Veselības aprūpes nozarei biežās nozares politiskās vadības maiņas ir traumatiskas – tās aprauj iesākto darbu pie svarīgu normatīvo aktu izmaiņām, sistēmas sakārtošanas un tās uzlabošanas. Kā uz notiekošajām diskusijām par iespējamo vēršanos pret veselības ministru Hosamu Abu Meri un prasībām par algu celšanu raugās Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) valdes priekšsēdētājs Valts Ābols – mūsu saruna ar ārstu un slimnīcas vadītāju.
Aptaujājam ārstus saistībā ar Valda Kera arodbiedrības (LVSADA) iniciatīvu diskutēt par to, ka vajadzētu izteikt ministram neuzticību, streikot un dabūt algu pielikumu - papildus 13,5 %. Kāds ir jūsu skatījums uz šīm prasībām? Kā vērtējat ministra un ministrijas pašreizējo darbu?
Vai ārstiem un īpaši māsām vajag lielāku algu, atbilde ir jā! Jautājums ir par metodi, kā to izdarīt.
Par vēsturi - esmu pieredzējis jau piecu veselības ministru vadību. Skaidrs, ka ministrs vienmēr cīnās par savu nozari. Savukārt loģiskākais, pret ko nozare vēršas, ir ministrs. Vienmēr ir bijis skaidrs, ka ministram lielākais atbalsts ir nepieciešams visas valdības līmenī. Šobrīd es nevaru iedomāties, ko viens cilvēks var kardināli izmainīt.
Nav šaubu, ka veselības nozarei nepieciešams lielāks līdzekļu apjoms, un skaidrs, ka, piemēram, māsu algu pielikumu iepriekšējos gados inflācija ir jau noēdusi. Ja palielinājuma nebūs, būs neiespējami piesaistīt personālu - īpaši intensīvākā darba vietās. Vienlaikus nepieciešama arī stabilitāte un konsekvence, lai vismaz kādas no iesāktajām lietām vai reformām virzītu uz priekšu un novestu līdz galam. Veselības nozarē uzkrāti ļoti daudzi neatrisināti jautājumi, kam par iemeslu ir arī bieža kursa maiņa - kaut kas tiek prioritizēts, iesākts, bet netiek novests līdz lēmumiem un normatīvajiem aktiem. Nozīmīgākie projekti - gan infrastruktūras attīstībā, gan cilvēkresursu stiprināšanā, pārvaldības maiņā vai digitalizācijā - prasa vairākus gadus un nereti pārsniedz politisko ciklu termiņus.
Ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt nepārtrauktību šo iniciatīvu īstenošanā neatkarīgi no politiskā cikla vai vadības maiņām. Šobrīd daudz esam ieguldījušies ļoti nozīmīgā iniciatīvā - jauna klīnisko universitāšu slimnīcu statusa un pārvaldības modeļa izveidē. Pie tā strādā politikas veidotāji, ministrijas ierēdņi, slimnīcu vadība un nozares pārstāvji. Jebkura nestabilitāte vai nozares vadības maiņa katru šādu projektu atgriež sākumpunktā. Tas būtu sarūgtinoši, un uzskatu, ka to nevaram atļauties.
Kāds ir ministrs komunikācijā ikdienā? Jūs saskaraties ne tikai saistībā ar šo likumprojekta jautājumu, bet arī citos?
Man liekas, par saskarsmes trūkumu neviens nevarētu sūdzēties.
Minējāt, ka šobrīd notiek darbs pie slimnīcu pārvaldības reformas. Kā tas izpaudīsies?
Es to vēl droši vien nesauktu par reformu. Tiek sagatavots un veidots universitāšu slimnīcu likumprojekts. Tas faktiski nosaka to, kādā veidā universitāšu slimnīcas tiks pārvaldītas nākotnē. Reforma būtu pārāk skaļš vārds... kaut gan īstenībā ietekme beigās tiešām būs ar reformas spēku.
Šobrīd tā lielākā lieta, kur atduramies, ir tāda, ka mums slimnīcas, atšķirībā no vairuma citu valstu, ir kapitālsabiedrības. Droši vien ir kādas priekšrocības šajā visā konstrukcijā, bet pārsvarā tas tā nekur nav. Ja mēs slimnīcas pastāvīgi uzturam kā kapitālsabiedrības, nāk līdzi arī dažādi sarežģījumi. Šeit ir stāsts par to, kā slimnīcām mainīt juridisko statusu uz kādu loģiskāku, jo pamatā jau slimnīcas darbojas savu funkciju nodrošināšanai - uzdotie uzdevumi, nevis naudas pelnīšana un peļņas vairošana.
Otra lieta ir tāda, ka šobrīd sadarbība starp universitāšu slimnīcām, tā teikt, horizontālā līmenī ir mazāka. Savukārt modelī, pie kura pašlaik tiek strādāts, paredzēta vienojoša pārvaldes institūcija, kas nodrošinātu ciešāku sadarbību starp visām trim universitāšu slimnīcām.
Tā nebūs vienota pārvalde visām trim universitāšu slimnīcām?
Nē. Saglabāsies kā trīs atvasinātas publiskas personas - vismaz tāda ir iecere. Šobrīd negribētu iet par to detaļās, jo darbs vēl ir priekšā. Tas, ko es gribēju teikt - daudz ir domāts, runāts, meklēti varianti, analizēta pasaules pieredze un tā tālāk. Burtiski šajās dienās jau kaut kas taustāms parādās, par ko var diskutēt tālāk. Skaidrs, ka šādām iniciatīvām nepieciešama politiskā griba mainīt lietas. Bieži vien ir tā - ja kaut kas pastāvējis 30 gadus, baigi jāsaņemas, lai kaut ko mainītu, pat ja tas īsti nestrādā. Šeit tas ledus ir sakustējies, un negribas, lai tas atgriežas atpakaļ.
Iepriekš šis jautājums līdz Saeimas komisijai nonāca, šķiet, 2014. gadā, kad tika iesniegts universitāšu slimnīcu likuma drafts, taču pēc tam iestājās vairāk nekā desmit gadu pauze.
Saprotu, ka pašreizējā Veselības ministrijas vadība ir par to, ka vajag viest izmaiņas pārvaldībā, un atbalsta jūsu darbu?
Jā. Zināma mērā no tā arī sākās, ka gribējās ciešāku sadarbību starp slimnīcām - tas ir kaut kādā mērā slimnīcu tīklu reformu kontekstā. Līdz šim pastāvējusi problēma, ka katra slimnīca - liela vai maza - ir darbojusies ļoti individuāli.
Kā valsts valstī?
Jā. Ar dažādām īpašumtiesībām. Dažas slimnīcas pieder valstij, dažas pašvaldībām, un jaukti modeļi, kur ir arī privātais kapitāls. Skaidrs, ka tādā konstruktā primāri tiek domāts par savu organizāciju. Šis ir mēģinājums pacelties pāri lokālajām interesēm un izveidot mehānismu, kā šo sadarbību veicināt.
Es skatos no bērnu slimnīcas perspektīvas - ja valsts ir tik maza kā Latvija, tad visai bērnu veselības aprūpei jābūt integrētai vienotā sistēmā. Lai arī mums ir tikai viena bērnu slimnīca, pediatrijas nodaļas darbojas arī reģionos. Tāpēc visam šim tīklam būtu jāstrādā vienotā pārvaldībā, un tik mazā valstī kā mūsu tas ir izdarāms.
Cik gadu laikā mēs varam šo reformu īstenot? Sauksim to par reformu.
Pasakot “hop” un apņemoties, tas ir izdarāms kādu trīs gadu laikā.
