Atbildot uz jebkuriem Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputātu jautājumiem par Satiksmes ministrijas rīcībā nodotās naudas izlietošanu, šīs ministrijas valsts sekretārs Andulis Židkovs un parlamentārais sekretārs Ģirts Dubkēvičs nonāca līdz jau notikušajai un turpmāk ieplānotajai elektrovilcienu sastāvu pirkšanai kā visu iekšējās satiksmes un sakaru problēmu atrisinājumam.
Citiem vārdiem sakot, A. Židkovs un Ģ. Dubkēvičs birokrātu valodā pateica to, kas cilvēku valodā būtu komanda apmēram pusei Latvijas valsts iedzīvotāju mainīt dzīves vietas un apmesties tikai un vienīgi līdz šodienai neizjaukto dzelzceļa līniju un dažu valsts galveno autoceļu tiešā tuvumā. Uz šo tuvumu var attiecināt A. Židkova sacītos vārdus, ka “vislabākā sabiedriskā transporta sistēma ir tad, kad cilvēkam nevajag pārvietoties. Kad darbs ir blakus mājai un viņš var aiziet kājām.”
Burtiskā nozīmē A. Židkova vēlējuma izpilde nozīmētu ļoti drastiskas pārmaiņas mūsu dzīves iekārtojumā. A. Židkovam būtu jāsāk šādas pārmaiņas pašam ar sevi, t.i., ar Satiksmes ministriju, kur viņš kā valsts sekretārs varētu aizpildīt ierēdņu vakances ar tiem, kuri dzīvo ministrijai apkārtējās mājās tagadējā Emilijas Benjamiņas ielā. Cik nopietni ņemama A. Židkova žēlošanās par Satiksmes ministrijas ierēdņu ārkārtīgi zemajām algām, tik nopietni varam ieteikt, lai viņš pieņem darbā nevis kaimiņmāju iedzīvotājus, bet bezpajumtniekus, kuru pulcēšanās punkts ir tieši pretī ministrijas ēkai pāri ielai Sarkano spīķeru pusē. Kā papildinājumu ierēdņu aldziņām ministrija varētu šiem cilvēkiem piedāvāt arī pajumti ministrijas un kopā ar to esošajā “Latvijas dzelzceļa” biroja ēkā, kas savulaik uzcelta kā mazai valstij piemītošas lielummānijas apliecinājums. Ja tādus risinājumus izslēdzam ar argumentu, ka mūsdienīgā saimnieciskā izaugsme balstās uz cilvēku specializāciju un koncentrāciju ne vien pie konveijeriem rūpnīcas, bet arī pie datoriem birojos, tad jāsecina, ka pastāvēšanu savā tagadējā veidā Latvija spētu apmaksāt, kombinējot sabiedrisko transportu ar cilvēku apmešanos šī transporta ceļu tiešā tuvumā jeb A. Židkova norādītajā attālumā.
Tas, ko A. Židkovs un Ģ. Dubkēvičs īstenībā vēstīja “caur puķēm” - ar eifēmismu, ka runa nevis par cilvēku dzīves vietas, bet par “pārvietošanās paradumu” maiņu, nav nekāds jaunums un pārsteigums. Viņu viesizrāde Saeimas Budžeta komisijā 14. oktobrī iekrita vienā brīdī ar diviem citiem notikumiem.
Pirmkārt, valdība apstiprināja nosūtīšanai uz Saeimu tādu valsts 2026. gada budžeta projektu, kas noformēts kā izdevumu samazināšana daudzām valsts iestādēm par spīti tam, ka valsts kopējie izdevumi auguši un valsts aparāta uzturēšana kārtējo reizi turpināta uz valsts parāda palielināšanas rēķina. Otrkārt, Centrālā statistikas pārvalde publicēja datus par valsts iedzīvotāju skaita samazināšanos izmiršanas ceļā par 9 384 cilvēkiem. Tā ir starpība starp mirušo un dzimušo skaitu šā gada pirmajos astoņos mēnešos.
Neizbēgamās konsekvences no šādiem faktiem sniegtas jau “Neatkarīgās” 2011. gada 26. aprīļa publikācijā “Laba māja - nojaukta māja?” kā atstāstījums tajā brīdī Ekonomikas augstskolas profesora Vjačeslava Dombrovska sacītajam Valsts prezidenta Valda Zatlera aizbildnībā uzturētā Stratēģiskās analīzes komisijā. Viņa vārdiem runājot, budžeta konsolidācijai būs neizbēgami jāpāriet “reģionālajā konsolidācijā”, kas būtu jāveic valstij. Proti, jāatpērk attāli no citām apdzīvotām vietām un ceļiem dzīvojošo cilvēku mājokļi par cenām, kas daudz augstākas par nullei tuvajām vai vispār nekādām tirgus cenām. Mājokļu atpirkšana tādā gadījumā ir veids, ar kādu valsts sponsorētu šiem cilvēkiem mājokļu iegādi pilsētās (ar pieņēmumu, ka pilsētās būtu pietiekami daudz pārdodamu mājokļu). Tad ietaupījumi par viņu ceļu pie ārsta un tāpat neatliekamās palīdzības mediķu, ugunsdzēsēju u.tml. dienestu ietaupījumi, kad vairs nebūs jābrauc uz nomaļām apdzīvotām vietām, un - galvenais - nebūtu jāuztur ceļi uz šīm vietām drīz vien atpelnīšot valsts izdevumus par cilvēku pārvietošanu.
No 2025. gada skatpunkta jāpiebilst, ka valsts ieguvums būtu - drīzumā varbūt būs - zeme apmežošanai, lai Latvija spētu izpildīt Eiropas Savienības dalībvalstīm noteiktās CO2 emisijas un piesaistes bilances prasības.
Ar dažām patiešām pamatotām un pamanāmām idejām nopelnīto sabiedrības uzmanību V. Dombrovskis konvertēja politiķa karjerā, tajā skaitā vairākos ministru amatos. Diemžēl tad viņš no saviem sākotnējiem izteikumiem sāka vairīties kā velns no krusta un turējās pie valsts pietiekami labi apmaksātajiem amatiem ar publikai pieņemamām frāzēm par reģionālās attīstības veicināšanu.
Pamācoši, ka 2011. gada publikācijā kā tradicionālo frāžu bārstītājs figurēja toreizējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Vējonis. Par šādām runām viņš ne uzreiz, bet tomēr tika paaugstināts par V. Zatlera pēcteci. Savukārt ar atsaucību V. Dombrovska domu gaitu uzņēma Ģ. Dubkēviča priekštece, toreizējā Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāre Dana Reizniece. Viņa uzvedās kā maza līdaciņa snaudošu karūsu dīķī un aizpeldēja līdz vairākiem ministru amatiem, taču tagad mitinās pavisam citā ekosistēmā. Arī V. Dombrovskis ir no amatiem padzīts un kļuvis par regulāru caurkritēju vēlēšanās, kandidējot no dažādiem politiskajiem grupējumiem. Grūti pateikt, vai vēlētāji spējuši pamanīt viņa manieres vienā brīdi apgalvot vienu un otrā brīdī - gandrīz vai pretējo, jeb bijuši vēl citi iemesli, kas padarījuši viņu nesimpātisku.
Šeit nav vērts atstāstīt Satiksmes ministrijas amatpersonu žēlošanos, ka Latvijas valstij nav naudas ne ceļu tīkla, ne pa to braucošo autobusu satiksmes uzturēšanai. A. Židkovs un Ģ. Dubkēvičs šajā sakarā nepateica neko tādu, kas jau nebūtu gandrīz nupat izklāstīts “Neatkarīgās” publikācijās “Satiksmes ministriju un Saeimu vieno bezpalīdzība pasažieru pārvadājumu uzturēšanā” un “Latvijā viss būs mierīgi, tikai ceļu nebūs”. Tāpēc labāk pasekosim Ģ. Dubkēviča domu plūsmai par jaukumiem, kas gaida tos, kuri savlaicīgi apmetīsies vistuvāk dzelzceļa stacijām:
-Budžeta bāze dzelzceļa finansējumam katru gadu ir augusi. Domājam par to, kā cilvēkus pārsēdināt nu jau modernajos elektrovilcienos, domājam par ritošo sastāvu arī uz priekšu. Kopš jauno elektrovilcienu ieviešanas pasažieru skaits tajos audzis par padsmit procentiem gadā, šobrīd ir 21 miljons. Vecajos vilcienos, kas nav “zaļais kurs”, pasažieru skaits palicis nemainīgs. Nākamā prioritāte, “drošība un piekļūstamība” ir ne tikai koka peroni [dzelzceļa stacijās], bet arī ceļu satiksmes drošība. Ļoti daudz letālu negadījumu, kaut šobrīd Latvijā darbojas pāri par 100 stacionārajiem fotoradariem. 2024. gadā tika uzstādīti 16 vidējā ātruma kontroles tehniskie līdzekļi, kādus šogad plānojam uzstādīt vēl 17 posmos. Skatoties vēsturiski kopskatā, te ir slaids par būtiskāko, ko esam paveikuši. Protams, runa ir par staciju, par peronu modernizāciju. Esam izveidojuši jaunu programmu “Stacija 2.0”, par ko pašvaldībām liela interese. Tāpat par jaunu elektrovilcienu iegādi. Ne tik sen, 2024. gadā jaunie elektrovilcieni tika piegādāti. Elektrovilcienu sāga ir beigusies, bet tagad jāskatās uz priekšu. Strādājam pie baterijvilcienu konkursa. Tā uzvarētājs jau ir zināms, un 2029. gadā tiksim pie jaunajiem vilcieniem. Ir atrasts risinājums Centrālās dzelzceļa stacijas un lidostas “Rīga” stacijas pabeigšanai, stiprinot esošo dzelzceļa tīklu.”
Ģ. Dubkēviča sacīto vārdu kopskats pārlikumā uz rakstītu tekstu atklāj, ka autoceļi Satiksmes ministriju interesē nevis no cilvēku pārvietošanās, bet no ātruma radaru izvietošanas un soda naudu iekasēšanas viedokļa.
