Nesen FIZMIX erudīcijas konkursa laikā veikta 10.–12. klašu skolēnu aptauja, kurā konstatēts, ka 41% jauniešu vēlētos saņemt vairāk izsmeļošas informācijas par klimata izmaiņām. Aptaujāti 1000 skolēnu. 76% no viņiem piekrīt vai drīzāk piekrīt apgalvojumam, ka videi draudzīgas tehnoloģijas un zaļais dzīvesveids var palīdzēt novērst klimata izmaiņas un globālo sasilšanu. Tāpat vairākums uzskata, ka viņu ikdienas izvēlēm ir nozīme klimata izmaiņu mazināšanā. Ko no tā var secināt – “nra.lv” saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Ojāru Spārīti.
Vai pasauli gaida zaļa nākotne, kurā nebūs vietas ogļu un naftas izmantošanai un arī govju ganāmpulks būs stipri mazāks?
Skolēni ir brīnišķīga sabiedrība, un viņos runā bērnu uzticēšanās, bērnu naivums, labā griba un labā sirds. Mēs taču katrs bērnībā esam gribējuši ārstēt kādu zīlīti, kurai salauzts spārns, vai ārstēt mājdzīvnieku, kam piemetusies liga. Mēs katrs esam domājuši saudzīgi par dabu, par to vistuvāko, kas mums ir apkārt - puķes, dārzs, pļava, mežs, dzīvnieks. Mēs šajā sabiedrības daļā, kas ir jauna un nesamaitāta no ļaunām domām un sliktām ietekmēm, gribam ieraudzīt to, ka tā saudzē un aizstāv dabu. Mums visiem vajag tīrus ūdeņus, mums vajag, lai nepazūd koku, krūmu un augu sugas, lai saglabājas dzīvnieku putnu sugas. Un tā rodas nākamie jautājumi - ko darīt, lai to nodrošinātu? Tas pasaulē tiek dēvēts par “zaļo kursu”, un Eiropā tas iet uz priekšu ar pilnu tvaiku ar skaļiem lozungiem, bet politiski un ekonomiski ne tik viennozīmīgi vērtējamiem mērķiem. Pašlaik mēs izdzīvojam “zaļā kursa” inerci. Bet “zaļā kustība” sākās jau pirms 30-40 gadiem, lai gan tolaik vēl tā netika tā saukta. Var teikt, ka tas sākās pat agrāk - ar vides aizsardzības kustību veidošanos Eiropā, ar zaļo partiju dibināšanu. Tuvākais piemērs mums tolaik bija Vācijas Zaļā partija. Tās bija septiņdesmito gadu beigas, Padomju savienībā vēl brežņevisma laiks, kad PSRS valdības vadītājs Aleksejs Kosigins rosināja padomju speclīdzekļus, padomju finanses pārvietot uz Rietumu pasauli un domāt par to, kā iespiesties Rietumu pasaules ekonomikā un politikā.
Un mēs redzam, ko Zaļā partija ir panākusi, iekļūstot Vācijas parlamentā. Tā panāca to, ka Vācijā ir slēgtas visas atomelektrostacijas, bet enerģijas iegūšanai tiek būvēti vēja ģeneratori, saules paneļu parki, kas redzami Vācijas autoceļu abās pusēs, un attiecībā pret kultūrvidi šiem tehnoloģiskajiem līdzekļiem ir ierādīta prioritārā vieta. Bet vējš nepūš visu laiku, saule nespīd visu diennakti. Neviens no šiem enerģijas avotiem nav pastāvīgs, bet industrijai un māju apkurei elektrību vajag nepārtraukti. Kur to ņemt, ja atomelektrostacijas pēc “zaļo” kritiskajiem priekšlikumiem ir slēgtas? Tagad Vācija iepērk elektroenerģiju no Francijas, kura to ražo savās atomelektrostacijās. Bet drīz pēc Vācijas atomelektrostaciju slēgšanas Eiropas Savienībā tika pieņemts atzinums, ka kodolenerģija ir “zaļā” enerģija un tātad - atomelektrostaciju slēgšana bija nevajadzīgs solis. Nav noslēpums, ka Vācijas Zaļo partiju sponsorēja “Gazprom”, lai padarītu Vācijas rūpniecību atkarīgu no “Nordstream” un Krievijas enerģētikas resursiem. Šeit var saskatīt tīšu diversiju pret Vācijas enerģētikas politiku, kas vienā no Eiropas lielākajām ražotājvalstīm gan paralizē tās ekonomiku, gan traumē sociālo dzīvi. Jebkurā gadījumā, skatoties “zaļi”, mēs nonākam pie enerģētikas, un caur enerģētiku mēs nokļūstam pie politikas.
Eiropa ir pieņēmusi “zaļo kursu”, panākot, ka industrija jābalsta uz atjaunīgajiem resursiem. Bet atjaunīgu resursu jau praktiski nav - ir tikai tas, ko var paņemt no vēja un saules, bet tas ir nepietiekami un tas ir nestabili.
Pasludinot par savu mērķi “zaļo politiku” un cīņu ar CO2, Eiropas Savienība ar milzu finansējumu atbalsta alternatīvās enerģijas iegūšanas tehnoloģiju attīstību, ignorējot citus - lētākus un klimata neitrālus enerģētikas veidus. Bet politiski motivētās un tendenciozi izveidotās naudas plūsmas turpina deformēt enerģētikas kopējo ainu, taču, ja “zaļās filozofijas” kontā ir likta milzu nauda, tad tā ir “jāapgūst”.
Nav noslēpums, ka Latvijas zinātnei naudas nepietiek, ka Latvijas zinātnieki dzīvo no rokas mutē, jo ar hronisku deficītu sirgstošais Latvijas budžets ir veicinājis tādu situāciju, ka zinātniskajiem pētījumiem finanšu nepietiek, tāpēc ir jāraksta Eiropas projekti, jātiecas pēc Eiropas naudas. Ja dabūsi Eiropas projektu, tad ēdīsi, ja nedabūsi, tad neēdīsi!
Bet mūsu zinātnieki arī šādā situācijā spēj radīt brīnišķīgus projektus. Tikai mēs esam palikuši tajā pusē frontei, kurā alternatīvie enerģētikas risinājumu aizstāvji cīnās pret tradicionālo enerģētikas risinājumu pārstāvjiem, jo te ir nauda. Kad mainīsies konjunktūra - mainīsies naudas plūsma, un attiecīgi mainīsies arī prioritātes zinātniskajā pētniecībā.
Un tad mēs nonākam pie klimata jautājumiem, par ko aizdomājas jaunieši, taču viņiem nepietiek informācijas.
Aptauja rāda, ka lielākā daļa jauniešu tā domā, ka cilvēka darbība var izmainīt klimatu vai vismaz radīt siltumnīcas efektu un paātrināt globālo sasilšanu. Vai tas tā ir, ka cilvēka darbība var izmainīt klimatu?
Jaunieši lasa plašsaziņas līdzekļus, klausās radio un skatās televīziju, klausās “zaļā kursa” propagandu, jo citas informācijas viņiem nav. Un, ja katru dienu tiek skandēts, ka jāglābj cilvēce, daba, ka mūs iznīcinās gan starojums, gan zemes atstarotā enerģija, tad nekritiski domājošais indivīds jau sāk ticēt šai histērijai. Un jaunieši ir šīs sabiedrības daļa, kura aiz līdzcietības pret slimu putniņu vai izzūdošu augu sugu vai apmulsināta ar globālās sasilšanas draudiem, par kuru galveno iemeslu tiek piesaukts antropogēnais faktors, jauc cēloņus un sekas.
Saules vienā stundā uz Zemi raidītās enerģijas daudzums aptuveni atbilst visas cilvēces veselā gadā radītās enerģijas daudzumam! Tas nozīmē, ka cilvēka faktors spēj veidot aptuveni 0,0001 daļu no kopējās saņemtās Saules enerģijas, kas praktiski nav manāma.
Pat Pasaules klimata organizācijas paziņojumi vēsta, ka antropogēnā darbība kopā ar visiem rūpnieciskajiem kompleksiem spēj saražot tikai ap 3% no visa atmosfēras CO2, kas nekādā veidā nevar iespaidot lielās CO2 izmaiņas zemes atmosfērā.
Vai 3% salīdzinājumā ar pārējiem 97% spēj izvest Zemi no orbītas un sabojāt dzīvi uz Zemes? Tātad informācijas trūkums un dezinformācija sabiedrībā ir tā, kas stimulē pārprastas bailes par cilvēka raisītajām klimata izmaiņām, bet jauniešu apziņā tās reducējas uz mīlestību pret dzīvo dabu un vēlēšanos to aizsargāt. Iepriecina tas, ka liela daļa jauniešu tomēr cenšas spriest patstāvīgi un akli nepieņemt pieaugušo sludināto “patiesību”.
Gan ganiņi, gan gudrie sekoja zvaigznei un vienlaikus nonāca vienā vietā. Vai jāuztraucas, ka pa “zaļo kursu” tiek iets pa zinātnisku vai pseidozinātnisku ceļu? Galvenais, ka nonāksim pie mērķa.
Ja šī politika ir tendencioza un mērķis ir graut ekonomiku... tad arī mērķis ir aplams.
Bet, ja mērķis ir tīra daba, okeāns bez plastmasas piesārņojuma, lielpilsētas bez smoga un tādas jaukas lietas?
Postošie faktori, ko rada dabas piesārņojums, nav apstrīdami. Okeāns ir piesārņots, zeme ir piesārņota. Bet tas nav pretrunā ar fizikas likumiem, kas nosaka globālos klimatiskos procesus. Pasaulē ir daudzas valstis, kuru iedzīvotāji nemaz necenšas pēc ielu tīrības, atkritumu pārstrādes, kur vienkārši met savus plastmasas iesaiņojumus grāvjos un kanalizācijā, kur ceļmalās ir atkritumu kalni. Un šo tautu ētika to nenosoda un industrija pēc tā netiecas. Tomēr šie atkritumi ir tikai zemeslodes “virsējais garnējums”, protams, ar negatīvu zīmi. Bet mēs runājam par to, vai zemeslodes klimata ciklu ietekmē cilvēka darbība. Ne jau plastmasa ietekmē. Un vai saules starojums spēj uzsildīt zemeslodi tādā veidā, ka šis CO2 tiks saražots tādā veidā, ka zemeslode mainīs savu dabisko ciklu? Vai Zemes atstarotā enerģija ir tikusi mērīta, vai par to tiek runāts? Vai gāze kaut ko atstaro? Gāze ir amorfa, gāze neatstaro, gāze ir izkliedēta. Un mēs pieredzam to, ka mūsu domāšana tiek emocionāli manipulēta, bet šie apgalvojumi neiet kopā ar fizikāliem procesiem un termodinamikas likumiem.
Bet, ja uzsprāgst liels vulkāns, tas izplata putekļus, kas aizkavē saules starus...
Jā, protams, ir bijuši “mazie ledus laikmeti” Eiropā 15. un 16. gadsimtā. 2010. gadā pieredzējām, ka Islandes vulkāna izvirduma laikā puse Eiropas lidostu bija paralizētas. Bet mēs varam pavaicāt klimatologiem, kas notiek ar zemeslodes periodisko sasilšanu, kura notiek cikliski, līdzīgi kustībai pa sinusoīdu. Un, ja mēs šobrīd esam tuvu sinusoīdas augšgalam, kur zemeslode sasilst bez cilvēka palīdzības, tad klimata pārmaiņas, orkāni ir neizbēgami, bet otrādi - kā aprakstīts Marka Tvena sarakstītajā grāmatā “Princis un ubaga zēns” - ar burvestībās apvainotas sievietes zeķu novilkšanu vētru izsaukt neizdosies.
Mēs taču uz savas ādas jūtam, ka globālā sasilšana notiek! Mums bērnībā bija slidas, slēpes, ragutiņas, sniegs, bet tagad gandrīz vairs nav…
Bet tas nav tāpēc, ka kāds kurina mājās krāsni vai kamīnu vai brauc ar auto un lido lidmašīnā.
Igauņi visu laiku lielās, ka viņi ir visizcilākie Baltijā visās jomās. Bet arī Lietuva pēdējos gados visās jomās aizsteidzas priekšā Latvijai. Tas attiecas arī uz vēja parkiem un saules parkiem, kurus pie kaimiņiem redz daudz vairāk nekā pie mums. Piemēram, pašreizējās vēja parku jaudas Baltijas valstīs ir šādas: Igaunijā - 400 MW, Lietuvā - 1400 MW, bet Latvijā 140 MW. Tad jau mums vēl viss priekšā?
Vai šī priekšā esamība nozīmē to, ka mūsu industrija un valsts energopatēriņš spēj “apēst” visu to elektroenerģiju, kas tiek saražota ar Latvijas vēja turbīnām, hidroelektrostacijās, ar saules paneļiem un TEC? Mūsu saražotās elektroenerģijas jaudas pietiek industrijai un vēl paliek pāri. Vēja un saules paneļu parku attīstīšanu sekmē biznesa apsvērumi, lai elektroenerģiju, ko saražo par Eiropas naudu uzbūvētajās ražotnēs, pārdotu Eiropas vienotajā tīklā, un tā būs laba peļņa.
Bet, ja elektroenerģija paliek pāri, tad ir iespējami brīnišķīgi projekti - var ražot ūdeņradi.
Jā, Rīgā ir trolejbusi, kas tiek darbināti ar ūdeņradi. Interesanti, ka Rīgas mēra Viļņa Ķirša vadītajā saimniecībā ripo šie trolejbusi, kas ir energoefektīvi un videi nekaitīgi. Bet tad, kad viņš bija opozīcijā Rīgas domes iepriekšējai vadībai, tad viņš bija ar kājām un rokām pret šādu trolejbusu iegādi. Latvijas Ūdeņraža asociācijas eksperti, kas vienlaikus ir arī Eiropas Savienības akreditēti speciālisti ūdeņraža transporta risinājumu ieviešanā Austrumeiropā, pierādīja šādu trolejbusu ekonomisko izdevīgumu, Eiropas naudas piesaistīšanas izdevīgumu, bet, ja politiķis ir opozicionārs, tad viņam jārunā pretī loģikai tikai tāpēc vien, ka viņš ir opozīcijā...
“Zaļais kurss” iet un iet, mazliet piebremzējas, bet iet uz priekšu. Ne kovida sērga, ne tai sekojošā enerģētikas krīze, ne ģeopolitiskie draudi un karš Ukrainā to nepārtrauc. Kā tas tā iespējams?
Vēlēšanās saņemt naudu, kas ir miljardi “zaļajam kursam” un ielobēti Eiropas Savienības finanšu plānos - kāpēc lai šo naudu neņemtu? Zinātnieki ļoti pareizi dara, ka šo naudu apgūst. Bet citas naudas nav. Ja pēkšņi vienā jaukā dienā notiktu kursa maiņa par 180 grādiem, ka jāapgūst fosilie enerģijas avoti, racionāli jāizmanto kūdras atradnes, jāizgudro jauni iekšdedzes dzinēji, tad zinātnieki darītu to pašu. Jo viņiem ir jāpārtiek nevis no ideāliem, bet no reālās algas.
Vācijā slēdza kodolektrostacijas, bet Vācijā jau runā, ka vajag kodolstacijas iedarbināt no jauna. Šeit parādās pretrunas, politiskās konjunktūras svārstības, kuras nav loģikas diktētas. Un tad ir jāvaicā, no kuras puses nāk tendenciozi projekti un kur paliek veselais saprāts?
Igauņu ideja par mazu kodolspēkstaciju izbūvi ir loģiska un tālredzīga, jo mūsdienu Eiropas industrija prot izgatavot kompaktus kodolreaktorus, kuru ražotā strāva spētu apgādāt vienu vai vairākas nelielas pilsētiņas.
Atliek tos ieviest, ļaut ražot enerģiju, apkalpot un domāt tālāk, kā ar šo enerģiju attīstīt mūsu ražošanu un ekonomiku.
Cik par šādām nākotnes mazām, gaumīgām un skaistām kodolstacijām zināms, līdervalstis šajā ziņā ir Kanāda, Skandināvija. Arī Igaunijā ir plāni divas tādas uzbūvēt. Un arī Latvija vēlas piedalīties. Bet iedomāsimies, kāda brēka sāksies, kad tādu staciju grasīsies būvēt kaut kur Latgalē, Kurzemē vai vienalga kur Latvijā! Ir taču bailes no Černobiļas un Fukušimas, kur ir bijušas katastrofas. Kā sabiedrību pierunāt, ka šādas kodolstacijas ir vajadzīgas?
Tas ir sabiedrības izglītošanas jautājums. Tas ir kaut kas līdzīgs, kā ar viltus “dabas draugiem”, kuri brēc, ka vēja ģeneratori iznīcina putnus. Bet, kad pavaicā, cik maisus ar beigtām lakstīgalām zem ģeneratora spārniem viņi ir salasījuši, tad iestājas klusums. Šeit mēs atkal nonākam pie skolēniem, ar kuriem sākām sarunu, bet ar kuru prātiem emocionālā līmenī manipulē pieaugušie. Nav noslēpums, ka mūsu skolu sniegtais izglītības līmenis zaudē kvalitāti, jauniešu zināšanu apjoms un domāšanas kapacitāte ir katastrofāli samazinājusies. Mūsu Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības līdere Inga Vanaga cīnās par skolotāju algām, bet es nevienu brīdi neesmu dzirdējis, ka vajadzētu cīnīties par to, lai skolas dod bērniem tādu izglītību, lai 46% skolēnu vecākiem nebūtu papildus jāalgo privātskolotāji, kas kompensē skolā neiedotās zināšanas par papildu samaksu. Tas apliecina, ka Latvijas izglītības sistēma ir par 46% degradējusies, jo 46% vecāku apzinās, ka viņu lolojumi nebūs konkurētspējīgi, un tāpēc maksā par kvalitatīvām zināšanām.
Latvijas politiskā vara laika gaitā ir noplicinājusi skolotāja prestižu, maldoties pa visādiem “nauda seko skolēniem” labirintiem, taču tagad jau vairs nav tik slikti - algas skolotājiem vairs nav tik švakas. Varbūt turpmāk vairs tik slikti nebūs?
Alga varbūt ir motivējoša, taču skolotāju un skolēnu tiesības un pienākumi ir apgriezušies ar kājām gaisā - medijos ir pazibējuši skolotāju palīdzības kliedzieni pēc tā, ka viņi klasēs nespēj tikt galā ar vulgāri runājošiem skolēniem. Vai šāda situācija ir normāla, ja skolēns var iespļaut skolotājam sejā, var iesist, bet skolotājs pret vardarbīgu skolēnu ir bezpalīdzīgs, jo aizsargā Bērnu tiesību likums? Un, ja skolotājs kādu dauzoņu saņems stingrāk, tad bērna vecāki iesūdzēs viņu tiesā. Deformētā tiesību sistēma ir zaudējusi jēgu, un pienākumi un tiesības ir apmainījušies vietām - subjekts, uz kuru kādreiz attiecās pienākums, tagad ir kļuvis par tiesību nesēju.
Vai tas ir birokrātijas izperēts rezultāts, vai birokrātija spēj izdomāt šādu ačgārnu rīcību? Es nezinu, kur slēpjas cēlonis, lai gan man ir aizdomas...
