Polijā notiekošās Ļubļinas universitātes un Latvijas Universitātes konferences “Polija un Latvija 20. un 21. gadsimtā: paralēli ceļi, dažāda pieredze” starplaikā “Neatkarīgajai” izdevās izvaicāt politologu Andi Kudoru – protams, par kara noziedznieka Vladimira Putina izvērsto agresiju pret Ukrainu.
Ka jums šķiet: vai sabiedrība ir nogurusi no kara Ukrainā?
Sabiedrība ir nogurusi, bet ne tajā ziņā, lai nepalīdzētu Ukrainai. Tas ir nogurums, ar ko var sadzīvot, nevis atteikties palīdzēt.
Protams, cilvēki joprojām ziedo naudu, automašīnas, dažādas lietas, bet kaut kā nevar sajust, piemēram, mūsu Aizsardzības ministrijas aktivitātes Ukrainas sakarā. Bet mēs taču esam dronu lielvalsts. Kur varam uzzināt, cik daudz dronu ir nosūtīti uz Ukrainu?
Aizsardzības ministrija lielākoties darbojas NATO valstu aizsardzības resoru ietvarā. Sadarbība un stiprināšanās notiek, atbalsts turpinās. Latvija nenoiet no pareizajām sliedēm, un atbalsts Ukrainai turpināsies. Latvijā visas pamatstraumes partijas tomēr turas pie atbalsta Ukrainai. Solidaritāte ir liela, to var just plašā sabiedrībā, un politiķi ar to rēķinās.
Bet kas ir ar ES valstīm? Ungārija, piemēram, bloķē visus priekšlikumus, kas ir Ukrainu atbalstoši. Ne visas valstis domā vienādi.
Eiropa nav vienota, jo nekad nav bijusi līdz galam vienota. Mums ir savs solidaritātes loks, tātad valstis, kas labi saprot Krievijas nodomus: Ziemeļvalstis, Baltijas valstis, Polija, Vācija arvien vairāk saprot notiekošo. Priecājos redzēt, kā Vācijas kanclera Frīdriha Merca politika atšķiras no iepriekšējā kanclera politikas. Arī ASV aizsardzības ministrs Pīts Hegsets pieminēja Vāciju pozitīvi. Doma bija arī par baltiešiem - kā atbildīgajiem eiropiešiem. Vācija mainās, tā atbrīvojas no saviem vainas kompleksiem, kas bija radušies pēc Otrā pasaules kara. Bet tas, ka dienvideiropieši būs atšķirīgi dažādos jautājumos, ir skaidrs jau sen.
Kādas ir jūsu prognozes par “miera plānu”?
Ir redzams, ka ASV izmanto Zelenska politisko pozīciju vājināšanos saistībā ar viņam tuvu cilvēku korupcijas skandāliem. Tas nav labākais posms Ukrainai. Un vēl viena lieta, ko redzam joprojām: ASV spiediens uz Ukrainu ir lielāks nekā uz Krieviju. Diemžēl nav principiālu izmaiņu. Sarunās palielinājusies intensitāte, bet, vai tas novedīs pie taustāma rezultāta, laiks rādīs. Jā, amerikāņi pieķērušies sarunām daudz aktīvāk. Taču mēs gribētu redzēt, ka amerikāņi pieķeras ne tikai ukraiņiem, bet spiež uz Krieviju.
Kāpēc jāpieķeras ukraiņiem? Ne jau ukraiņi uzsāka šo karu.
Tas ir daļas republikāņu skatījums, kuri īpatnēji traktē taisnīgumu un ukraiņu tiesības. Viņi meklē mieru par katru cenu, nevis taisnīgu mieru. Un ukraiņiem par to jāmaksā. Amerikas Savienotās Valstis nav viendabīgas. Valsts sekretārs Marko Rubio ir labvēlīgāk noskaņots pret Ukrainu un Eiropu, salīdzinot ar Vensu vai Vitkofu.
Kas notiks ar iesaldētajiem Krievijas miljardiem? Beļģijā ir aptuveni 193 miljardi eiro. Citās valstīs arī atrodas finanšu līdzekļi. Lielbritānijas ārlietu ministre Iveta Kūpere atbalstīja ideju par iesaldēto Krievijas aktīvu izmantošanu, sakot, ka ir nepieciešams “koordinēts plāns”, lai “paustu Krievijai nepārprotamu vēstījumu”. Viņa uzsvēra, ka Krievija nevar vienkārši nogaidīt un domāt, ka var kaut kā ekonomiski dominēt. 2022. gadā rietumvalstīs tika iesaldēti Krievijas Centrālās bankas aktīvi aptuveni 260 miljardu eiro vērtībā.
Viens punkts ir politiskā griba - naudu novirzīt Ukrainas vajadzībām, otrs punkts - tiesiskais aspekts. Ja tiks ignorēts kāds tiesību burts, Krievija to var izmantot. Bet Krievija to vienmēr izmanto. Nauda jāpiešķir Ukrainai, un Krievijai šī nauda būs tik un tā jāmaksā kā kompensācija. Ja būs politiskā griba, tiesisko risinājumu atradīs.
Kas ir vajadzīgs, lai rosinātu šādu politisko gribu?
Eiropa kopumā nav bijusi izlēmīga attiecībās ar Krieviju. Visu laiku ir bijusi nogaidīšanas politika. Bet nogaidīt vairs nedrīkst: Ukraina asiņo. Kaut kādi risinājumi ir atrasti, taču atkal - ne visas Eiropas valstis domā vienādi.
