Valdība un Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) publiski vienojās par 2026. gada sadzīvošanas un izdzīvošanas formulu, no kuras būtību ilustrē LPS priekšsēža Ginta Kaminska vārdi, ka “neņemam tiltus vērā, jo nezinu, cik daudz līdzekļu vajadzēs, lai tos salabotu".
Nākamajam gadam sagatavotā sadzīvošanas formula tāda pati kā šogad un jau daudzus gadus. Ļoti trāpīgi bija arī tie G. Kaminska vārdi, ka pašvaldības uzņemas “nodrošināt sociālo mieru teritorijā". Par to pašvaldībām pienākas pietiekami liela daļa no valstij pieejamiem resursiem. Uz sarunām par to, kam nākamajā gadā naudu iedot mazliet vairāk vai mazliet mazāk, LPS bija atnākusi ar aprēķiniem, ka pašvaldību izdevumu īpatsvars valsts kopbudžeta izdevumos 2020. gadā veidojis 20%, bet šogad sarucis līdz 17% bez izredzēm nākamajā gadā un turpmākajos gados atgriezties pie bijušās proporcijas. Ministru prezidente Evika Siliņa un finanšu ministrs Arvils Ašeradens šādiem pārmetumiem lika pretī norādījumu uz diviem strauji augošiem izdevumu posteņiem, pēc kuru atrēķināšanas valdībai paliek pāri procentuāli mazāk naudas nekā pašvaldībām, kurām valdība noteiktu iztikšanas minimumu garantējusi, kamēr pašai valdībai tādas garantijas neviens nav devis. Runa ir par izdevumiem aizsardzībai un par procentiem, kas valstij jāsamaksā par aizvien lielākā Latvijas valsts parāda uzturēšanu.
Turpmākās sadzīvošanas apspriešana notika 6. oktobrī Rīgas domes sēžu zālē. Tā pietiekami liela, lai dotu vietu visu Latvijā šobrīd esošo 42 pašvaldību un valsts valdības pārstāvjiem. E. Siliņa uz tikšanos bija ieradusies kopā ar trijiem premjeres partijas “Jaunā Vienotība” ministriem. Līdz ar A. Ašeradenu sanāksmē piedalījās viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Čudars un izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde. E. Siliņa pasākumā varēja piedalīties vienu stundu, bet ministri uzturēja sociālo mieru ar lielu pacietību, uzklausot pašvaldību vadītājus vēl pāris stundas. Galu galā visas domstarpības nogludināja ilgās runāšanas un uzmanīgas klausīšanās radītais sagurums.
Puses izvēlējās runāt par to, kur iespējams galu galā visu sarunāt, jo pretējo prasību iespaids uz valsts kopbudžetā nākamgad gaidāmo pārdesmit miljardu eiro (ļoti noapaļots skaitlis) tērēšanu būs gandrīz nepamanāms. Jo īpaši tas attiecās uz D. Melbārdes pārstāvēto izglītības sadaļu. Valsts jau daudzus gadus izvirza prasības pašvaldībām samazināt skolu skaitu, bet pašvaldības mīl savus iedzīvotājus tāpat kā kaķīšus, kuriem astes cērt pa gabaliņam. Tā nu skolas slēdz un slēdz jau kopš 1990. gada, bet vēl vairāki simti skolu palikuši. Tāpēc joprojām ir iegansts pārrunāt sīki un smalki, vai slēgt skolas, kurās klasēs mazāk par pieciem, vai par septiņiem skolēniem; un visā skolā mazāk par 60, 90 vai 120 skolēniem; un kurus no šiem skaitļiem attiecināt uz sākumskolām, pamatskolām un vidusskolām; un kā šos skaitļus vēl pagrozīt atkarībā no tā, cik tālu vai tuvu skolas atrodas no Latvijas robežām ar Krieviju un Baltkrieviju; un kāpēc tikai ar tām valstīm, nevis vispār pierobežā; un cik platu - 10, 30 vai 35 km platu zonu uzskatīt par pierobežu...
No otras puses, tika ņemtas vērā arī Rīgas un Pierīgas pašvaldību rūpes un jautājumi, vai tiešām valsts piemaksās un cik piemaksās skolotājiem, ja viņiem jāstrādā ar klasēm, kurās vairāk par 26, 28, 30 un pat par 32 skolēniem.
Jaunākais pavērsiens Pierīgas sakarā tāds, ka līdz ar cilvēku savākšanos valsts centrā šeit vajadzētu uzcelt dažas jaunas skolas, bet valsts noteikusi, ka jaunajām skolām jābūt arī grūti sagraujamam aizsardzības - civilās aizsardzības būvēm, jeb patvertnēm. Taču tādā gadījumā būvprojekti sadārdzinās vismaz pusotru reizi. E. Siliņa paskaidroja, ka viņas valdības lēmums par skolu un cietokšņu apvienošanu pieņemts labā ticībā, ka tas sadārdzināšot būves ne vairāk kā par 10%. Tagad nāksies pētīt: vai nu arhitekti un būvkonstruktori pareizi sapratuši valdības lēmumu, vai arī savu lēmumu nav sapratusi valdība.
Gadījums ar skolām u.c. sabiedriskām ēkām, kādas mēdz būvēt pašvaldības, pārstāv tipisko situāciju, kad valdošās un tāpat opozīcijas partijas Saeimā cenšas apliecināt sevi ar balsojumiem par visu labo un skaisto bez nekādiem aprēķiniem, cik šis labums un skaistums izmaksās. Ministrijas Saeimai tuvāk un tāpēc spēj nokārtot, lai izmaksas tiktu pāradresētas pašvaldībām. R. Čudars pauda gatavību meklēt formulējumus, ar kādiem pašvaldībām uzlikto pienākumu izpildi varētu ja ne atcelt, tad atlikt uz nenoteiktu laiku.
Termiņš līdz nākamā gada 1. martam ir dots uzdevumam kārtējo reizi pārveidot formulu, pēc kuras no vienām pašvaldībām naudu ņemt un otrām dot caur Pašvaldību izlīdzināšanas fondu. Kad šī formula būs atrasta, R. Čudara pārstāvētā ministrija ķeršoties pie visiem citiem labajiem darbiem.
Ar pašvaldību ienākumu izlīdzināšanu izveidojusies tāda mulsinoša situācija, ka viens no pārmaiņu bīdītājiem ir arī Valmieras domes priekšsēdētājs Jānis Baiks, lai gan pēc parastās loģikas viņam vajadzētu stutēt pašreizējo naudas pārdales veidu, kas iedala viņa novadam šogad 8,7 miljonus eiro - ne mazu summu pret 61,5 miljoniem pašvaldības budžetā. Intervijā Latvijas TV J. Baiks ir teicis, ka tas parādot “absurdo situāciju", ka rūpnieciskās attīstības paraugs Valmiera skaitās nabadzīgāka nekā Pierīgas guļamvagons Ādaži u.tml. “Sanāk, ka viņi skaitās bagāti, bet mēs saražojam vērtību, bet skaitāmies nabagi. Es gribu uzsvērt to, ka šī sistēma, piedodiet, šobrīd tā nekalpo un neveicina arī ekonomiskās aktivitātes,” rezumējis J. Baiks.
No 6. oktobra sanāksmes skaidrs kļuva tikai tas, ka R. Čudars darīs visu, lai nekādas jaunas ekonomiskās aktivitātes neparādītos. Proti, lai pašvaldību ienākumus balstošais iedzīvotāju ienākumu nodoklis tiktu dalīts kā tagad pēc maksātāju deklarētas dzīves vietas, kuras pievilcību balsta ražošanas iznīdēšana, nevis pēc darba vietas. Neapmierinātību ar šāda dalīšanas veida saglabāšanu pauda Rīgas domes priekšsēdētājs Viesturs Kleinbergs. Pēc sanāksmes R. Čudars “Neatkarīgajai” pamatoja savu nostāju ar to, ka darba vietas Latvijā sadalītas vēl nevienlīdzīgāk nekā dzīves vietas un nodokļa naudas dalīšana pēc darba vietām tikai palielinās pēc tam atkal pārdalāmo naudas daudzumu, kamēr vien pastāvēs pašvaldības, kas jebkurā gadījumā jāuztur.
Pārvaldes aparāts izskatījās gatavs gaidīt, kamēr pašvaldības izzudīs pašas no sevis līdz ar pēdējo iedzīvotāju, par kura nomierināšanu pašvaldībai jārūpējas. Arguments šādam secinājumam jau minētais G. Kaminska skaidrojums par pašvaldību ieņēmumu un izdevumu sabalansēšanu ar nosacījumu, ka netiks laboti tilti. Savukārt bez tiltiem nav iespējami ceļi, bez ceļiem - apdzīvotība.
6. oktobra sanāksmes dalībnieki piepulcējās tiem, kuri nesen figurēja “Neatkarīgās” 5. oktobra publikācijā “Satiksmes ministriju un Saeimu vieno bezpalīdzība pasažieru pārvadājumu uzturēšanā”. (https://nra.lv/neatkariga/izpete/503353-vai-valsts-atstas-laukus-bez-sabiedriska-transporta.htm/komentari)
No tā izriet, ka stīvēšanās ap skolu tīklu ir tikai laika kavēklis līdz brīdim, kad skolu slēgšanu noteiks neiespējamība nokļūt skolās pāri sabrukušam tiltam, bez kura nekur nevar aizvest ceļš.
Jau pirms tiltu sabrukšanas neiespējami nokļūt skolās būs tāpēc, ka sabrūk tagadējie autobusu pasažieru pārvadājumi, kas bija “Neatkarīgās” 5. oktobra publikācijas galvenā tēma. Kad pašvaldību vadītāji norādīja uz to E. Siliņai, viņas atbilde skanēja “man neatbild ministrs” - “progresīvais” satiksmes ministrs Atis Švinka. “Iespējams, ka nav risinājuma, tāpēc nav atbildes,” viņa prātoja.
Latvija draud sadalīties ar ceļiem nesaistītos apgabalos, bet tagadējā sabiedrisko pārvadājumu sistēma - trijos segmentos, par ko brīdināja Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Māris Sprindžuks: pašvaldību uzturētie skolēnu pārvadājumi atsevišķi, valsts dotēto pasažieru pārvadājumu tīkla atliekas - atsevišķi un legālo un nelegālo pārvadātāju privātā uzņēmējdarbība dažos ienesīgos ceļu posmiņos - atsevišķi. Taisnība M. Sprindžukam, ka no sabiedrības kopējo interešu viedokļa trīs sistēmas vienas sistēmas vietā nozīmēs izmaksu pieaugumu, bet valdība ar to šķiet mierā. Varbūt patiešām jo sliktāk, jo labāk, lai situācija ātrāk atrisinās pati no sevis.
