“Neatkarīgās” lasītāju atsauksmes uz publikāciju par Stambulas konvencijas vajadzību vīriešu organisma un tieši tāpat mātes piena attīrīšanai no mikroplastmasas ir devušas ļoti noderīgus norādījumus, kādā veidā šo stāstu turpināt.
Jāiztiek ar to, kas ir - ar kvalitāti, ja nav kvantitātes. Nav vairs tie laiki, kad raksti savāca simts vai vairākus simtus komentāru, ko kuriem izrēķināt, cik procentu sabiedriski aktīvo Latvijas iedzīvotāju domā tā, šitā un vēl savādāk. Tā nebija “Neatkarīgās” iniciatīva, bet pielāgošanās valsts iestāžu lēmumiem, ka netālu no Latvijas notiekošā kara dēļ vajag sašaurināt viedokļu paušanas iespējas internetā, lai sargātu latviešu valodas telpu no Krievijas propagandas materiāliem. Tāpēc tika ieviesta komentētāju reģistrēšanās, kas cilvēkus ne tehniski, bet psiholoģiski apgrūtina un atbaida. Uzskatīsim, ka tagad katrs komentārs liecina par to, ka tūkstotim vai pat tūkstošiem cilvēku kaut kādas tēmas dēļ sirds tik pilna, ka viens no viņiem uzņemas izteikties par spīti brīdinājumam “tu tagad esi sarakstā”. Vēl citi komentāru avoti varētu būt apmaksāti pasūtījumi no jau minētās Krievijas vai vietējo intrigu pinējiem.
Raksta ideja skarbāka par skarbu. Latvijas sabiedrības vairākumam ar varu uzspiestā Stambulas konvencija tika aizstāvēta kā ļoti nejēdzīgs un nelietīgs rīks, jo tieši tāds rīks ir vajadzīgs, lai iznīcinātu ģimenes kā cilvēku paplašinātas atražošanas institūcijas un tādējādi pāris paaudžu laikā samazinātu pasaules iedzīvotāju skaitu no pašreizējiem astoņiem miljardiem līdz miljardam. Varētu pieļaut, ka daba tiks galā ar atlikušo cilvēku radīto piesārņojumu. Pasaule nenonāks līdz globālai ekoloģiskajai katastrofai ar cilvēces bojā eju.
Ir trīs pozīcijas, no kurām tādam rakstam uzklupt. Protams, ka apvainoties var konvencijas labticīgie piekritēji un visi tie, kas iecerējuši gūt no konvencijas praktiskus labumus, jo cilvēku informētība par konvencijas reālo saturu viņu darbošanos apgrūtinās. Taču arī konvencijas nīdējiem var nepatikt tās atzīšana par nepieciešamību. Visbeidzot, norāde uz to, ka no katriem astoņiem cilvēkiem septiņi ir lieki, pēc definīcijas nevar patikt vairākumam. Tieši tāpēc, ka šis vairākums īstenībā saprot tam paredzēto bojā eju, tas var paust noliegumus un pat panākt aizliegumus publiski iztirzāt tik nesmukas lietas.
Uzskatīsim, ka pieci komentāri rakstam “Stambulas konvencija par sēklinieku iztīrīšanu no mikroplastmasas” ir daudz apstākļos, kad vairāk nekā 90% rakstu neizpelnās nevienu komentāru. Iztirzāsim tikai trīs komentārus, jo atlikušie divi ir tādi, ka varbūt vienīgi to autori paši saprot, ko viņi gribējuši pateikt.
No trijiem saprotamajiem komentāriem rakstu noliedzošs ir tikai viens. Arī šajā reizē kvantitāte aizstāta ar kvalitāti, ja ar to saprot apvainojumu šļācienu tīrā veidā:
-Kas tās par muļķībām, ko tikko izlasīju? Ko autors pīpē? Kāpēc vardarbības pret sievietēm jautājums tiek pasniegts kā nez kāds cilvēces izkaušanas plāns? Cik no tiem nabaga pāris like miljardu trūcīgu cilvēku lieto izsmēķus, plastmasas maisiņus? Kas par murgu? Kāpēc nevar ielūgt kādu, kas ir kompetents visus šos pantus izskaidrot, nevis publicēt kaut kādas fantāzijas, kuras neiztur nekādu kritiku? Wtf?
Tādu savārstījumu no standartfrāzēm “kas tās par muļķībām", “kas par murgu” un “ko autors pīpē” ar standartfrāzes “what the fuck” abreviatūru galā izveidojušais cilvēks parakstījies kā Madara. Ar šādu frāžu krājumu ir apgādāti nolīgtie viedokļu veidotāji (interneta troļļi), ja viņiem dots uzdevums pret kaut ko uzstāties, bet nav iedoti saturiski argumenti.
Kad nu Madara tomēr mēģina kaut vienu šādu argumentu izvirzīt, tad sanāk teikums “Cik no tiem nabaga pāris like miljardu trūcīgu cilvēku lieto izsmēķus, plastmasas maisiņus?” Nepārmetīsim par burtiem “like”, ar kuriem droši vien domāts latviešu valodas vārds “lieko”. Nekādi neierēķinot šo drukas kļūdu, vienīgais it kā arguments sanācis tik debils, ka tā autoru var turēt aizdomās par mēģinājumu diskredidēt Stambulas konvenciju, ja visiem tās piekritējiem prāta spējas tādas kā viņam.
Jāsāk ar jautājumu, ko nozīmē “pāris lieko miljardu”? Pat konkrētais raksts nebija jāizlasa, lai zinātu, ka pasaules iedzīvotāju skaits noapaļojams uz astoņiem miljardiem. Pasauli piedraņķē viņi visi, nevis kāds “pāris”. Pāra skaitliskais ekvivalents 2 nav ne tuvu ne 8 un pat ne 7, ja runa tikai par tiem, kuriem jāpazūd. Ja “Madarai” 7=2, tad ko nu vairs; ko nu vairs skaidrot, cik milzīga atšķirība starp 7 un 2 izveidojas tad, kad abas šīs nevienādības puses sareizina ar miljardu.
Tālāk, cik no diviem, bet īstenībā no vismaz 7 miljardiem nabagu lieto “izsmēķus”? Ārkārtīgi daudzi! Latvijas iedzīvotāji caurmērā taču ieskaitāmi tagadēja ”zelta miljardā", bet katrā gājienā pa Rīgu nākas sastapt nabagus, kuri pie atkritumu urnām meklē tik tiešām citu nomestus izsmēķus, lai izsmēķētu tos līdz pēdējam dūmam. Ja nepiesienamies “Madaras” lietotajam vārdam “izsmēķi", tad jārunā par "smēķiem" kā samērā trūcīgiem cilvēkiem pieejamu izpriecu, ko miljardiem cilvēku izmanto. Un uz plastmasas maisiņiem attiecas tieši tas pats. Tikai bagātākā daļa no zelta miljarda var aizvietot cigaretes ar veselību saudzējošām narkotikām un plastmasas maisiņus - ar zīda maisiņiem vai ķengurādas somām. Diemžēl šīs aizvietošanas neatceļ to, ka cilvēku radīto atkritumu daudzums aug, nevis samazinās atbilstoši viņu labklājības pieaugumam.
Vienā teikumā atgādināsim, ka pasaules piesārņošana ar mikroplastmasu bija piesaukta kā pirmais pa rokai pagadījies piemērs, kādus var turpināt bezgalīgi, uzskaitīt piesārņošanu ar herbicīdiem un pesticīdiem, ar antibiotikām... Bet laikam tas cilvēkiem pietiekami skaidrs, ja jau viņi nekādus kaut cik nopietni formulētus pretargumentus nav izvirzījuši.
Grūti pārmest Guntim Akmeņkalnam, ka viņš līdz pēdējam turas pie veselā saprāta un tic labajam:
- O, jā! Varam tikai pabrīnīties, kā to visu varēja dabūt gatavu. Trakie tikuši pie rakstīšanas, ratificēšanas un, jādomā, arī pie iedzīvināšanas. Ja nemelo speciālisti, tad visām sievietēm pirmais dzimumakts ir sāpīgs, jo tiek uzplēsta jaunavības plēve. Un, ja sāpēja, tad pie prokurora! Paldies Dievam, visas muļķības jau pa pilnu netiks ņemtas.
Īstenībā Stambula konvencija pasludina par vardarbību jebkuru dzimumaktu - pirmo vai tūkstošpirmo. Un Latvija apņēmusies šo vardarbību novērst.
Kamēr nav precedentu, cilvēki turpina neticēt, un kad ir precedenti, cilvēki turpina cerēt, ka ar viņiem jau nu gan tā nenotiks. Konkrētajā reizē tiek palaisti garām vārdi no feminisma kārtējā manifesta. “Neatkarīgā” ar to jau ir iepazīstinājusi. 2019. gada 27. jūnijā tika aplūkota tā paša gada martā Vācijā klajā laistais Verenas Brunšveigeres (Brunschweiger) bestsellers zem latviešu valodā grūti ielokāma nosaukuma “Kinderfrei statt Kinderlos” ar paskaidrojumu, ka tas ir “ein Manifest”. Vācu valodā nosaukums skan lieliski un mobilizējoši, bet latviešu valodā šī pati doma var iemiesoties bubināšanā “bērnu nevarēšanas vietā negribēšana" vai pantiņā “bērnus nezaudējis, bet no bērniem brīvs". Šobaltdien autorei klājas lieliski, viņa uzrakstījusi un izdevusi vēl četras grāmatas, tajā skaitā vienu ASV. Pēdējais, 2023. gada garadarbs atzīmējams arī par to, ka tā nosaukums veidots atbilstoši latviešu valodā savulaik apgūtam šablonam “visu zemju proletārieši, savienojieties!". Viņai “Visu zemju bērnu brīvie, savienojieties!”
Tad nu atšķiram manifestu, kurā ierakstīts, ka "falla lietojums izkastrē sievietes subjektivitāti". Līdz ar Stambulas konvencijas spēkā stāšanos Latvijā heteroseksuālo dzimumdzīvi vairs nevar attaisnot ne ar latviešu tautas saglabāšanu, ne ar darbaspēka atražošanu. Jebkurš dzimumakts=sievietes kastrācija=vardarbība, kas jānovērš.
Konvencijas valodā runājot, tās 3. pants definē, ka “vardarbība pret sievietēm” “apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas". Konvencija par vardarbību pasludina jebko, jo psiholoģiskas ciešanas taču principā var radīt gan tas, ka kāds uz kādu paskatījies, gan tas, ka nav paskatījies, bet novērsies. Konvenciju pieņēmušās valstis ir apņēmušās rīkoties, “izmantojot sodus” (4. pants), lai “sodītu par šiem vardarbības aktiem” (5. pants) bez nekādiem pierādījumiem, ka vardarbība vispār bijusi, tajā skaitā bez “vardarbības upura iesniegtā pieteikuma vai sūdzības” (55. pants). Valstis ir apņēmušās atskaitīties konvencijas izpildes uzraudzības iestādēm par “notiesāšanas gadījumu skaitu” (11. pants).
V. Brunšveigeres jaunākās grāmatas nosaukums lieku reizi apstiprina, ka viss šis pasākums notiek tāpēc, lai samazinātu dzimstību visā pasaulē. Kur dzimstība nesamazināsies pietiekami strauji, tur uzdos palielināt “notiesāšanas gadījumu skaitu” par sievietes “subjektivitātes izkastrēšanu” ar heteroseksuālu dzimumaktu.
Šaubas par Stambulas konvencijas mērķu sasniegšanu ir formulējis Kainšvainlībtdihs:
-Varbūt, ka tāda ir tās Stambulas konvencijas patiesā seja, kas tagad sāk tā pa īstam atklāties. Bet runājot par cilvēku skaita samazinājumu, paradoksālākais ir tas, ka tas tiek vērsts tieši uz tiem, kam reprodukcija tā jau ir ar mīnus zīmi, bet tiem kam ir konkrēta pārprodukcija, tie ir iebāzti saudzējamo statusā.
Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka jēga no Stambulas konvencijas tik tiešām būs maza vai vispār nekāda, taču rūpīgāka pārdomāšana atvēl konvencijai pietiekami lielu efektivitāti. Kā kristiešu Bībelē teikts: “Jo kam ir, tam dos; un, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir” (Marks, 4;25).
Konvencija tik tiešām vērsta tikai uz tādu cilvēku skaita samazināšanu, kurus var dēvēt par eiropiešiem vai viņu pēctečiem kolonijās, kas izveidotas pēc Eiropas parauga. Vēl smalkāk skatoties, ārpus konvencijas paliek arī ieceļotāju kvartāli šajās valstīs.
Konvencijas jēga tāda, ka dzimstība nosacītajā Āfrikā uztur iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē tikai tik ilgi, kamēr no eiropveidīgajām valstīm tiek saņemtas aizvien nākamās partijas ar antibiotikām cilvēkiem un viņu ganāmpulkiem, ar pārtikas ieguves apjomu uzturošiem herbicīdiem un pesticīdiem, ar traktoriem un to darbināšanai nepieciešamās naftas ieguves un pārstrādes iekārtām utt. Var simtkārt nolādēt baltos, ka viņi nav iemācījuši afrikāņiem ražot šos labumus uz vietas Āfrikā, bet lāsti neko neizlabos. Tiklīdz eiropveidīgās valstis ar tikai dažu iedzīvotāju grupu nomērdēšanu būs padarītas nespējīgas apgādāt pārējo pasauli ar aizvien jaunu un jaudīgāku tehniku un tehnoloģijām, tā tradicionālā kultūra iedarbinās pati savus mehānismus, lai iedzīvotāju skaits atgrieztos dabiski ilgtspējīgā līmenī.
