Lato Lapsa: LR Augstākā tiesa atzīst, ka mūsu valsts ir LPSR turpinājums

© Ģirts Ozoliņš/MN

Spēkā stājies Vidzemes apgabaltiesas spriedums, ar kuru publicists Lato Lapsa atzīts par vainīgu kriminālapsūdzībās par advokāta Romualda Vonsoviča vajāšanu un neslavas celšanu, par ko viņam piespriestas 300 stundas sabiedriskā darba. Augstākā tiesa (AT) ir atteikusies ierosināt kasācijas tiesvedību. Atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, AT konstatēja, ka apelācijas instances tiesa jau ir izvērtējusi un motivēti noraidījusi advokātu argumentus. Par šo tēmu “nra.lv” saruna ar Lato Lapsu.

Kāda ir jūsu reakcija uz šādu lietas pavērsienu?

Man tas ne mazākajā mērā nav pārsteigums. Atšķirībā no lielas Latvijas iedzīvotāju daļas man nav nekādu ilūziju par to, kādā valstī vai valstiskajā veidojumā mēs dzīvojam un kas to pārvalda.

Ja man pirms kāda gada šādas tādas ilūzijas vēl bija aizķērušās, tad pēc četru pēdējo grāmatu uzrakstīšanas un izdošanas to vairs nav. Šīs grāmatas ir “Hiēnu banda”, “Hiēnu biznesa projekts”, “Karalis - pliks, prasts, melīgs” un jaunā “Vēža” grāmatu cikla pirmā grāmata “Iznireļi”, kam sekos vispirms “Vēža ieņēmumu dienests”, pēc tam arī “Vēža ģenerālkoruptors” un “Vienotības vēzis”.

Katrā grāmatā ir arī publiskoti līdz šim no sabiedrības rūpīgi slēpti tiesu un kriminālprocesu materiāli, un to izpēte grāmatu rakstīšanas procesā man pašam bija ļoti vērtīgs pašizglītošanās process. Tas arī lika zaudēt pēdējās ilūzijas par to, kā Latvijā notiek gan policijas, gan prokuratūras, gan tiesu darbs. Visas šīs iestādes ir, maigi izsakoties, daļēji koruptas un daļēji saplūdušas ar politisko organizēto noziedzību.

Vārdu sakot, kā to jau savā pēc tā saukto Augstākās tiesas “senatoru” Uminska, Freiberga un Zemītes nolēmuma “YouTube” un “TikTok” publiskotajā video esmu izskaidrojis, esmu, no profesionālā un pilsoniskā viedokļa raugoties, ļoti gandarīts par šādu lietas iznākumu.

Kāpēc gandarīts? Kas tur ko būt gandarītam par notiesājošu spriedumu?

Redziet, es nerīkojos savu personisko interešu, sava labuma un savas ādas vārdā - man ir citi, lielāki mērķi un pārliecība.

Šis “kolaboranta” kriminālprocess bija ideāls gadījums, lai visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir spējīgi uz domāšanu, ne tikai uz oficiālās propagandas uzklausīšanu, uz konkrētu un neapstrīdamu faktu pamata parādītu, kas ir tas valstiskais veidojums, kurā mēs dzīvojam.

Oficiālā versija, kā zināms, ir tāda, ka ir valsts ar nosaukumu Latvijas Republika, kas dibināta 1918. gada 18. novembrī, un tagad mēs dzīvojam šīs valsts pārmantotājā un turpinātājā. Taču šis konkrētais Vidzemes apgabaltiesas tiesnešu Kukaines, Dribas un Krieviņas tiesas spriedums “kolaboranta” lietā, ko ar nepārsūdzamu lēmumu apstiprinājuši “senatori” Uminskis, Freibergs un Zemīte, skaidri apliecina kaut ko pilnīgi citu.

Šis “senatoru” lēmums apliecina, ka Latvijas Republikas Satversmes preambulā sarakstītais pašreizējai valsts un tiesu varai pēc būtības ir tukša skaņa, ka ne tikai lustrācija, bet arī deokupācija nav notikusi un mēs dzīvojam nedaudz pārtaisītā un kosmētiski pieremontētā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas turpinājumā - koruptā bijušajā padomju republikā, kurā pie varas ir okupācijas režīma visu veidu mantinieki un kurā attiecīgi izteikt savu kritisko un nosodošo viedokli pret cilvēkiem, kuri ir aktīvi sadarbojušies ar padomju varu, ir noziegums.

Vai tas nav pārspīlējums?

Diemžēl ne. Šī Latvijas PSR turpinājuma Augstākā tiesa, kas nedaudz komiski tiek dēvēta par Senātu, ir apstiprinājusi, ka apgabaltiesas spriedums tiešām ir pilnīgi pamatots un ka mūsu valstiskajā veidojumā ir noziegums saukt padomju okupācijas varas kolaborantu - izbijušu šīs pašas Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesi, kurš vēl joprojām publiski lielās ar okupācijas varas vārdā piespriestiem nāvessodiem, - par kolaborantu.

Un te, protams, nav runa tikai par vienu konkrētu Romualdu Vonsoviču, lai cik kaismīgs padomju varas līdzskrējējs un pakalpiņš viņš būtu bijis un kādus spriedumus par džemperu tirgošanu un citiem “noziegumiem” okupācijas varas ieskatā viņš nebūtu pieņēmis, lai cik kaismīgi būtu kalpojis padomju varai kā uzcītīgs komunists.

Faktiski jebkuru padomju okupācijas varas pakalpiņu atbilstoši tiesas spriedumam turpmāk nedrīkst nosaukt par kolaborantu, jo, lūk, okupācijas varas kolaboranta nosaukšana par kolaborantu triju tiesnešu - Kukaines, Krieviņas un Dribas - un triju senatoru - Uminska, Freiberga, Zemītes - ieskatā, lūk, rada negatīvas asociācijas valodniecisko, kultūrvēsturisko un politisku iemeslu dēļ.

Taču, protams, papildus tam Romualds Vonsovičs piecu gadu čaklā darbā, ieguldot milzu resursus, ir panācis, ka ir kļuvis par Latvijas slavenāko kolaborantu. Dieviņš to tā ir iekārtojis, ka, panākot tiesas spriedumu, ar ko jūs ir aizliegts nosaukt konkrētā apzīmējumā, jūs patiesībā panākat to, ka šis apzīmējums jums pielips uz atlikušo mūžu un pat uz jūsu kapa pieminekļa uzķellēs - kolaborants. Un persona, kas okupācijas varas vārdā ir piespriedusi nāvessodus, to ir papilnam pelnījusi.

Vai bijāt savā grāmatā saucis R. Vonsoviču arī par čekistu?

Tie ir meli. Bija ļoti interesanti skatīties, kā visās trīs instancēs, pateicoties Jura Stukāna prokuratūras un konkrēti prokurora Kaspara Andruškina - arī šo uzvārdu ir vērts atcerēties - uzturētajai apsūdzībai, visi trīs tiesas sastāvi pat nemēģināja iedziļināties, kas grāmatā ir teikts un kas nav teikts.

Es okupācijas varas pakalpiņu un kaismīgo komunistu Romualdu Vonsoviču par čekistu nekad neesmu nosaucis tāpēc, ka viņš nemaz nav bijis čekists - manuprāt, tāpēc, ka tik aprobežotus cilvēkus čeka štatā neņēma. R. Vonsovičs bija vienkāršs kaismīgs komunists, komunistu varas aizstāvis, labuma guvējs no padomju varas. Bet čekists viņš nebija, un manā grāmatā viņš tā nav saukts. Tas ir Jura Stukāna prokuratūras izdomājums, ko kā patiesību uztvēra Latvijas nelustrētā tiesa.

Jūsu lietu vēroja arī žurnālistu saime, interneta tīklu blogeri, publicisti, rakstnieki. Vai tagad vārds “kolaborants” būs svītrojams no latviešu valodas vārdnīcām? Kaut kāds stindzinošais efekts rodas...

Un ko citu jūs vēlaties, dzīvojot Latvijas PSR turpinājumā, kurā pie varas dažādos veidos turpina būt okupācijas varas kolaboranti, viņu ģimenes locekļi un radinieki, mantinieki, skolnieki, audzēkņi un ietekmes aģenti? Protams, ka visu veidu komunisti un to līdzskrējēji ir enerģiski jebkādas vārda brīvības ienaidnieki.

Tie cilvēki, kas 1918. gadā dibināja Latvijas valsti, ar izbolītām acīm skatītos, kas no tās ir sanācis, jo Latvija pēc tās iekšējā pseidotiesiskā noskaņojuma aizvien vairāk sāk līdzināties kādai citai valstij, kura saucas Krievijas Federācija.

Visi tie aprobežotie stulbeņi, kas, siekalas šķiežot, priekā sit plaukstas par godu pirmdienas nolēmumam “Kolaboranta” lietā, gluži vienkārši nesaprot, ka paies varbūt pusgads, gads vai divi gadi, un tas, par ko viņi tik līksmi aplaudēja, atnāks pie viņiem pašiem. Un tad visi šo virzību trīsdesmit septītā gada virzienā balstošie mediju ļautiņi spiegs un brēks. Bet, tā kā cilvēki no vēstures negrib neko mācīties, tad tas būs tikai taisnīgi.

Konkrētu piemēru? Ir noteiktās aprindās pazīstama Inga Spriņģe, kura arī priecājās par šādu spriedumu, bet, kad viņa pati pārskatāmā nākotnē tieši šādā pašā veidā tiks pie kriminālprocesa par tviterpersonāža “Nepareizais” vajāšanu, tad mēs dzirdēsim sašutušu spiegšanu - oi un ai, kā tad tā, man par ko?

“Kolaboranta” lieta bija ne tikai par neslavas celšanu, bet arī par vajāšanu. Kā šī vajāšana izpaudās? Jūs esot sūtījis R. Vonsovičam neskaitāmus e-pastus, novietojis automašīnu ar uzrakstu “Kolaborants” pie viņa mājas, izsekojis un vēl visu ko veicis. Vai tas taisnība?

Grāmata “Kolaborants” tika reklamēta dažādos veidos. Likums skaidri nosaka, ka, lai vajāšana tiktu uzskatīta par vajāšanu, personai jājūt bailes par savu drošību. Taču Latvijas PSR turpinājuma nelustrētā tiesa pieņēma lēmumu, ka reklāmas e-pastu sūtīšana un autobusa aplīmēšana ar grāmatas reklāmu un novietošana publiskā vietā izbijušiem padomju tiesnešiem - okupācijas varas pakalpiņiem - rada bailes par viņu drošību.

Šajā politiskajā, safabricētajā kriminālprocesā ir vēl milzums faktu, kas var būt šokējoši labticīgākiem ļaudīm, kuri manis teikto par komunistisko kolaborantu un viņu ietekmes aģentu saimes “vēža” varu uztver par pārspīlējumu. Tieši tāpat kā es pirms pāris mēnešiem publiski apsolīju, ka panākšu, lai vismaz puse Latvijas iedzīvotāju uzzina par uzņēmuma “Preiļu siers” īpašnieka, miljonāra Jāzepa Šņepsta vēlmi nogalināt dzīvniekus sava prieka pēc, es tagad varu stingri apsolīt, ka visus nozīmīgos “Kolaboranta” lietas materiālus līdz ar apjomīgu informāciju par to ļaužu koruptīvajām saitēm un biogrāfijām, kuri pie tās ir piedalīgi, es ne tikai publicēšu jaunā grāmatā ar darba nosaukumu “Kolaborants 2”, bet arī parūpēšos, lai tā nonāktu pie ikviena ieinteresēta Latvijas iedzīvotāja. Ikviena. Tā ka tie, kas vēl nezina par okupācijas varas pakalpiņa, komunista Romualda Vonsoviča kolaborāciju, to uzzinās.

Jums būs jāstrādā 300 stundas sabiedriskā darba. Kā jūs to iztēlojaties, kā tas būs - būs jāgrābj lapas parkā, jāmazgā kādas labierīcības? Kā jūs gatavojaties šā soda izciešanai?

Es likumā noteiktajā laikā sazināšos ar Probācijas dienestu un noskaidrošu, kā tieši tas notiek. Jebkurš darbs sabiedrības labā ir atzīstams un godājams. Darbs sabiedrības labā ir goda lieta, un arī par to es esmu gandarīts, ka spriedums ir tieši šāds, - būtu nesalīdzināmi nepatīkamāk samaksāt soda naudu, zinot, ka tā tiek izmantota airbaltiku un railbaltiku finanšu piramīdām vai “senatoru” atalgojumam. Bet saprotu, ka, ja cilvēks visu mūžu ir bijis kaut kāds “progresīvais” un godīgā darbā nekad nav nopelnījis ne centu, viņam, tikai iedomājoties vien par lapu grābšanu, pampers piepildās.

Kā tieši tas izpaudīsies? Tiesas spriedumā ir atzinīgi novērtētas manas spējas efektīvi reklamēt grāmatu “Kolaborants”, un, pateicoties tiesas spriedumam, gan jau es šīs spējas izmantošu arī grāmatas “Kolaborants 2” reklamēšanai.

Iedomājieties tādu burvīgu ainu, ka Lato Lapsa kaut kur publiskā vietā slauka celiņus, uzlasa kakiņas un izsmēķus, un šajā publiskajā vietā stāv plakāts ar uzrakstu, ka šeit Lato Lapsa ne tikai izcieš Latvijas PSR tiesas uzliktu sodu par to, ka okupācijas varas pakalpiņu un komunistu ir nosaucis par kolaborantu, bet arī pārdomā informāciju grāmatai “Kolaborants 2”! Domāju, ka jaunās grāmatas popularizēšanai 300 stundās paveikšu vēl lielāku darbu nekā Romualds Vonsovičs, uzcītīgi, kaut pats to negribot, palīdzot reklamēt pirmo grāmatu “Kolaborants” un nodrošinot tai trīs papildtirāžas un e-grāmatas izdošanu.

Bet tad varbūt Probācijas dienests atradīs jums darbiņu iekštelpās?

Tādā gadījumā atradīsies līdzjutēji ar banerīšiem uz ielas, un tur tāpat varēs dalīt autogrāfus, aprunāties ar cilvēkiem utt. Tas būs spilgti un interesanti. Par naudu šādu iespēju nopirkt nevar. Par to liels paldies tiem nabadziņiem, kuri tā centās panākt šādu spriedumu. Komunistiem un kolaborantiem tā gadās, tur nu neko. Tāpēc jau arī sabruka Padomju Savienība, ka viņi nekad nespēj apdomāt savu darbību iznākumu un gaida tikai instrukcijas no cekas.

Vai vērsīsieties kādās Eiropas Savienības tiesu instancēs?

Es jūtos pietiekami gandarīts par kolaboranta procesa iznākumu un faktu, ka Latvijas nelustrētie “senatori”, paši to negribot, ir apstiprinājuši, ka mēs dzīvojam LPSR turpinājumā, kur nav notikusi ne lustrācija, ne deokupācija un kur padomju okupācijas varas pakalpiņa un komunista nosaukšana par kolaborantu ir noziegums.

Turklāt, kā zināms, šis “vēzis” lien vai no ādas ārā, lai tikai kaut kā beidzot šim Lapsam aizbāztu muti ar veselu virkni safabricētu kriminālprocesu, - godīgi sakot, es pat nezinu, cik man tādu pašlaik ir. Tāpat jau drīz klajā nāks “Vēža ieņēmumu dienests” - un ir pilnīgi droši, ka mūsu Latvijas PSR turpinājumā šī grāmata tiks novērtēta vēl ar pāris kriminālprocesiem un ne tikai par neslavas celšanu kārtējiem koruptajiem personāžiem vien.

Vai Eiropas Savienības publikai nebūtu interesanti un pamācoši zināt šo lietu? Iespējams, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums varētu būt arī precedents citām valstīm līdzīgās lietās.

Es jau jums teicu - manas personiskās intereses man nav noteicošās. Man pašlaik ir svarīgāki darbi. Kamēr ir vēl kāda cerība par Latvijas valsti, es darīšu tos. Ziniet, ir tāds krievu teiciens - dari, kas jādara, un lai notiek kas notikdams. Es arī darīšu, kas jādara. Priekšā ir ļoti interesants laiks.

Intervijas

Dzelzceļa muzejā glabājas kartes un dažāda veida tehnika, kura pieejama jebkuram interesentam. Vai iebrucējiem būtu interese, par tehniskajiem rasējumiem un plāniem, "Neatkarīgā" skaidro sarunā ar Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājuma glabātājām Inesi Rezgoriņu, Anci Pudāni un zinātniski pētnieciskā darba vadītāju Tomu Altbergu.