Vēlēšanu rezultāti vieš zināmas cerības darba devējos par to, ka valdība un Saeima beidzot spēs pieņemt izšķirošus lēmumus par darbaspēka pieejamību un stingrāk regulēs bezdarbnieka statusa normas. Vai valdībai pietiks izlēmības – tas atkarīgs no nākamā premjera izlēmības un koalīcijas sastāva.
Saeimas vēlēšanas beigušās, tagad varam gaidīt - kas mainīsies? Darba devēju konfederācijas prezidents un zivju pārstrādes uzņēmuma “Karavela” līdzīpašnieks Andris Bite sarunā ar “nra.lv” ironiski atbild: “Tagad skaista mūzika atskanēs ne tikai pilīs, bet arī būdiņās.” Taču mūsu sarunā vieta atliek arī nopietnībai.
Bite uzskata, ka vēlētāji deputātiem un topošajai valdībai devuši maksimālas pilnvaras darboties valsts un iedzīvotāju labā. “Visa atbildība uz viņu pleciem,” teic Bite. “Tagad nevarēs teikt - mēs jau gribējām, bet partneri neļāva.” Viņš uzsver, ka darba devēju cerībās un prasībās nekas nav mainījies.
Viens no jautājumiem: vai Latvijai ir nepieciešami migranti kā darbaspēks? “Ja mēs vairīsimies no šī jautājuma, ar to nāksies sadzīvot - tikai nelegālā formā,” uzskata Bite, “un tā būs nekontrolējama forma. Demogrāfijas situācija ir nepielūdzama. Ja mēs šodien runājam par to, ka jauniem uzņēmumiem un tiem, kuri attīstās, pietrūkst darbaspēka, tad pēc gada vai diviem mēs pilnīgi reāli runāsim par dramatisku darbaspēka iztrūkumu. Mums būs jāizvēlas: palikt pie nelegālā tirgu vai arī vienoties par principiem, kas ir legāli. Valstij ir nepieciešama atklāta diskusija par nozarēm.”
Bite kārtējo reizi ironizē, runājot par “neveiksmīgajām laulībām” ar iepriekšējām valdībām, kas neaktivizēja ekonomikas attīstību. Otrs svarīgs jautājums ir emigrācijas politika, par ko jau neskaitāmas reizes ir runāts. “Visi šie jautājumi ir dienaskārtībā, un diemžēl liela daļa no šiem jautājumiem būs nepopulāri. Kādam ir jābūt drosmei šos jautājumus risināt. Taču īstermiņā tas daudziem varētu nepatikt,” teic Bite, “īpaši tiem, kuru bizness orientēts uz vietējo resursu pārdali, kā arī tiem, kam vajadzētu atkal iemācīties strādāt produktīvi. Tas varētu nepatikt arī dažādām NVO.”
Oficiālie dati liecina, ka Latvijā bezdarbs ir 7,3% - vidēji ES tie ir 6,1%. Taču Bite uzstāj, ka Latvijā bezdarba nav. “Latvijā ir pārāk brīva sociālā sistēma, sevišķi lauku reģionos, kur mēs varam uzturēt jau otro vai trešo paaudzi, kam nav motivācijas strādāt,” uzskata Bite, “un šīm paaudzēm ir iespēja nodrošināt pietiekami komfortablu dzīvi, lai nebūtu jāstrādā.”
No kurienes naudiņa, piedodiet? Bite atklāj “noslēpumu”: “Pašvaldība atved malku, samaksā par elektrību, iedod “paiku”, valsts izmaksā maznodrošinātā pabalstu, viss notiek! Bet tajā pašā laikā nav neviena, kurš zāli nopļautu. Šos cilvēkus uzturam mēs, tie, kuri strādā. Otrā daļa ir tāda, kas iegājusies ikdienas folklorā. Daudzi mēdz teikt: “Es aizgāju uz bezdarbniekiem atpūsties.”
Bite skaidro: ja darbā uztaisa nepatikšanas, var aiziet uz bezdarbniekiem atpūsties. “Taču es uzskatu, ka bezdarbnieka pabalsts ir tad, kad tu tiešām esi zaudējis darbu, lai tevi uzturētu tajā periodā, kamēr tu meklē jaunu darbu. Bet šobrīd tas jau ir kļuvis par atpūtas papildu instrumentu. Un to arī mēs visi kopā apmaksājam.”
Viņš atkārto savu domu par to pašu migrācijas politiku: tā ir tikai viena daļa no cilvēkkapitāla politikas sadaļas kopumā. Bite skaidro: “Pirmkārt, jāizmanto ilgstošie vai īstermiņa bezdarbnieki, otrkārt, jādomā, kādu daļu no pensionāriem vēlamies iesaistīt darba tirgū. Piespiest darīt to nevar, bet var motivēt: ar mazākiem nodokļiem vai vispār bez nodokļiem pensionāriem. Tādā veidā var dabūt atpakaļ darba tirgū ap 10 000 pensionāru. Var taču pielāgoties: uztaisīt viņiem brīvāku režīmu un tamlīdzīgi.”
Bite piemin cilvēkus ar invaliditāti, kurus ar motivējošām metodēm var iesaistīt atpakaļ darba tirgū. “Turklāt mums ir vairāk nekā 20 000 nestrādājošu jauniešu, kuri arī nemācās. Un neviens nezina, kur viņi atrodas! Ja tu nestrādā un nemācies, tad tevi vai nu piespiež iet darbā, vai nu - ej armijā. Un tad vēl ir publiskā sektora pārbīdīšana uz ražojošo daļu,” saka Bite, “un tikai tad mēs varam sākt runāt par imigrācijas politiku, kad, apsēžoties pie galda, izrunājam: vai musulmaņus mums šeit vajag vai nevajag, vai mums vajag viņus uz gadu vai pieciem gadiem, kāda ir darba devēja atbildība? Tikko darba ņēmējs neievēro noteikumus, tā viņš tiek iesēdināts lidmašīnā - un prom uz dzimteni! Mēs negribam te uztaisīt jaunu Malmi, kur nav droši pa ielām staigāt.”
Taču Bite atgādina, ka šī problēmas daļa ar viņu vēl nav izrunāta. “Vai mums pietiks to darbinieku, kuri apkopj slimniekus vai strādā par šoferiem? Nē, nepietiks. No Latvijas ik gadu pazūd ap 18 000 cilvēku. Ir jautājums: vai mēs uztaisām sistēmu, kas ir droša, vai arī dzīvojam mūžīgā nedrošībā. Var jau, protams, uzņēmējiem iestāstīt, ka tagad viņu darbinieku vietā strādās roboti, bet tā nav izeja.”
Vai ir jelkādas cerības, ka jaunā valdība spēs sakārtot darbaspēka jautājumu? “Teikšu savu viedokli. Ja paņems atpakaļ veco koalīciju, tad cerību nav nekādu. Uzskatu, ka nedrīkst ņemt atpakaļ “Jauno vienotību” (JV) un “progresīvos”. Par pēdējiem vispār nav nekādu sarunu, bet JV būs tā, kas noliks atpakaļ valdību. Tad jautājums ir par to, vai divatā ar nacionāļiem būs iespējams izveidot rīcībspējīgu valdību?”
Bite pieļauj iespēju, ka “Apvienotā saraksta” vietā viņš rīkotos tā: “Es viens pats vadītu visu pasākumu. Vienu ministriju es iedotu nacionāļiem, vienu - šleseristiem. Aizsardzības ministrs Melnis, kurš nav nevienā partijā, ir ideāls ministrs. Šleseram iedotu vadīt Ekonomikas vai Satiksmes ministriju, lai parāda, ka var to izdarīt. Vai Kulbergam pietiks drosmes tādiem gājieniem? Domāju, ka ne.”
