Saruna ar Saeimas deputātu Jāni Patmalnieku (“Jaunā vienotība”) par viņa iesniegumu Patērētāju tiesību aizsardzības centram (PTAC) ar līgumu izvērtēt biedrības “Tiesiskums.lv” piedāvātus līgumu.
“Neatkarīgā” jau ir vairākkārt rakstījusi par biedrības “Tiesiskums.lv” piedāvājumu atgūt subsīdijas, kas uz visu elektrības lietotāju rēķina tika maksātas elektrības ražotājiem no atjaunojamiem energonesējiem. Tajā skaitā esam informējuši par J. Patmalnieka iesniegumu un PTAC pirmo reakciju uz to. Tagad laiks plašākai sarunai ar J. Patmalnieku.
Viņš daudzus gadus pazīstams ar darbošanos enerģētikas jomā ekonomikas ministrijā un vēl citur. Tātad visu zinošs par obligātā iepirkuma komponenti (OIK). Tāpēc saprotama viņa iesaistīšanās arī tagad, kad uzradušies interesenti OIK iemaksāto naudu attiesāt.
Jautājums, vai jūsu iesniegs un mūsu saruna ir juristu biedrības reklāma jeb antireklāma? Ļoti pazīstama un populāra šī biedrība pagaidām nav, varbūt tās darbība izbeigtos pati no sevis, ja mēs tai pievērstu mazāk uzmanības.
Tas ir jautājums, kā viņi savu atpazīstamību sasnieguši. Šī mēneša sākumā es saņēmu no šīs biedrības vēstuli, kurā norādīts viņi parakstījuši vienošanās ar 60 tūkstošiem mājsaimniecību. Tas, manuprāt, ir diezgan liels skaitlis. Tādējādi redzams, ka sabiedrībā ir zināms šis jautājums un cilvēki ir parakstījuši līgumus ar šo biedrību.
Bet šis skaits tik un tā mazs, ja salīdzina ar “Latvenergo” klientu skaitu jeb vispār ar to fizisko un juridisko personu skaitu, kuras pirkušas elektrību no visiem, kuri brīvajā elektrības tirgū elektrību pārdevuši.
Vērtējums var būt subjektīvs, bet 60 tūkstoši tomēr ir salīdzinoši liels skaitlis.
Labi. Mēs viņus nereklamējam, viņi paši daudz ko panākuši. Mēs tikai gribam izskaidrot gan tiem, kuri šaubās, gan tiem, kuri jau iesaistījušies, ko viņi varētu iegūt, bet kādi tur ir riski. Jūsu vēstījumā trīs lietas: ka viņu atsauce uz Eiropas Savienības instancēm nav korekta, ka viņi prasa 30% soda nauda par atkāpšanos no prasības un ka cilvēkiem jāslēdz līgums, ka viņu vārdā uzturēs prasību, kuras saturs nav zināms.
Jā, savā iesniegumā PTAC vēršu uzmanību uz trijiem punktiem, kas, manuprāt, būtu vērtējami no patērētāju tiesību viedokļa. Biedrība, manuprāt, nekorekti atsaucas uz Eiropas Komisijas lēmumu, citējot to nepilnīgi, tādā veidā, iespējams, maldinot cilvēkus. Viņi citē lēmuma daļu, kurā komisija pauž nožēlu, ka Latvija nav šo te atbalstu [elektrības ražotājiem no atjaunojamiem resursiem] iepriekš saskaņojusi, bet [viņi] nepiemin to, ka nākamajā rindkopā EK ir atzinusi, ka viss atbalsts, kas līdz EK lēmumam sniegts, ir bijis saderīgs ar ES līgumiem. Tā, manuprāt, ir būtiska informācija, kas patērētājiem jāzina, pirms viņi slēdz šādu līgumu [ar biedrību “Tiesiskums.lv]. Otrs punkts saistīts ar atkāpšanās maksu, kas noteikta tā, ka biedrība var iekasēt līdz pat 30% no patērētāja prasību summas. Ja kāds līgumslēdzējs lauž līgumu, tad viņam varētu nākties samaksāt 30% no tās summas, kādu viņš it kā paziņojis. Tas, manuprāt, ir daudz. No otras puses, biedrībai nav šādu pienākumu. Trešais punkts ir tas, ka iedzīvotāji pērk “kaķi maisā”. Viņiem noteikts pienākums parakstīt likuma iniciatīvu, lai gan mēs nezinām, kas tā par iniciatīvu. Pirms līguma parakstīšanas būtu jābūt skaidram, kas tā būs par iniciatīvu.
Iniciatīvas vispār nav jeb iniciatīvu uzzinās tie, kuri līgumu parakstīs?
Tur jau tā lieta, ka iniciatīvas nav. Ja cilvēks noslēdz līgumu, ka viņš apņemas parakstīt iniciatīvu, tad viņam būtu jāzina, kādu iniciatīva viņam būs jāparaksta.
Kaut kāda loģika tur ir: ja parakstītāju skaits paliks tuvāk 60 tūkstošiem, tad prasīs vienu, bet ja savāks 600 tūkstošus parakstītāju, tad būs daudz lielākas iespējas drebināt likumdevējus vai izpildvaru, ka tautas vairākums no jums kaut ko grib un jums jāprotas maksāt.
Tas jājautā pašai biedrībai, kādā veidā viņi grib dabūt naudu. Es vērtēju tikai to, kādu līgumu viņi piedāvā. Līgums ir pieejams biedrības mājaslapā. Tajā ir punkti, kas varētu maldināt patērētājus un neatbilst labai komercpraksei.
Cilvēkus interesē izredzes dabūt naudu neatkarīgi no tā, vai to var panākt ar likumu, ar tiesāšanos un vai ar ārpustiesas vienošanos ar valdību.
Tas ir jautājums biedrībai - kādā veidā viņi saskata īstenošanu līgumam, ko paraksta ar cilvēkiem.
Vai tas, ka jūs tērējāt laiku iesniegumam PTAC, nozīmē, ka jūs saredzat kaut kādus iespējamos variantus, lai naudas kustība sāktos un tālāk cits jautājums, cik no šīs naudas nonāks līdz OIK iemaksātājiem?
Viss atkarīgs no tā, kādas iniciatīvas biedrība, t.i., advokāti izvirzīs. Pagaidām mums ir tikai līgums un iespēja izvērtēt līgumu. Mums nav zināms, vai taps likums vai citi soļi, ar kādiem biedrība darbu turpinās.
Tātad pagaidām notiek parakstu vākšana kā referendumā par visu labo un skaisto un pēc tam redzot, kāds ir sabiedrības atbalsts, būs arī nākami soļi.
No manas perspektīvas svarīgi, lai cilvēki, kuri kaut ko paraksta, saņemtu godīgu un patiesu informāciju par to, ko viņi paraksta. Ja viņi sniedz šādu informāciju patērētājiem - saviem klientiem, kuri paraksta līgumu, tad tā ir viņu izvēle. Man svarīgi, lai informācija būtu pieejama un līguma noteikumi - taisnīgi.
Ko cilvēki, kas jau parakstījuši vai domā parakstīt, varētu prasīt biedrībai?
Biedrība piedāvā tipveida līgumu, ko var parakstīt vai neparakstīt. Tāpēc, manuprāt, ir nozīmīgs PTAC izvērtējums un spriedums par līgums, vai tas ir atbilstošs labai komercpraksei, vai arī nav.
Kādi instrumenti ir PTAC rīcībā? Ja jautājums, spriežot pēc ieguldītās naudas daudzuma un parakstījušo skaita svarīgs, tad cienījamāk izskatītos iesniegums Ģenerālprokuratūrai, kāda prakse Latvijā plaši izplatīta. Turpretī PTAC masu apziņā daudz neatšķiras no kaut kādas biedrības.
PTAC ir institūcija, kas Latvijas Republikā seko, kādā veidā komersanti piedāvā iedzīvotājiem piedāvātas dažādas preces un pakalpojumus. PTAC kompetencē ir šādus līgumus un līgumu nosacījumus vērtēt. Latvijā ir spēkā Negodīgas komercprakses aizlieguma likums, ir Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kas regulē jautājumus, par ko PTAC ir atbildīgs. Tāpēc tā ir īstā institūcija, kurai jāreaģē pašreizējā brīdī. Pagaidām nesaskatu, kāpēc būtu vērts vērsties pie ģenerālprokura vai līdzīgas institūcijas. Kaut gan tas būtu modīgi.
Modīgi un sabiedrībai vieglāk saprotami.
Jā, bet katrai institūcijai ir savs darbs darāms.
Labi, pateiks PTAC, ka saskata kaut ko neatbilstošu labai komercpraksei. Bet vai tas nozīmē, ka pārkāpts likums?
Jājautā PTAC, kā viņi novērtēs, vai pārkāpts likums. Esmu norādījis uz vairākiem punktiem, kas nav likumam atbilstoši.
Un tas velk līdz likumpārkāpumam?
Ja PTAC to atzīs, tad viņu tiesības ir likt pārtraukt šādu komercpraksi, likt grozīt līguma nosacījumus un informēt par to ikvienu, kas līgumu noslēdzis. Tie ir instrumenti, ko teorētiski var apsvērt PTAC.
Jā, jā, PTAC jau ir apliecinājis “Neatkarīgajai", ka mēneša laikā visu to apsvērs. Bet atpazīstamības ziņā PTAC nespēj uzrunāt cilvēkus ārpus interesentu un aktīvistu loka.
Es spriežu par iestādēm atbilstoši likumiem.
Kāds tagad ir OIK statuss? Vai mēs joprojām turpinām to maksāt ja ne tieši, tad caur valsts budžeta atbalstu atjaunīgās enerģijas ražotājiem?
Manuprāt, stāsts par OIK Latvijā ir beidzies. Sākās tas 2009. gadā vai pat nedaudz ātrāk un uzņēma nevēlamus apgriezienus, bet tika veltīts laiks, lai šo problēmu risinātu. Tagad problēma nolikta malā un mēs varam pievērsties citiem jautājumiem.
Kopš kura gada malā un kāds ir pirmsškietamais iespaids par noilgumu?
Ja biedrība solījusi atgūt naudu, tas tai būtu jābūt arī šo jautājumu analizējušai.
Daudzi cilvēki kļūtu tramīgi, ja valsts sāktu pētīt viņu 2009. gada darījumus vēl bez tā, ka viņi maksājuši OIK. Krievijā tādu pārbaudīšanu esot sākuši, bet Latvijā diez vai to vajadzētu.
Jautājums, vai ir pamats. Komercdarbības atbalsta instrumentu turētāja ir Finanšu ministrija un tālāk Eiropas Komisija, kas pasaka, vai atbalsts ir bijis likumīgs, vai nelikumīgs.
Vai paliekam pie tā, ka EK gala vārdu teikusi un attiecības šajā jautājumā noslēgtas? Vai var vienu un to pašu pārjautāt septiņas reizes un cerēt, ka astotajā reizē atbilde būs savādāka nekā iepriekš?
Jautāt var droši, bet pēc manas izpratnes stāsts ar EK ir beidzies 2017. gadā.
Tāpēc interesanti, ka vairāki ļoti pazīstami advokāti tomēr saskata iespējas pārstāstīt šo stāstu savādāk nekā iepriekš.
Man nav informācijas, ko par viņiem “pilsētā runā”. Droši vien, ka viņi to uzskata par leģitīmu veidu kā nopelnīt, jo kaut kādu komisijas maksu viņi paturēs. Es vēršu uzmanību uz to, ka pelnīšanas nosacījumiem jābūt godīgiem un patērētājiem jāsaņem visa informācija.
Kurš var paredzēt nākotni, vai biedrība savāks tik daudz prasītāju, lai ietekmētu likumdevējus, jeb vienosies par mazu naudiņu no valdības, ja prasītāju būs maz. Un kāds varētu būt laika mērogs šiem risinājumiem? Ja cilvēks 2025. gadā paraksta līgumu par prasību atgūt 2009. gadā samaksātu naudu, tad cik ilgi - līdz 2030., 2040. vai 2050. gadam būs jāgaida līdz naudas apgūšanai?
Jautājums biedrībai, ko tā plāno, jo tas ir kaut kas pilnīgi jauns, ko viņi iecerējuši.
Interesenti, vai jūsu iniciatīva un mūsu saruna biedrības klientu skaitu palielinās, vai samazinās: cilvēki vairāk uzzinās par šo pasākumu, bet uzzinās arī to, ka nav nekādu garantiju dabūt naudu nākamajā dienā vai nākamajā gadā.
Jā, neuzņemsimies ietekmēt, vai cilvēki līgumus parakstīs vai neparakstīs. Lai tik viņi saņemtu pilnu informāciju par biedrības piedāvāto pakalpojumu. Ja PTAC atzīs, ka informācija ir, tad labi, bet manā ieskatā tas būtu vērtējams.
Kas būtu pamatjautājums, kāds cilvēkiem jāuzdod biedrībai?
Biedrība parakstījusi līgumus ar vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku. Kā viņi tos pildīs?!
