Brīvības piemineklim ar “Rail Baltica” trīs kopīgas īpašības: milzīgs sadārdzinājums no būves pieteikuma līdz uzcelšanai, tikai simboliska, nevis tautsaimnieciska nozīme (tajā “Rail Baltica” ir milzīgs mīnuss dabas postīšanas dēļ) un sabiedrības pretestība abiem šiem pasākumiem.
Brīvības piemineklis sevi attaisnoja tajā brīdī, kad 1935. gada 18. novembrī cilvēki to ieraudzīja visā tā diženumā un krāšņumā, Rīgas ainavā un caur pieminekļa tēliem saskatāmo arhetipu dziļumos. Kopš tā brīža nav vairs jautājumu arī par pieminekļa būvei iztērēto naudu. Proti, nav jautājumu par tēriņu pamatotību, bet tas netraucē izpētīt, cik šie tēriņi bija lieli attiecībā pret to naudas daudzumu, kāds cirkulēja Latvijā pagājušā gadsimta 20./30. gados. Tas tikai šodienas ausīm izklausās maz, ka pieminekļa gala tāme bijusi 2 381 370,74 lati. Pārrēķins no toreizējiem latiem uz tagadējiem eiro nav veicams pēc 2014. gada formulas 1 EUR=0,702804 LVL. Jau starp tagadējiem eiro un 2014. gada eiro starpība milzīga, bet starp pagājušā gadsimta 20./30 gadu naudu un pašreizējo naudu ir bezdibenis.
Latvijā pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā bija tāpat kā vēlāk 90. gadu sākumā bija tā, ka vispirms izlaida Latvijas rubļus un pēc tam tos aizstāja ar latiem. 1922. gada 3. augustā Z. A. Meierovica valdība noteica lata un rubļu attiecību 1:50. Tas nenozīmēja ļoti ātru pāreju no rubļiem uz latiem reālajos norēķinos, bet valsts iestādes radīja piemēru cenu izteikšanai latos. Z. A. Meierovica “Noteikumus par brīvības pieminekļa projekta izstrādāšanas sacensību” iekļauts punkts, ka “projekti sastādāmi tā, lai pieminekļa celšanas izdevumi nepārsniegtu 300 000 latus". Raudzīsimies, cik tas bija daudz vai maz pēc latu pirktspējas.
Precīzāk sakot, atradīsim Latvijas eksportpreces, ar kurām Latvija varēja iegūt reālu naudu, nevis pašas apdrukātus papīrus. Žurnāla “Ekonomists” 1923. gada novembra numura 845. lpp. (toreiz lpp. numurēja gada garumā) sniegts Latvijas eksportpreču cenu pārskats, kurā sadzīviski vieglāk uztveramā pozīcija ir 1. šķiras sviesta cena 3 320 rubļi par pudu, kas latos par kilogramu izsakāma pēc formulas 3 320 / 50 / 16,38=4,05. Nākamā aritmētiskā darbība 300 000 /4,05 = 74 074 parāda, ka Latvija Brīvības pieminekļa uzcelšanai nepieciešamo naudu Z. A. Meierovica valdība bija pielīdzinājusi 74 tonnu sviesta eksportam. Tā laika eksportpreču sarakstā bija arī zirgādas par 500 rubļiem gabalā, kas ļauj sevišķi viegli izrēķināt Brīvības pieminekļa iecerēto atbilstību 300 000 / (500 / 50) = 30 000 zirgu ādām; vai 70 000 kazu ādām par cenu 250 rubļi gabalā; izdevīgāk bija pārdot lapsādas par 2 500-3 000 rubļiem gabalā, bet no govīm varēja iegūt ne tikai sviestu. Eksportam derēja arī govju spalvas par 100-300 rubļiem pudā.
Tūlīt pat jāatgādina, ka eksporta ieņēmumus nevarēja novirzīt pieminekļa celtniecībai attiecībā 1:1, jo šādā veidā ieņēmumus nevar novirzīt nevienam mērķim. Proti, no ieņēmumiem nācās vispirms atrēķināt izdevumus ražošanas uzturēšanai un, vēlams, paplašināšanai, lai lielāks eksporta apjoms ienestu valstī vairāk naudas. Piemēram, nopirkt vācu vai angļu traktoriņu, kas aizvietos zirgus, lai uz zemes, kur auga barība zirgiem, turpmāk augtu barība govīm, kuru skaitu varētu palielināt un izslaukt vairāk piena sviesta eksporta palielināšanai. Jā, bet cik naudas jāiztērē traktora un tam nepieciešamās degvielas pirkšanai? Jo vairāk laika pagāja no 1923. gada, kura limits pieminekļa celtniecības tāmei izrādījās nereālistiski zems no sākta gala, jo nelabvēlīgāki kļuva apstākļi saimniekošanai Latvijā. Ļoti sāpīgi arī Latviju skāra Ņujorkas fondu biržas krahs 1929. gada oktobrī.
Jo tālāk laiks gāja, zemākas kļuva eksportsviesta cenas, bet to kritums audzēja sviesta kalnu, kāds būtu Brīvības pieminekļa ekvivalents naudā. Kad 1931. gada 18. novembrī bija tik tikko kā bija kā ielikts Brīvības pieminekļa pamatakmens, t.i. sākta reālā celtniecība, žurnāls “Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks” 29. decembra numurā sniedza pārskatu par eksportsviesta cenu izmaiņām gan dalījumā pa novembra nedēļām, gan salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu novembriem. Šeit uzrādītas sviesta cenas latos par kilogramu tajās nedēļās kas ietvēra 18. novembri (795. lpp.):
| Gads | 1929 | 1930 | 1931 |
| 16.-21. nov. | 4,34-4,38 | 3,10-3,15 | 2,15-2,18 |
Turpmāk sviesta cenas turpināja samazināties paralēli Brīvības pieminekļa celtniecībai. Tas pats žurnāls pieminekļa atklāšanas, 1935. gada 19. jūlija numurā informēja par eksportsviesta cenām starp 0,81 un 0,90 latiem kilogramā jūnijā (447. lpp.). Gada otrajā pusē ziņas par eksporta cenām tika aizvietotas ar ziņām, par kādu cenu valsts sviestu eksportam uzpirkusi - par 1,70-2,00 latiem kilogramā, bet ne pušplēsta vārda par to, cik valsts nopelnījusi vai zaudējusi ar sviesta pārdošanu. Pietiek ar to, ka “pateicoties tekošā gada sākumā izvestai sviesta eksporta koncentrācijai paju sabiedrības “Latvijas centrālais sviesta eksports" rokās, tirgus konjunktūru varēja labāki izmantot mūsu lauksaimniecības interesēs. Mūsu lauksaimniekiem sniegts jūtams atbalsts laikā, kad skaidra nauda lauku saimniecībās visvairāk vajadzīga steidzīgo rudens maksājumu kārtošanai” (733. lpp.).
Tādējādi sviesta eksports bija kļuvis par vēl vienu izdevumu posteni K. Ulmaņa valdībai līdzās Brīvības pieminekļa celtniecībai. Valdība tika ar pieminekļa celtniecību galā par spīti tam, ka pieminekļa ekvivalents sviestā bija pieaudzis no sākumā plānotajām 74 tonnām līdz 2 381 tonnai, ja mēs nolīdzinām sviesta cenas ar latu kilogramā un zinām, ka celtniecība izmaksāja 2 381 370 latus.
Aritmētiska darbība 2 381/74=32 apliecina celtniecības sadārdzināšanos 32 reizes, kas ļoti līdzinās “Rail Baltica” celtniecības sadārdzinājumam no pirmajiem solījumiem līdz neziņā tītajai nākotnei, kad varbūt izdosies parādīt kaut fiktīvu vilcienu kustību “Rail Baltica” trasē. Latvijai šajā ziņā ir pieredze. 2016. gada 5. novembrī Rīgas Centrālajā stacijā tika svinīgi sagaidīts vilciens no Ķīnas, kas īstenībā bija atvedis preces uz Baltkrieviju un tika noīrēts atrādīšanai Rīgā kā dekorācija Ķīnas un Austrumeiropas valstu valdību vadītāju sanāksmei, lai radītu iespaidu, ka no sanāksmes kāda jēga.
Latvijas ķeza ar tās demonstratīvo eksportpreci sviestu padara saprotamu K. Ulmaņa valsts apvērsumu un tam sekojošo valsts monopoluzņēmumu veidošanu. Tik tiešām vairs nevarēja paļauties uz to, ka demokrātija un tirgus visu sakārtošot. Valstij vajadzēja iesaistīties atlikušo līdzekļu pārdalē vairāk nekā tikai demokrātisko procedūru un saimniekošanai noteikto normu uzraudzei. Situācijā, kad visām grupām kaut kas jāzaudē, šo grupu partijiskie, idejiskie un saimnieciskie pārstāvji nav spējīgi vienoties savstarpēju piekāpšanos veidā un galu galā piekāpjas vienam, kas ar spēku apbižo visus pārējos. Latvijā vispirms visi piekāpās K. Ulmanim, bet Ulmanis pēc tam - Padomijai.
Naudas iegūšana Brīvības pieminekļa celtniecībai kalpo par Latvijā atlikušo resursu pārdales piemēru. Vispirms valsts meklēja un neatrada piemineklim naudu savā kasē. 1928. gadā tika īstenota ideja, ka valsts dos nevis naudu, bet godu un priekšrocības komitejai, kas vāks piemineklim ziedojumus. Valsts deva savu prezidentu - tobrīd Gustavu Zemgalu (1871-1939, amatā 1927-1930) par organizācijas galvu ar seju un tālāk dažādas privilēģijas - privilēģijas piešķirt ziedotājiem goda zīmes, pateicības rakstus u.tml. kā privilēģijas, par kādām pasmaidīt lika, piemēram, humora žurnāls “Svari” 1929. gada 6. decembrī.
Tas viss bija labi, tikai naudas nebija, ja salīdzina ziedotās summas ar pieminekļa būvniecības reālo tāmi. Tad, kad piemineklis tomēr jau bija uzcelts, avīze “Latvijas Kareivis” 1935. gada 17. novembrī pārlūkoja arī to, “kā noritēja ziedojumu vākšana Brīvības piemineklim”: “Ministru kabinets 1927. gada beigās pie ņēma likumu par Brīvības pieminekļa komiteju. Šis likums uzliek Valsts prezidentam pienākumu sastādīt Brīvības pieminekļa komiteju, kurai savukārt jāvāc piemineklim līdzekļi. (...) Ziedotāju vācēju skaits jau 1930. gadā pārsniedza 5000 un šai gadā darbības noslēgumā Brīvības pieminekļa kapitāls, savākts dažāda veida ziedojumos, pārsniedza 400 000”. Labi, ar to pietika, lai 1931. gada valsts svētkos “durtu zemē lāpstu", “iemūrētu pirmo ķieģeli” u.tml., kā tiek ritualizēta būvdarbu sākšana, bet no tā vien nerastos nauda būvdarbu pabeigšanai, pat ja būvdarbu sākums bija kārtējais stimuls ziedojumu pieplūdumam. Daudz iedarbīgāks nekā jebkas cits ziedojumu vākšanā bija valsts apvērsums.
Lai nu paliek goda vietā skaistie vārdi, ka piemineklis uzcelts par tautas saziedotu naudu. Šo iezīmi Brīvība pieminekļa vārdiskajā tēlā nostiprināja nauda vākšana pieminekļa restaurācijai, kas ilga no 1998. Līdz 2001. gadam. Pieminekļa vēsture kopumā un nupat paveiktās restaurācijas gaita jo īpaši atspoguļota 2005. gadā Rīgā izdotajā lielgrāmatā “Brīvības piemineklis. Tautas celts un aprūpēts". Starp tās līdzautoriem arī V. Apsītis, kurš grāmatas 11. lpp. atklāj ziedojumu plūsmas sadalījumu laikā:
| Gadi | 1928-1932. g. oktobris | 1933 | 1934 | 1935 |
| Ziedojumu summas latos | 400 000 | 566 000 | 800 000 | 1 200 000 |
1935. gada beigās piemineklis bija uzcelts un pāri palikusi nauda, kas atdota Brāļu kapu pārvaldniekiem.
Lai gan jāatzīst, ka 1929. gada pasaules ekonomiskā krīze pasauli nesagrāva un atkopšanās no tās bija sākusies, tas nenotika tādā tempā, kādā Latvijā pieauga ziedojumu summas Brīvības piemineklim. Norāde uz sviesta cenu izmaiņām apliecināja šīs atkopšanās nevienmērību un to, ka Latvija nebija starp valstīm, kas pirmās un visvairāk izmantoja krīzes radītās ekonomika pārstrukturizācijas iespējas.
Ziedojumi pieminekļa celtniecībai kalpoja par fasādi tam, kā Latvijā vispār tika pārdalīti resursi, kādi valstī jeb valsts iedzīvotājiem - ak, kāds brīnums - tomēr bija. To, cik cilvēki patiesībā bija turīgi, viņi sāka saprast tikai tad, kad vispirms K. Ulmaņa vārdā viņiem tika palūgts ziedot Brīvības piemineklim un citiem cēliem mērķiem. Šī ziedošana sagatavoja cilvēkus turpmākajiem notikumiem, kad padomju un vācu okupanti atņēma arī visu pārējo, ko cilvēki viņiem atdeva par dzīvību un brīvību vai tikai par solījumiem atstāt dzīvību un brīvību, kuras zaudēšana bieži vien bija tas pats, kas dzīvības zaudēšana.
