Ja beigas labas, tad viss labs. Tiklīdz cilvēki 1935. gada 18. novembrī ieraudzīja Brīvība pieminekli visā tā diženumā un krāšņumā, Rīgas ainavā un caur pieminekļa tēliem saskatāmo arhetipu dziļumos, tā Latvija kļuva par citu Latviju un latvieši - par citiem latviešiem attiecībā pret laiku, kad Brīvības pieminekļa vēl nebija.
Brīvības piemineklis spēja apvērst no mīnusa par plusu tos desmit un vairāk Latvijas Republikas pastāvēšanas gadus, kad vēl tikai iedomātie pieminekļa akmeņi bija piedauzības akmeņi: “Gandrīz deviņus gadus ilga savstarpējie ķīviņi, kuros personiskās intereses nereti ņēma virsroku pār saprātu,” kā iespējami īsi (tajā skaitā atrodot piemērotu skatpunktu, lai varētu aprakstīt tikai daļu no laika, kad piemineklis tika ķengāts) un maigi formulējis Vaidelotis Apsītis (1921-2007) grāmatā “Brīvības piemineklis” (R., 1993, 52. lpp.). Toreizējā valsts nabadzība bija iemesls vai vismaz ērts attaisnojums, kāpēc cilvēki pārāk bieži nodarbojās ar to, ka rāva viens otram kumosus no mutes un tādējādi apgrūtināja kopīgā labuma, tajā skaitā lielākas turības sasniegšanu. To, kāda jau 1923. gadā bija jaunradītās valsts iedzīvotāju neuzticība pret šo valsti, vārda burtiskā nozīmē parāda žurnāla “Ho-Ho” 1923. gada 23. novembra numurs ar zibenīgu atsaukšanos uz “Valdības Vēstneša” publikāciju par pieminekļa celšanu.
“Fui” par to laiku, taču tieši tas un tāds laiks izrādījās priekšnosacījums, lai tiktu uzcelts tagadējais Brīvības piemineklis, nevis kaut kāds parasts piemineklis, kādi paliek neievērojami neatkarīgi no to fiziskā apjoma akmeņu un dzelžu tonnās un kubikmetros, garuma, platuma un - galvenais - augstuma metros.
Lai nu ar atrunām, ka tikai divu pusmūža cilvēku pēkšņas, savstarpēji nesaistītas nāves dažu mēnešu laikā nekādu statistiski neapgāžamu liecību nedod, tomēr pieminams tas, cik īss dzīves laiks izrādījās atlicis tiem diviem cilvēkiem, kuri parakstījuši “Noteikumus par brīvības pieminekļa projekta izstrādāšanas sacensību”. Tie bija Latvijas Republikas Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics (1887-1925) un viņa valdības kara ministrs Jānis Ducens (1888-1925). Noteikumu parakstīšana datēta ar 1923. gada 9. oktobri, publicēšana “Valdības Vēstnesī”- ar 6. novembri.
Ne jau tas, ka Z. A. Meierovica mūžs bija par gadu garāks nekā J. Ducenam, nosaka Z. A. Meierovica iekļūšanu un J. Ducena neiekļūšanu starp personībām, par kurām tagadējiem cilvēkiem Latvijā būtu kaut cik jāzina (jāzina, ka jāizliekas, ka viņi zina). Protams, ka Z. A Meierovics personības un darbošanās mērogs bija daudz lielāks un tāpēc pelnīti atspoguļots daudzos tekstos, kurus šeit neatkārtosim vairāk par minimumu, ka viņš gājis bojā autoavārijā. Kurš gribējis zināt par Z. A. Meierovicu vairāk, tas to jau uzzinājis.
Brīvības pieminekļa uzcelšanas gadadienas priekšvakarā paraudzīsimies uz J. Ducenu (1888-1925) caur aizmirstības plīvura spraudziņu. Viņš studējis un 1915. gadā ieguvis jurista diplomu Maskavas universitātē. Diplomēta darbinieka darba gaitas sācis Krievijā, bet juku laikos pēc cariskās Krievijas sabrukuma atgriezies dzimtenē un iesaistījās cīņās par Latvijas Republiku kā Latviešu zemnieku savienības funkcionārs, karavīrs un jurists. Tautas padomes loceklis un 1. Saeimas deputāts. Ministra amatā bijis no 1923. gada janvāra līdz 1924. gada janvārim tajā laika periodā, kad Apsardzības ministrija, kā to dēvēja Latvijas proklamēšanas un brīvības cīņu laikā, tika pārveidota par Kara ministriju. Miris 1925. gada 7. oktobrī no insulta (toreiz parasti teica un rakstīja, ka no triekas).
Presē tika atgādināts, ka J. Ducens ir otrais nomirušais kara ministrs pēc Jāņa Zālīša (1874-1919) un ka īsi pirms J. Ducena nāves 7. oktobrī un Z. Meierovica nāves 22. augustā bija nomiris Neatkarības kara dalībnieks, 1922. gadā par ģenerāli paaugstinātais Jānis Apinis. Viņš dzimis 1867. gadā un slimības dēļ miris 1925. gada 25. jūlijā.
Ar Z. A. Meierovica vārdu apzīmējamie “Noteikumi...” patiešām noteikuši divas lietas. Pirmo, ka pieminekļa nosaukums ir Brīvības piemineklis. Otro, ka “brīvības piemineklis ceļams starp Raiņa bulvāri un kanāla tiltu”. Šādi aprakstīta adrese izrādījās gan pietiekami konkrēta, gan pietiekami plaša, lai pieminekli varētu uzcelt tieši tajā vietā, kas vislabāk atbilst pieminekļa veidolam sasaistē ar apkārtējo vidi. Viss pārējais “Noteikumos...” ierakstītais laika gaitā atmests.
Par pieminekļa novietojumu jāzina divi fakti.
Viens, ka “Noteikumos...”norādītā vieta tika skaļi un karsti apstrīdēta, pamatojot pieminekļa celšanu gan Esplanādē, gan Bastejkalnā, gan Uzvaras parkā, gan Kundziņsalā, kur Latvija sveiktu garām braucošos kuģus un kuģotājus kā Brīvības statuja Ņujorkā. Pēdējos gadu desmitos tieši tāpat kā Brīvības piemineklis kādreiz, pa Rīgu tagad tiek vazāta akustiskā koncertzāle, t.i., bezgalīgas apspriešanas, izsludināti un atsaukti konkursi par šādas zāles projektēšanu un celtniecību.
Otrs, ka Brīvības pieminekļa celšana nenozīmēja Pētera I pieminekļa nojaukšanu. Jā, pieminekļu vieta apmēram viena un tā pati, bet 1910. gadā par godu 200 gadiem kopš Rīgas ieņemšanas - Krievijai nozīmīgas uzvaras Ziemeļu karā (1700-1721) ar Zviedriju uzceltais piemineklis jau bija nojaukts. Turklāt to neizdarīja latviešu nacionālisti, bet Krievijas cara valdība. Tā lika aizvest Pētera I statuju no Rīgas uz Petrogradu, lai statuju nesagrābtu vācieši, ja tiem izdotos ieņemt Rīgu Pirmā pasaules kara gaitā. Vācu zemūdene nogremdēja kuģi, ar kuru statuja tika vesta. Brīvības pieminekļa celtniecības laikā statuja gulēja Baltijas jūras dibenā. Brīvības pieminekļa labā izmantoti Pētera I pieminekļa dēļ paveiktie grunts stiprināšanas un ūdens novadīšanas darbi.
Nav skaidrs, no kurienes nākušas ziņas, ka Z. Meierovics būtu piedāvājis celt ne “brīvības pieminekli”, bet “piemiņas stabu”. Tāda versija par pieminekļa tapšanu uzradusies 1998. gada aicinājumā ziedot Brīvības pieminekļa remontam un tagad ceļo pa dažādiem pieminekļa vēstures aprakstiem. Nekādi “Meierovica stabi” netiek minēti Latvijas presē laikā kopš 1922. gada jūnija, kad Z. A. Meierovics saņēma Ministru prezidenta pilnvaras, līdz 1923. gada novembrim, kad ar viņa parakstu tika publicēti “Noteikumi...” par Brīvības pieminekli.
Taisnība par stabu tāda, ka stabs būtu trāpīgākais vārds, kā aprakstīt pieminekli, ja tas tiktu uzcelts pēc Eižena Laubes (1880-1967) piedāvājuma, kas tika atzīts par labāko Z. A. Meierovica izsludinātajā konkursā.
Tas no sērijas, kā būtu, ja būtu bijis, bet kā nebija. Bija skandāls ar 57 mākslinieku parakstītu protesta vēstuli pret lēmumu par labu E. Laubes projektam. “Nav izslēgts, ka sūdzība vairāk balstījās uz profesionālo nenovīdību, mazāk - uz saprāta balsi,” komentēja V. Apsītis. Piesaukt tikai “profesionālo nenovīdību” ir pieklājīgs veids, kā apiet nacionālās nesaskaņas, kas šajā reizē izrietēja no E. Laubes piederības baltvāciešiem.
Ķengu maisam gals tādējādi bija atsiets un ķengas bira kā no pārpilnības raga. Piemēram, 1928. gadā humora žurnāls “Svari” uz kārtējiem mēģinājumiem iekustināt Brīvības pieminekļa būvniecību reaģēja ar karikatūru, kurā piemineklis kalpo par kauna stabu.
Piesieti pie tā nav cilvēki, bet tā laika sabiedrībai pietika ar skaļāko korupcijas u.c. saimniecisko noziegumu izraisīto skandālu apzīmējumiem, lai tūlīt nāktu prātā šajos skandālos iesaistītie ministri, Saeimas deputāti, baņķieri u.tml. prominences. Latvijas Republikas atgūtajai brīvībai veltīta pieminekļa pamatnē būtu jāiekaļ “trīs miljoni” un virsotnē trīs zvaigžņu vietā jāliek trīs burti OIK.
Brīvības pieminekļa ķengātājiem nevajadzēja sevi obligāti apgrūtināt sevi ar zīmēšanu un pat ne ar gatavu zīmējumu vai veidojumu aplūkošanu. Lūk, kā 1930. gada 26. septembrī “Aizkulisēs” tika pasniegta ziņa par Kārļa Zāles (1888-1942) ģeniālā darba uzvaru Brīvības pieminekļa kārtējā projektu konkursā: “Sabiedrībā, protams, nemiers un vilšanās ar sacensības rezultātiem. Par pieminekli neviens jūsmot nevarēs, nav cēla mākslas iespaida, viss samocīts un nevarīgs. Meža kapos var atrast daudz labākus pieminekļus. Labāk lai piemineklis vēl 10 gadus izpaliek.” To var tikai minēt, vai “Aizkulišu” izdevējs Arturs Tupiņš (1889-1951) un viņa skribenti bija papūlējušies palūkoties uz projektiem un ko viņi par tiem īstenībā domāja. Jāraksta viņiem bija tas, ko viņu publika pieprasīja, lai varētu pārdot katru nākamo žurnāla numuru. Protams, ne visa sabiedrība prasīja ķengāt Brīvības pieminekļa celšanu, bet prasītāju bija ļoti daudz, ja jau žurnāls pastāvēja līdz pat Kārļa Ulmaņa (1877-1942) izdarītajam valsta apvērsumam 1934. gada 15. maijā.
Arī tad, kad pieminekļa celšana jau gāja pilnā sparā, tā tika izmantota kā iegansts pārmetumu turpināšanai: “Travertīns joprojām plīst un jau prasa upurus!” Tas ir virsraksts avīzes “Pērkonkrusts” 1933. gada 23. aprīļa publikācijai ar jautājumu, “kas notiks tad, ja figūras pie pieminekļa jau būs uzstādītas, kad svētku akta laikā nāks zemē brīvmūrnieku zvaigzne vai “ķēžu rāvēja” galva?” Travertīns ir K. Zāles izmantotā kaļķakmens paveids, par kura īpašībām tēlnieks neko nezina un nesaprot, bet pērkonkrustieši droši zina, ka travertīna “nenoderību mūsu klimatā neviens nopietns lietpratējs neapstrīd, bet kā jau tas mūsu apstākļos mēdz notikt - vainīgie joprojām turpina darboties, gatavodami ceļu milzu panorāmai ar latviešu tautas brīvības simbolu.” “Aizkulišu” un tāpat pērkonkrustiešu apklusināšana bija starp pirmajiem K. Ulmaņa režīma darbiem, bet ar to vien nepietika, lai pieminekli uzceltu. Tāpēc drīz būs vēl nākamais stāsts par to, cik piemineklis izmaksāja un kas par to samaksāja.
