Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā notikusī Satiksmes ministrijas un Autotransporta direkcijas (ATD) amatpersonu uzklausīšana par valsts iespējām dotēt autobusu pasažieru pārvadājumus atklāja tik drūmu ainu, ka pasažieru pārvadāšanas uzņēmumu bankroti un pārvadājumu izbeigšanās šķiet ticamāka nekā turpināšanās kaut tikai līdz šā gada beigām.
“Neatkarīgajai” jāatceras mācība no latviešu tautas pasakas par ganiņu, kurš dabūjis pelnītu pērienu par cilvēku tracināšanu ar saucieniem “vilks aitās!". Tāpēc vienkāršu un skaidru saucienu vietā jāliek situācijas apraksts par aizdomīgu čaboņu un vilku balsīm līdzīgiem kaucieniem krūmos netālu no aitu ganāmpulka. Proti, par to, ka valsts apmaksā autobusu pasažieru pārvadāšanas uzņēmumiem rēķinus par autobusu nobrauktajiem kilometriem pēc kalkulācijas, kurā autobusu šoferu apmaksai paredzēti 5 eiro par darba stundu, bet uzņēmumi spiesti maksāt 9.00-9.70 eiro par darba stundu. Par to nav šaubu, ka autobusu vadīšana par 5 eiro stundā nenodrošinātu autobusu šoferu (ģimeņu) izdzīvošanu tagadējo cenu apstākļos. Reālo caurmēra algu Saeimas komisijas sēdē nosauca Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu un transporta darbinieku arodbiedrības "LAKRS" priekšsēdētāja Inga Vējiņa. Brīdinājumu par autobusu pasažieru pārvadājumu izbeigšanos izteiksim ar viņas vārdiem, ka “jautājums, par ko maksāsim cilvēkiem algas? Tas ir jautājums šodienai!” Deputāti izgāja no sēdes telpas, cenšoties izrādīt tādu noskaņojumu, ka viņu pārmetumi Satiksmes ministrijai šīs ministrijas parlamentārā sekretāra Ģirta Dubkēviča personā bijuši tik smagi, ka tagad nu gan ministrija sasparosies un 2-3 mēnešu laikā atbildēs uz jautājumiem, uz kuriem nav varējusi atbildēt pēdējos 2-3 gadus. Šeit nerakāsimies pa senākiem laikiem, kad pasažieru pārvadātāji jau informēja par draudiem nozarei, bet tagad var sacīt, ka viņi tādējādi cīnījās par lielākām valsts dotācijām.
“Es to nezinu,” uz jautājumu par bankrota draudiem un termiņiem “Neatkarīgajai” atbildēja Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas prezidents Ivo Ošenieks. Atbildes jēga tāda, ka to nezinot pat paši pasažieru pārvadāšanas uzņēmumi, kurā brīdī degvielas vai citu preču un pakalpojumu sniedzēji pieprasīs atzīt pārvadātāju maksātnespēju - kurā brīdī viņiem pietrūks pacietības gaidīt, kad pārvadātāji norēķināsies ar saviem piegādātājiem pēc tam, kad ar pārvadātājiem būs norēķinājusies valsts. Šādi gaidīšanas periodi ir jau daudzus gadus piekopts rituāls, kas sākas ar to, ka katra gada budžetā dotācijām tiek ielikta mazāka summa, nekā vajadzētu atbilstoši tam kilometru skaitam, kādi uzņēmumu autobusiem kopumā jānobrauc valsts pasūtītajos reisos pat ar nereāli pazeminātu algu u.c. izdevumu tāmi. Katra gada beigās valsts paliek uzņēmumiem parādā un nosedz parādus pēc tam, kad valdība gadu mijā piešķir naudu dotāciju papildināšanai vai nu no līdzekļiem neparedzētiem izdevumiem, vai pārdalot naudas pārpalikumus no citiem projektiem, kas gada laikā nav izpildīti.
Šogad atkal varētu sacīt, ka situācija smagāka vai riskantāka nekā jebkuru citu gadu, jo uzņēmumiem sakrājušies parādi, saņemot no valsts šoferu algošanai 5 eiro par darba stundu un maksājot 8-9-10 eiro par darba stundu. Tā varētu sacīt, ja tā nebūtu teikts jau gadu no gada, atrodot aizvien nākamos argumentus, kāpēc tajā gadā viss atkal bija sliktāk nekā jebkurā iepriekšējā gadā. Pasažieru pārvadātāji arī paši saprata, ka viņiem kaut kas jādara, lai pierādītu savu prasību nopietnību tieši šogad, 2025. gada otrajā pusē. Tāpēc deviņi no 11 šobrīd Latvijā palikušajiem pārvadātājiem 16. septembrī sarīkoja kaut tikai simbolisku protesta akciju “Viena stunda bez sabiedriskā transporta”. Tā bija 165 reģionālo autobusu reisu atcelšana vai aizkavēšana, radot neērtības apmēram pieciem tūkstošiem pasažieru. Ar šo akciju uzņēmumi centās panākt, lai valsts izpilda prasību palielināt tagadējo pārvadājumu tāmi par 1/10 daļu papildus tai izdevumu pieauguma indeksācijai, kas iestrādāta līgumos, kādus uzņēmumi noslēdza, ja uzvarēja mazāksolīšanas konkursos par tiesībām veikt pasažieru pārvadājumos noteiktos Latvijas apgabalos (maršrutos, lotēs). Pēc šo līgumu slēgšanas nāca gadi ar 12 mēnešu inflācijas tempu virs 20%, kas padarīja tajos līgumos paredzēto indeksācijas kārtību tikpat neatbilstošu realitātei kā piecus eiro par šofera darba stundu.
Pasažieru pārvadājumu finansēšanas rituāli ietver grēkāža sodīšanu. Šāda grēkāža loma piešķirta Satiksmes ministrijai, bet uz sodītāju lomām konkurence. Lūk, kādus bargus un solīdus vārdus Saeimas komisijas sēdē noskaitīja I. Vējiņa: “Lūdzu atveriet dokumentus un izlasiet kaut vai to, ko rakstījusi Finanšu ministrija 24. septembrī. Satiksmes ministrija arī to ir saņēmusi, ATD saņēmusi, visi saņēmuši: “Ministru kabinets jau vairākkārt uzdevis Satiksmes ministrijai piedāvāt risinājumus, lai ierobežotu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem kompensējamos zaudējumus un samazinātu to ietekmi uz valsts budžetu.” Valsts kontrole uzdevusi Satiksmes ministrijai kopā ar ATD “izstrādāt rīcības plānu, lai sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšana atbilstu kārtējam gadam piešķirtā budžeta programmas finanšu iespējam". Es nesaprotu, kādus vēl vajag lēmumus, kādus tekstus, kādus vajag dokumentus sagatavot, lai ieklausītos!”
I. Vējiņa izlikās nesaprotam, ka īstenībā vajag tikai vienu - vajag drosmi likvidēt autobusu pasažieru dotētos pārvadājumus, kas nozīmē likvidēt tagadējos pārvadāšanas uzņēmumus un likvidēt arī pārvadātāju arodbiedrību, kas nespēs pastāvēt tās pašreizējā veidā. Nav iespējams izveidot tādu pasažieru pārvadājumu sistēmu laukos, lai tā atmaksātos kaut ar šoferu algu 5 eiro par stundu. To nosaka laukos palikušais iedzīvotāju skaits, taču tas nav atrāvies no iedzīvotāju kopskaita valstī. Nav Latvijā pilsētu ar miljoniem iedzīvotāju, uz kuru rēķina droši iespējams savākt desmitiem miljonu eiro (pašreizējā cenu līmenī dotācijām vajagot 68 miljonus eiro, bet valsts piešķīrusi 52 miljonus) un uzturēt eksotisku izpriecu - laukos palikušo cilvēku vizināšanos ar autobusiem.
1. oktobrī sagadījās tā, ka kamēr vienā Saeimas komisijā deputāti vēl tikai baidījās nonākt līdz secinājumam, ka valstij nav līdzekļu uzturēt sabiedrisko transportu laukos, citā Saeimas komisijā gāja vēl tālāk - sāka noliegt šo visiem zināmo un acīm redzamo secinājumu pēc tam, kad tās bija pasprucis Labklājības ministrijas parlamentārajam sekretāram Kristam Berganam-Berģim. Publiskā diskusijā par nākamā gada budžetu viņš bija izteicies, ka valdības sociālo partneru un opozīcijas politiķu prasība par simtos miljonu vai vēl labāk miljardos eiro rēķināmiem ietaupījumiem nozīmē “lauku viensētu likvidēšanu un infrastruktūras samazināšanu”; nozīmē to, ka “jānogriež elektrības vadi uz viensētām” un “jāsamazina ceļu tīkls”. Pašsaprotami, ka jālikvidē sabiedriskais autotransports, ja nemaz nebūs ceļu, ka kuriem šie transporta līdzekļi varētu braukāt.
Pēc šiem izteikumiem sekoja opozīcijā esošās partijas "Latvija pirmajā vietā" iesniegums Saeimas pieprasījumu komisijai, ka izteikumi radot “nopietnas šaubas par valdības attieksmi pret Latvijas laukos dzīvojošajiem cilvēkiem, apdraud sabiedrības uzticību valsts varai un ir pretrunā Satversmē nostiprinātajām vērtībām” utt. Labklājības ministrija atrakstījās, ka valdības nostāju nosakot apstiprināti plānošanas dokumenti, nevis atsevišķu amatpersonu viedokļi. Dokumentos esot ierakstīts, ka valdība nodrošina visiem iedzīvotājiem - arī laukos - pieejamus ceļus un elektroapgādi. Tiekot strādāts pie reģionu attīstības un depopulācijas novēršanas, lai veicinātu uzņēmējdarbību, radītu darba vietas un uzlabotu dzīves apstākļus laukos. Tā nu tas viss tika noskandēts tajā pašā vietā un laikā, kad citā komisijā apsprieda autobusu pasažieru pārvadājumu apjoma samazināšanu par 16% nākamgad pret šo gadu un tā tālāk par 16% mazāk pret atlikušo apjomu katrā nākamajā gadā pret iepriekšējo gadu.
Ne burtiski Publisko izdevumu un revīzijas komisijas 1. oktobra sēdē, bet pasažieru pārvadājumu apspriešanas iesākumā 24. septembrī deputāti jau bija atzīmējuši, pārvadājumu izbeigšana padarīs neiespējamus tagadējos lauku skolu slēgšanas plānus, jo fiziski nebūs iespējams aizvest bērnus līdz atlikušajām skolām. Tikpat labi gan var sacīt otrādi, ka tieši autobusu kustības likvidācija šo plānu izpildi nodrošinās, jo cilvēki aizvāksies no laukiem, kur akmens uz akmens - tātad arī skolas - nepaliks. “Velns ir vēl melnāks, nekā to zīmēja,” šajā sakarībā 1. oktobrī atzīmēja Nacionālās apvienības deputāte Ilze Indriksone.
Galu galā deputātu sašutumu un asus vārdus par neatbildēšanu pēc būtības ne uz vienu deputātu jautājumu izpelnījās Ģ. Dubkēvičs, taču viņa rīcība pilnīgi saprotama. Tiklīdz viņš sāktu atbildēt pēc būtības, tā Satiksmes ministrijai nāktos atsaukt viņa vārdus tieši tāpat, kā Labklājības ministrija atsauca sava parlamentārā sekretāra vārdus.
