kuru veltījumi pirmajam cilvēkam kosmosā tika nodrukāti jau 1961. gada 13. aprīļa avīzēs kā šo cilvēku patiesās domas un jūtas talantīgā un profesionālā mākslinieciskās izteiksmes līmenī. Mirdza Ķempe rakstīja, ka “Stāv, aizturot elpu, / Visas pasaules tāles, / Caur Visuma tāli / Iet cilvēks - mans brālis”; Ojārs Vācietis apliecināja, ka “Es ticu tam, ka cilvēks - visuvarens / Viņš mūžībā vēl vienu soli spēris”. Šīs rindiņas un dzejoļi kopumā nav tagadējā mākslīgā intelekta produkti - vienā mirklī jebkāds saturs un ja vajag, tad arī ar atskaņām.
1961. gada “kosmisko” dzejoļu rakstīšanā Latvijā un visā padomju varas teritorijā darbojās pozitīvā atgriezeniskā saite, ka šajā reizē mākslinieki drīkst izpausties pilnīgi godīgi pret sevi un saviem lasītājiem, kas lika izmantot visas šāda - reta - gadījuma pavērtās iespējas. Mākslinieki apjūsmoja J. Gagarinu ne tikai kā kosmonautu, bet arī kā iemeslu vismaz kaut ko uzrakstīt un publicēt bez cenzūras ierobežojumiem un labojumiem, bet publika baudīja iespēju ticēt, ka šoreiz mākslinieki raksta patiesību. Mirkli, jel kavējies! Proti, atstāj vismaz kosmosa tēmu mākslā ārpus cenzūras ierobežojumiem! Un ja nu pēc tāda šablona izdotos atbīdīt tālāk arī citus ierobežojumus ne tikai mākslā...
Tagad mēs zinām, ka nekas tāds nenotika. Notika pretējais - lielas cerības beidzās ar lielu vilšanos. Tāpēc tagad cilvēki ir visai piesardzīgi pret tā sauktās kosmosa iekarošanas panākumiem. Cilvēki ņerkst par dzīvi jeb valsti, kas cilvēkus uzsūtīt kosmosā spēj, bet ceļu vai cauru jumtu salabot nespēj. Tagad tikai tad, ja patiešām līdz Zemei tiktu citplanētieši, cilvēki pievērstos kosmosa tēmai ar tādu azartu, ar kādu tas notika pirmo kosmisko lidojumu gados.
Ja tiek pārlūkota kosmisko lidojumu sākotnes uztvere Latvijā, tad neizbēgami priekšplānā izvirzās šīs uztveres specifika padomju okupācijas zonā, taču daudz maz līdzīga šī uztvere bija visā pasaulē. Visur cilvēki baidījās no kosmisko raķešu pielāgošanas par atomraķetēm un visur cerēja, ka kosmiskie lidojumi apliecina augstāku cilvēces attīstības pakāpi, kam jāmazina bēdas un bojā ejas draudi.
No šodienas skatpunkta jāuzslavē latviešu rakstnieks Anatols Imermanis, ka viņš jau sākotnēji - notikumu laikā - aprakstījis kosmisko lidojumu sākumu ar krietnu ironijas devu. Kā viņš to izdarīja? Pirmkārt, sacerēja kriminālromānu, kurā slepkavības izmeklēšana sākas ar konstatāciju, ka “līdzās līķim gulēja avīze - rīta laikraksta speciālizlaidums. Visu pirmo lappusi aizņēma milzīgi, kliedzoši burti: “Ap zemeslodi riņķo divi mēneši!”” Ar tiem domāti zemes dabiskais pavadonis Mēness un mākslīgais pavadonis “Sputņik 1”. Otrkārt, pārcēla šo notikumu uz ASV, kuru iemītniekus izdarības aprakstītas šādiem vārdiem: “Un tad, protams, neviens par darbu vairs nedomāja. Kaut kas tāds nav piedzīvots kopš Ādama laikiem. Apsēdāmies, spriedām tā un šitā un galu galā nolēmām, ka šie krievi gan ir velna zeļļi. Es, protams, esmu patriots, ne sliktāks par pašu prezidentu, bet kas ir, tas ir.” Tālākajā notikumu gaitā arī ASV “prezidents apsveic misteru Hruščovu ar otrā sputņika palaišanu”. Visi šie citāti ņemti no 1964. gadā izdotās grāmatas “Pavadonis met ēnu" (attēlā), kuras teksts beidzas ar norādi uz sacerēšanu “Rīgā, 1961. gadā".
Tiesības uz vaļībām “Pavadoņa” tekstā un savā dzīvē A. Imermanis bija nopircis, iepinot “Pavadonī” sižeta līniju par to, ka “profesors Rotbahs un viņa sieva tika apvainoti raķešu noslēpumu nodošanā padomju Krievijai. Apsūdzība dibinājās uz dažu cilvēku apgalvojumiem, ka Rotbahi bijušo komunisti, un fakta, ka bijuši pazīstami ar raķešu centra darbiniekiem.” Te domāti reāli, 50. gados Latvijā no preses zināmi cilvēki, kuri tika ne vien apvainoti, bet arī notiesāti un sodīti ar nāvi. Viņu pieminēšanas jēga bija kaut tikai romāna lasītāju prātos atspēkot šādas apsūdzības, lai tās nemīkstinātu vārdus, ar kādiem ASV tika dauzītas kā ar āmuru: “Mūsu zeme... pašlaik pārdzīvo krīzi, pie tam trīskāršu krīzi. Vispirms psiholoģisku, ilūziju krīzi. Sputņiks iedragāja mūsu ticību, ka esam visskaistākie, visgudrākie, visvarenākie pasaulē. Politiskā krīze - mēs sākam beidzot apšaubīt, ka stiprās dūres politika ir pati labākā. Ko līdz rādīt dūri - sputņiks spļauj uz to no sava debesu augstuma. Un treškārt - ekonomiskā. Trīs miljoni bezdarbnieku.”
Pārliecināšana par “Rotbahu” nevainību notiek, novedot apsūdzību līdz absurdam. Proti, apsūdzot viņus par to, par ko viņus, t.i., viņu reālos prototipus Juliusu un Eteli Rozenbergus nevarēja apsūdzēt un neapsūdzēja. Rozenbergi tika notiesāti nevis par atombumbas nesējraķetes, bet par pašas atombumbas būvēšanas noslēpumu izpaušanu. Apsūdzības atspēkošanas mehānisms tāds, ka Padomijas spējām vismaz atombumbas nesējraķeti uzkonstruēt pašai jārada pārliecība, ka apvainojumi atombumbas noslēpumu zagšanā tikpat nepamatoti kā apvainojumi raķešu noslēpumu zagšanā; pārspīlēti sakot, Padomija tieši tāpēc sakopoja visus spēkus, lai palaistu savus “sputņikus” pirms “exploreriem” un varētu pajautāt, vai tik amerikāņi nav nozaguši krievu raķešu konstrukciju.
Amerikāņi patiešām uzskata, ka atombumbas monopols viņiem nozagts. Sašutums par zādzību savulaik bija tik liels, ka tā nomierināšanai vajadzēja nāves sodus kaut vai grēkāžiem, jo amerikāņi netika klāt īstajam vaininiekam. Tādā mērā, kādā specdienesti atklājusī savus noslēpumus, par galveno vaininieku izbīdīts vācu izcelsmes un komunistiskas pārliecības fiziķis Klauss Fukss. Viņš aizbēga uz Angliju no Hitlera un pēc līdzdalības amerikāņu atombumbas radīšanā paslēpās no amerikāņiem Anglijas cietumā. Anglija viņu neizdeva ASV, bet atlaida uz Vācijas Demokrātisko Republiku, kur viņš nomira lielā godā un īstā brīdī pēc solīdi gara mūža (1911-1988). Rozenbergi esot sodīti par to, ka nevis bijuši, bet gribējuši būt tikpat noderīgi Padomijai kā Fukss.
