“Ja būsim negausīgi, tad procentu likmēm būs jāstartē vairāk,” Saeimas Budžeta komisijas deputātus un vēl plašāku auditoriju brīdināja Latvijas Bankas prezidents un par banku refinansēšanas likmi lemjošās Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes loceklis Mārtiņš Kazāks.
Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks ar saviem vietniekiem Santu Purgaili un Māri Kāli pārrunāja ar Saeimas deputātiem plašu jautājumu loku, kurā iezīmējās trīs virzieni. Pirmkārt, par aktualitātēm Latvijas finanšu pakalpojumu nozarē, kurā līdzās komercbankām tagad jau daudz citu patstāvīgu uzņēmumu.
Otrkārt, par Latvijas Banku, kas par pagājušo gadu iegrāmatojusi 332 miljonu eiro peļņu. Treškārt, un tas bija galvenais, par tuvāko nākotni, kad līdz Latvijai nonāks sekas, ko Izraisījis ASV un Izraēlas uzbrukums Irānai un kara darbības izplešanās pa vairākām Tuvo Austrumu valstīm, no kurām tāpēc pārtrūkusi visai pasaulei, tajā skaitā Latvijai svarīgā naftas un dabasgāzes piegāde.
Karš Tuvo Austrumu naftas un gāzes laukos biedē ar šo energoresursu cenu lēcienu tādā apmērā, kāds piedzīvots pavisam nesen. Proti, 2022. gadā, kad pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā tika bloķēta Eiropas apgāde ar šiem energoresursiem no Krievijas. Līdz šim brīdim nav viennozīmīgi noskaidrots, kas īsti šo blokādi izveidoja. No vienas puses, Eiropas un citas Rietumu valstis noteica sankcijas Krievijai, lai ierobežotu tās iespējas karot uz naftas/gāzes dolāru rēķina.
No otras puses, sankciju autore bija arī Krievija, lai ar energonesēju piegādes draudiem un šo draudu piepildīšanās sekām piespiestu Eiropas valstis pārtraukt militāro, finansiālo un vēl citu veidu palīdzību Ukrainai. Sankciju kara karstākais punkts pienāca pirms 2022./2023. gada apkures sezonas ar tādām energonesēju cenām, kas nav savietojamas ar industriālās sabiedrības tālāko pastāvēšanu. Tomēr šāda sabiedrība joprojām pastāv, jo cenas izdevās pazemināt trijos veidos:
-ar globālās ekonomiskās attīstības palēnināšanos (ar to, ko daži nopietni un citi pa jokam sauc par negatīvu pieaugumu) un ar to saistīto dzīves līmeņa pazemināšanos daudzviet, daudziem un dažādos aspektos, kur enerģijas patēriņa samazināšanās ir gan cēlonis, gan sekas tās cenu pazeminājumam;
-industriālās sabiedrības resursu izmantošana, palielinot energonesēju ieguvi citur pasaulē, lai aizvietotu resursus, kādi vairs nenāk no Krievijas;
-sankciju iegrozīšana tā, lai to faktiskās sekas būtu būtiski mazākas par deklarētajām: lai sankcijas būtu apejamas, lai nebūtu skaidru robežlīniju starp to ievērošanu un neievērošanu utt.
Rezultātā energonesēju cenas tika nodzītas līdz patērētājiem pieņemamam līmenim, bet ko nu, kad 2022. gada rudens nepatikšanas nāk atpakaļ straujiem soļiem?! Vismaz tāpēc, ka bailēm lielas acis, var nodomāt, ka tagad būs sliktāk nekā toreiz, jo izgrozīšanās no 2022. gada nepatikšanām lielā mērā balstījās uz Krievijas naftas un gāzes aizvietošanu ar Tuvo Austrumu naftu un gāzi.
Taču tagad pasaulē vairs nav trešā naftas un gāzes ieguves rajona, no kura iegūt tik daudz energonesēju, cik nepieciešams, lai aizvietotu gan Krievijas, gan Persijas līcim apkārtējo teritoriju devumu. Tā nu visi skatās viens uz otru ar baiļu pilnām acīm un mierina sevi, ka visi citi tikpat nobijušies un tāpēc rīkosies atbildīgi, izbeidzot karu Tuvajos Austrumos. Latvijas Banka savā prezentācijā bija iekļāvusi attēlu ar naftas un gāzes cenu 2022. un 2026. gada pieaugumu salīdzinājumu:
Salīdzinājums izdevīgs mierināšanai, ka pagaidām cenas vēl tikai svārstās, nevis lec stāvus gaisā, ja par lēciena etalonu pieņem 2022. gadu. Tāpēc tagad galvenais paņēmiens cīņā pret inflāciju ir pietiekami bieži, skaļi un ar amatpersonu autoritāti pavēstīt, ka inflācija nesasniegs 2022. gada rādītājus. Oficiāli tie bija ap 10% divpadsmit mēnešos eirozonas centrā un virs 20% tādā eirozonas nomalē kā Latvijā. Tagad jātic, ka šī inflācijas radītāja orientieris arī pie mums paliks ECB noteiktie 2% gadā. Šausmināsimies par to, ka reālā inflācija divas, nevis desmit reizes augstāka par to, kādai tai jābūt pēc ECB priekšrakstiem.
Latvija par izdzīvošanu 2022./2023. gada ziemā maksā vārda visburtiskākajā nozīmē - maksā procentus par toreiz ārkārtīgi strauji palielināto valsts parādu. Tas ļoti uzskatāms veids, kā ilustrēt plašāko tēzi par dzīves līmeņa pazemināšanu, jo nauda, kas aiziet procentu apmaksai, tiek atrauta vietējo vajadzību (ak, medicīna slikta un tā pati nepieejama; ak, bedrainie ceļi lauž autotransportu...) apmierināšanai. Jautājums, vai varam aizņemties vēl, lai nākošas nepatikšanas pārdzīvotu tāpat kā iepriekšējās nepatikšanas, kad Latvijas valsts tik tiešām apmaksāja daļu no apkures un citu vajadzību segšanas rēķinu pieauguma?
Latvijas Bankas pamācībā par izvairīšanos no inflācijas ietilpst izvairīšanās no valsts atbalsta inflācijas seku pārvarēšanai, jo šāds atbalsts kļūst par galveno inflācijas stimulu. Politiķi, protams, pat parastajā režīmā un kur nu vēl šogad, kad jānotiek Saeimas vēlēšanām, nevar atļauties demonstrēt nelikšanos ne zinis par grūtībām, kādās nonākusi tauta, tāpēc M. Kazāks piedāvā viņiem kompromisa formulu: “Nepieciešams īstenot mērķētu fiskālo atbalstu, lai izvairītos no negausības inflācijas un cenu kāpums no enerģētikas sektora lai nepārveļas uz citiem sektoriem.”
Ja inflācija uz citiem sektoriem pārvelsies, tad ECB to slāpēs ar refinansēšanas likmju celšanu. Te jāņem vērā, ka ECB likmes, par kādām tā aizdod naudu komercbankām, tiek pieskaņotas Eiropas Savienības un eirozonas ekonomiskajiem radītājiem, uz kuriem Latvijas ekonomikas ietekme ir mikroskopiska. M. Kazāks gan atzīmēja, ka procesi Latvijā un Eiropā kopumā norisinās daudz maz vienādi, tāpēc nevajadzētu būt tā, ka ECB pieņem lēmumus, kas pilnīgi pretēji tiem, kādus prasa situācija Latvijā.
Tā arī varētu būt, ka visās malās skanēs viens un tas pats, kas Saeimas komisijas sēdē skanēja “progresīvā” Andra Šuvajeva un “apvienotā” Edgara Putras izpildījumā, ka mums tuvojas nevis liela pieprasījuma, bet maza piedāvājuma izraisīta inflācija. Tātad inflācija, ko tagad iekustina nepietiekams naftas un gāzes piedāvājums.
Pārskatāmākā ķēdīte šo minerālvielu trūkuma ietekmei uz visām pārējām cenām iet caur dabasgāzi kā slāpekļa minerālmēslu izejvielu. Bez šiem minerālmēsliem iestāsies globāls pārtikas trūkums un pārtikas cenu celšanās varbūt pēc tā paša grafika, kā 2022. gadā cēlās naftas un gāzes cenas. Savukārt cilvēku izdzīvošanas pamatnosacījuma - ēdiena - cenas cels cenas jebkurai precei, ko radījis cilvēks, nevis mākslīgais intelekts.
Deputātu secinājums jeb aicinājums ECB ir necelt procentlikmes (gandrīz?) nekādā gadījumā, jo šīs likmes darbotos nevis kā cenu slāpētājs, bet cenu uzkurinātājs. Proti, kredītņēmēji būtu spiesti pārnest savas kredītizmaksas uz savu preču vai sava darbaspēka cenām, dodot grūdienu nākamajai inflācijas pieauguma spirālei. “Jā, sadārdzinās kaut ko, bet ar mērķi bremzēt kopīgo pieprasījumu,” M. Kazāks deputātiem piekrita, bet palika pie sava, ka procentlikmju celšana paliek dienas kārtībā: “Problēmai jāuzliek deķis, uguns ir jāslāpē.”
