Jūnija vidū tika prezentēts Rīgas Ekonomikas augstskolas pētnieku Arņa Saukas un Tāļa Putniņa pētījums “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009.–2025. gadā”. Tajā secināts, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2025. gadā sasniedza 21,8% no IKP — par 0,4 procentpunktiem vairāk nekā gadu iepriekš. Lietuvā indekss samazinājās līdz 23,6% no IKP, savukārt Igaunijā pieauga līdz 20,8% no IKP.
Latvijā politiskā reakcija bija gandrīz tūlītēja. Ministru prezidents Andris Kulbergs ēnu ekonomikas pieaugumu nosauca par precīzu diagnozi, ka valsts virzās nepareizā virzienā, un norādīja, ka reālā situācija varētu būt vēl skarbāka. Neilgi pēc tam uz šo pašu pētījumu atsaucās arī Saeimas Ēnu ekonomikas apkarošanas apakškomisijas jaunais vadītājs Kaspars Briškens, runājot par apakškomisijas darba prioritātēm un jaunām politiskām iniciatīvām.
Šajā vietā svarīga ir ne tikai pati reakcija, bet arī tās mērogs. Indeksa pieaugums Latvijā bija 0,4 procentpunkti, bet politiskajā komentārā tas tika lasīts kā diagnoze par valsts virzību nepareizā virzienā, turklāt ar piebildi, ka reālā situācija varētu būt vēl skarbāka. Paši pētījuma autori vienlaikus norādīja, ka jaunākie rezultāti neuzrāda būtiskas, statistiski nozīmīgas izmaiņas ēnu ekonomikas apjomā nevienā no Baltijas valstīm.
Tātad Latvijas politiskā reakcija nebija reakcija uz straujām izmaiņām datos. Tā bija reakcija uz nelielu ikgadēju svārstību rādītājā, kas publiskajā telpā jau sen tiek lietots kā viens no galvenajiem ēnu ekonomikas mērinstrumentiem.
Lai saprastu, ko no šā rādītāja var un ko nevar secināt, vispirms jāatgriežas pie paša pētījuma. Tā kopsavilkumā skaidrots, ka indeksa mērķis ir mērīt ēnu ekonomikas apjomu un analizēt faktorus, kas ietekmē uzņēmēju iesaistīšanos ēnu ekonomikā Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.
Šajā pētījumā ar ēnu ekonomiku saprot reģistrētu uzņēmumu ienākumus no legāli saražotām precēm un sniegtiem pakalpojumiem, kas apzināti slēpti no valsts iestādēm. Tātad pētījuma centrā nav visa sabiedrība abstraktā nozīmē, bet konkrēta ekonomiskās darbības daļa: reģistrēti uzņēmumi un to nedeklarētā vai daļēji deklarētā darbība.
Arī metodoloģija ir skaidrota atklāti. Prezentācijā tā nosaukta par “tiešā apsekojuma metodi” — “uzņēmēji kā eksperti”. 2026. gada aptaujā par 2025. un 2024. gadu Latvijā veiktas 507 telefona intervijas, Lietuvā — 504, Igaunijā — 502. Indekss balstās nevis VID auditā vai visaptverošā administratīvo datu pārbaudē, bet uzņēmēju vērtējumā par to, kas notiek uzņēmējdarbības vidē.
Šādai pieejai ir loģika. Aplokšņu algas, slēpti darbinieki un neuzrādīti ienākumi pēc definīcijas nav pilnībā redzami oficiālajos datos. Ja tie būtu pilnībā redzami VID sistēmās, tie vairs nebūtu ēnu ekonomika. Uzņēmumu vadītāji tiešām var būt tuvāk šīm praksēm nekā ārējs novērotājs.
Taču “uzņēmēji kā eksperti” nenozīmē, ka uzņēmēji ir nodokļu administrācija ar pilnu piekļuvi citu uzņēmumu datiem. Viņi var labi zināt savu uzņēmumu, savu nozari, tirgus praksi, darbinieku apriti un konkurences vidi. Bet viņi nevar pilnīgi precīzi zināt, kas notiek visos citos uzņēmumos.
Tāpēc šāds rādītājs var ietvert ne tikai faktiski pastāvošas ēnu ekonomikas prakses, bet arī uzņēmēju priekšstatus par nozares normām, konkurentu uzvedību un riskiem. Arī tas ir svarīgs signāls. Ja uzņēmējdarbības vidē ir plaša pārliecība, ka aplokšņu algas vai ienākumu slēpšana ir izplatīta prakse, tas pats par sevi ietekmē nodokļu morāli un konkurences uztveri. Taču politikas veidošanā priekšstats par ēnu ekonomikas izplatību nav tas pats, kas VID konstatēts pārkāpums.
Īpaši uzmanīgi jālasa pētījuma secinājumi par aplokšņu algām. 2025. gadā aplokšņu algas Latvijā veidoja 47,1% no kopējās ēnu ekonomikas pēc šī indeksa. Neuzrādītie darbinieki veidoja 27,4%, bet neuzrādītie uzņēmumu ienākumi — 25,5%.
Šeit ir svarīgi nejaukt divus atšķirīgus rādītājus. 47,1% rāda aplokšņu algu daļu pašā ēnu ekonomikas struktūrā pēc indeksa. Savukārt 19,6% rāda citu lietu — pētījumā aplēsto vidējo algas daļu, kuru uzņēmēji reāli maksā, bet slēpj no valsts. Tātad pirmais skaitlis attiecas uz ēnu ekonomikas iekšējo sastāvu, bet otrais — uz darba samaksas neuzrādīšanas apmēru uzņēmējdarbības vidē.
Tas ir ļoti konkrēts signāls par uzņēmējdarbības vidi. Taču tas nenozīmē, ka gandrīz puse visu algu Latvijā tiek maksāta aploksnēs. Tā ir aplokšņu algu daļa paša indeksa ēnu ekonomikas struktūrā.
Atsevišķā rādītājā aplokšņu algas pētījumā definētas kā “vidējā algas daļa %, kuru uzņēmēji reāli maksā, bet slēpj no valsts”. Latvijai 2025. gadā šis rādītājs bija 19,6%, par 1,1 procentpunktu mazāk nekā 2024. gadā. Darbinieku neuzrādīšana Latvijā samazinājās no 10,9% līdz 10,0%, bet ienākumu neuzrādīšana — no 15,2% līdz 14,8%.
Šie skaitļi nav jāignorē. Tie rāda, ka darba samaksas neuzrādīšana joprojām ir nozīmīga problēma uzņēmējdarbības vidē. Taču tie arī uzdod nākamo jautājumu: ko par šiem pašiem riskiem rāda VID dati?
Kurās nozarēs šī problēma koncentrējas? Kā tā sadalās pēc uzņēmumu lieluma, algu līmeņiem, nodarbinātības formām un reģioniem? Kādi ir darba algu, sociālo iemaksu un darbaspēka nodokļu plaisas rādītāji? Kādus rezultātus devušas pārbaudes un riska analīze? Vai administratīvie dati apstiprina to pašu, ko rāda uzņēmēju aptauja?
Bez šīs atbildes rodas politiski neērta situācija. Aptaujas skaitlis tiek izmantots kā arguments stingrākai fiskālajai politikai, kas skar visu sabiedrību, bet sabiedrībai ne vienmēr tiek parādīts, kā šis signāls saskan ar VID administratīvajiem datiem un ko valsts jau ir darījusi, lai mazinātu tieši aplokšņu algu risku.
Tāpēc nākamais jautājums vairs nav tikai akadēmisks. Tas ir jautājums politikas veidotājiem — Finanšu ministrijai, VID un Saeimas komisijai: kā uzņēmēju aptaujās redzamais signāls saskan ar administratīvajiem datiem, nozaru riskiem un iepriekšējo kontroles pasākumu rezultātiem?
Šeit svarīga ir atšķirība starp riska uztveri un faktiski pierādītu apjomu. Uzņēmēji var pamatoti uztvert, ka noteiktās nozarēs pastāv aplokšņu algu vai ienākumu slēpšanas risks. Viņi var redzēt konkurences spiedienu, dzirdēt par nozares praksēm, saskarties ar darbinieku un klientu gaidām. Šāda pieredze nav bez pamata — tā ir svarīga uzņēmējdarbības vides informācija.
Taču augsta riska uztvere vēl nenozīmē, ka šis risks vienādā mērā raksturo visu ekonomiku vai visus nodokļu maksātājus. Barometrs rāda spiedienu sistēmā. Tas ne vienmēr rāda, cik daudz naudas konkrēti var atrast, pierādīt un iekasēt.
Tāpēc no viena liela skaitļa vēl neizriet vienkāršs fiskālais secinājums. Skaitlis 21,8% no IKP nenozīmē, ka kaut kur ekonomikā stāv kravas automašīnas ar neuzskaitītu skaidru naudu, kuras valstij atliek tikai atrast un aizvest uz Valsts kasi.
Tas ir aplēsts ēnu ekonomikas apmērs pēc konkrētas metodikas. Daļa no šīm praksēm var nozīmēt tiešu nodokļu zudumu. Daļa var būt grūti pierādāma administratīvajos datos. Daļa var būt saistīta ar nozarēm, kurās robeža starp zemu produktivitāti, skaidras naudas apriti, sezonālu darbu un apzinātu slēpšanu jāanalizē atsevišķi.
Tāpēc pirms šādu rādītāju pārvērst par argumentu jaunai kontrolei, valstij būtu jāparāda, kur tieši risks koncentrējas, cik liela daļa no tā reāli var pārvērsties iekasējamos nodokļos un kāda būtu šādas iekasēšanas cena uzņēmumiem, administrācijai un tiem nodokļu maksātājiem, kuru ienākumi jau ir redzami.
Problēma nav tajā, ka šāds barometrs pastāv. Tieši otrādi — uzņēmēju aptaujās balstīts rādītājs ir svarīgs, jo tas var parādīt to, ko administratīvie dati ne vienmēr ļauj ieraudzīt pilnībā: uzņēmēju priekšstatus, nozares praksi, attieksmi pret valsti un riska zonas, kurās formālie dati var būt nepietiekami.
Taču nākamajam solim vajadzētu būt izpētei, nevis mehāniskai attiecināšanai uz visu sabiedrību. Ja uzņēmēju aptauja rāda augstu aplokšņu algu vai slēptu ienākumu īpatsvaru uzņēmējdarbības vidē, tad vispirms jāvaicā: kurās nozarēs tas koncentrējas, kāpēc tas tur saglabājas, ko par to rāda VID dati un kāpēc iepriekšējie kontroles mehānismi nav devuši pārliecinošu izrāvienu.
Tas ir īpaši svarīgi tāpēc, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nav uzņēmēji. Viņi nepieņem lēmumus par uzņēmuma ienākumu slēpšanu, darbinieku neuzrādīšanu vai aplokšņu algu izmaksu. Daudziem ienākumi ir redzami jau algas, pārskaitījuma vai deklarēta līguma brīdī.
Tāpēc uzņēmējdarbības vides signālu nevar mehāniski pārvērst par secinājumu par visas sabiedrības nodokļu uzvedību. Tas var būt sākumpunkts precīzākai analīzei. Bet, ja tas kļūst par argumentu jauniem pienākumiem visiem nodokļu maksātājiem, tad valstij jāparāda arī otrā puse: administratīvie dati, nozaru karte, iepriekšējo pasākumu rezultāti un samērīgums pret tām grupām, kuras ar uzņēmēju aptaujā identificētajām praksēm tieši nav saistītas.
Arī paša pētījuma daļa par nodokļu morāli ir sarežģītāka nekā vienkāršs stāsts par sliktu disciplīnu. Prezentācijā īpaši izcelts, ka Baltijā pārmaiņas vairāk rada sistēmas nekā paraugpersonas. Uzņēmēju attieksmi ietekmē skaidri standarti, prakses caurskatāmība, kopīgas normas un reālas sekas pārkāpumiem.
Pētījuma vinješu eksperimentā uzņēmēji vērtēja dažādus scenārijus: vairāk konkurentu krāpjas, vājinās kontrole, valsts izšķērdē nodokļu ieņēmumus. Rezultāts nav vienkāršojams līdz vienai frāzei. Konkurentu krāpšanās netika viennozīmīgi apstiprināta kā spēcīgs horizontālas izplatīšanās mehānisms. Kontroles vājināšanās ietekmē attieksmi, bet nav galvenais faktors. Spēcīgākais faktors bija priekšstats par valsts līdzekļu izšķērdēšanu.
Tas nozīmē, ka arī nodokļu morāli būtu riskanti vērtēt atrauti no ienākumu struktūras, datu redzamības un uzticēšanās valstij. Uzticama kontrole un sekas ir svarīgas, taču tās nevar aizstāt fiskālo leģitimitāti.
Tāpēc nodokļu morāles tēmu nevajadzētu izmantot kā īsceļu, ar kuru aizstāt diskusiju par datiem, metodēm un politikas proporcionalitāti. Cilvēks ar nelieliem, bet pilnībā redzamiem ienākumiem var maksāt salīdzinoši lielu daļu no katra nopelnītā eiro. Savukārt turīgāks kapitāla īpašnieks var izmantot likumīgas ienākumu strukturēšanas iespējas. Tas vēl nenozīmē, ka pirmajam ir zemāka nodokļu morāle, bet otrajam — augstāka.
Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs aptver garu datu rindu kopš 2009. gada. Šī datu rinda nerāda vienkāršu stāstu par nemainīgu problēmu. Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars pēc krīzes gadiem būtiski samazinājās: no 36,6% 2009. gadā un 38,1% 2010. gadā līdz 21,1% 2012. gadā. Tātad kopš mērījumu sākuma progress ir bijis.
Taču pēdējo gadu aina ir cita. 2020.-2022. gadā ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā turējās virs ceturtdaļas no IKP — 25,5% 2020. gadā, 26,6% 2021. gadā un 26,5% 2022. gadā. Pēc tam tas samazinājās līdz 22,9% 2023. gadā un 21,4% 2024. gadā, bet 2025. gadā atkal pieauga līdz 21,8%.
Tātad jautājums nav par to, vai kopš 2009. gada vispār ir bijis progress. Progress ir bijis. Jautājums ir cits: kāpēc pēc gadiem ilgas kontroles, skaidras naudas ierobežojumiem, datu apmaiņas paplašināšanas, nodokļu administrācijas digitalizācijas un pakāpeniskas virzības uz strukturētu e-rēķinu apriti Latvija joprojām atrodas ap piektdaļu no IKP.
Tas nozīmē, ka pirms jaunu kontroles mehānismu ieviešanas būtu jāvērtē ne tikai jaunākais indeksa skaitlis, bet arī iepriekšējo pasākumu rezultāts. Kuras iniciatīvas deva izmērāmu fiskālo efektu? Kuras samazināja ēnu ekonomiku, nevis tikai pārbīdīja slogu uz jau redzamiem nodokļu maksātājiem? Un kurām politikām robežefekts jau varētu būt sasniegts?
Atbilde, visticamāk, nav meklējama vienā pasākumā. Tā var būt nozarēs ar īpaši noturīgām skaidras naudas un sezonāla darba praksēm, iepriekšējo kontroles pasākumu robežefektā, administratīvo datu izmantošanā vai uzņēmēju uzticēšanās problēmās. Tieši tāpēc garā datu rinda prasa ne tikai jaunu saukli par ēnu ekonomikas apkarošanu, bet arī pārskatu par to, kas līdz šim ir strādājis un kur rezultāts ir apstājies.
Tieši šajā vietā īpaši svarīga ir Valsts kontroles revīzija par valsts pieeju ēnu ekonomikas ierobežošanai. Tā nav politiska reakcija uz vienu indeksu, bet neatkarīgas revīzijas secinājums par ilgāku valsts politikas periodu.
Valsts kontrole norādīja, ka Finanšu ministrija plānošanai, lēmumu pieņēmēju un sabiedrības informēšanai, kā arī darbības un plānu rezultātu novērtēšanai izmanto salīdzinoši augstākos ēnu ekonomikas rādītājus — Saukas un Putniņa indeksu un Šneidera datus. Savukārt CSP aprēķini par pārskatos neuztverto ekonomiku ēnu ekonomikas jautājumos netiek izmantoti. Šajā salīdzinājumā Saukas un Putniņa indekss bija 21,4% 2024. gadā, bet CSP dati par pārskatos neuzrādīto ekonomiku — 6,7% 2023. gadā.
Šī atšķirība nav sīka metodoloģiska piezīme. Starp 21,4% un 6,7% ir vairāk nekā trīskārša plaisa redzamajā mērogā. Tas nenozīmē, ka viens skaitlis automātiski ir pareizs un otrs nepareizs. Tie mēra atšķirīgas lietas un izmanto atšķirīgas metodes. Bet tieši tāpēc rodas jautājums, cik plaši vienu rādītāju var izmantot politiskajā komunikācijā, ja citi valsts rīcībā esošie dati rāda citu problēmas mērogu.
Valsts kontrole arī secināja, ka pašreizējā pieeja vairāk vērsta uz “sekām, nevis cēloņiem”. Revīzijā vērtētajā plānā bija 56 pasākumi. Valsts kontrole norādīja, ka 36 no tiem neiedarbojas uz galvenajiem ēnu ekonomikas virzītājspēkiem, bet revidentu vērtējumā vairākums pasākumu ir orientēti uz kontroles iespēju palielināšanu.
Šis secinājums nav arguments pret ēnu ekonomikas ierobežošanu. Tas ir arguments par politikas kvalitāti. Ja pēc katra jauna indeksa skaitļa seko nākamā kontroles kārta, bet netiek pietiekami izvērtēts iepriekšējo pasākumu efekts, rodas risks, ka kontrole rada jaunu kontroli, bet jautājums par cēloņiem un samērīgumu paliek otrajā plānā.
Arī Finanšu ministrijas dokumentos un komunikācijā redzamas vairākas ēnu ekonomikas mērīšanas līnijas. Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā 2024.-2027. gadam rezultatīvais mērķis ir piesaistīts profesora F. Šneidera aprēķiniem: ēnu ekonomikas īpatsvaru paredzēts samazināt no 19,9% līdz 18,9% no IKP līdz 2027. gadam. Savukārt Finanšu ministrijas aktuālajā sadaļā par pētījumiem un metodēm kā jaunākie Latvijas dati tiek izcelts Saukas un Putniņa indekss — 21,4% no IKP 2024. gadā.
Tas pats jautājums parādās arī Valsts kontroles revīzijā. Tajā norādīts, ka Finanšu ministrija kā rezultatīvo rādītāju izmanto F. Šneidera aprēķināto ēnu ekonomikas rādītāju, komunikācijā ar lēmumu pieņēmējiem un sabiedrību galvenokārt izmanto Saukas un Putniņa ēnu ekonomikas indeksu, savukārt CSP dati par pārskatos neuzrādīto ekonomiku ēnu ekonomikas jautājumos netiek izmantoti.
Turklāt pašā plānā norādīts, ka ēnu ekonomikas apjoma aprēķinu metodes “nevar viennozīmīgi uzskatīt par precīzām un savstarpēji salīdzināmām”. Tātad arī valsts politikas dokumentos jau ir atzīts, ka ēnu ekonomika nav mērāma ar vienu universālu skaitli.
Šie skaitļi nav jālasa kā savstarpēji izslēdzoši. Saukas un Putniņa indekss rāda vienu ēnu ekonomikas dimensiju — uzņēmēju aptaujās balstītu uzņēmējdarbības vides vērtējumu. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda citu dimensiju. Finanšu ministrijas plānošanas dokumentos izmantotā Šneidera metodika vēl citā veidā nosaka politikas mērķi.
Tāpēc jautājums nav par to, kuru skaitli pasludināt par vienīgo pareizo. Jautājums ir par politisko lietojumu. Ja dažādas metodes rāda dažādu ēnu ekonomikas mērogu un mēra atšķirīgas parādības, tad vienam rādītājam nevajadzētu automātiski kļūt par galveno mērauklu visai nodokļu politikai.
Ēnu ekonomika Latvijā pastāv. Aplokšņu algas pastāv. Nedeklarēti ienākumi pastāv. Par to nav jāstrīdas. Nav arī jautājums par to, vai uzņēmēju aptaujās balstīts indekss ir vajadzīgs. Tas ir vajadzīgs kā uzņēmējdarbības vides barometrs.
Jautājums ir cits: vai rādītājs, kas pēc būtības balstās uzņēmēju aptaujās par uzņēmējdarbības vidi, var kļūt par visas valsts nodokļu morāles mērinstrumentu?
Ja to izmanto kā argumentu politikai plašākam nodokļu maksātāju lokam, tad šis barometrs būtu jāsalīdzina ar VID administratīvajiem datiem, CSP aprēķiniem, Finanšu ministrijas izmantotajām metodikām un iepriekšējo kontroles pasākumu rezultātiem. Citādi pastāv risks, ka kontrole rada jaunu kontroli, bet jautājums par cēloņiem, datiem un samērīgumu paliek otrajā plānā.
