«Atgriešanos skolā pēc garā vasaras brīvlaika var salīdzināt ar darba atsākšanu pēc atvaļinājuma. Gan vienā, gan otrā gadījumā dzīvots brīvi, neievērojot stingru dienas režīmu. Gājuši gulēt vēlu un modušies vēlu, ēduši, kad bijis laiks un mācis izsalkums, pārsvarā darīts tas, ko vēlas. Atgriežoties skolā, dzīves ritms un pienākumi kardināli mainās,» norāda Rīgas Franču liceja psiholoģe, psihoorganiskās analīzes psihoterapeite, Mag.psyh. Ivanda Šūpulniece.
«Sākoties mācību gadam, tas, ko visbiežāk vēroju adaptācijas dienās, kad pastiprināta uzmanība tiek pievērsta 1., 4. un 10. klašu skolēniem jeb pārejas perioda klasēm, ir grūtības no rīta pamosties. Daži bērni pirmajā mācību stundā snauduļo un mācību procesam spēj pilnvērtīgi pievērsties tikai otrās vai trešās stundas laikā. Tā notiek gan ar mazākajiem, gan ar vecāko klašu skolēniem, kam ir paradums līdz pusnaktij vai ilgāk nosēdēt pie televizora vai datora, vēlu aiziet gulēt, tāpēc ir grūti pamosties,» stāsta skolas psiholoģe.
Nespēja koncentrēties
Pēc vasaras brīvlaika atsākot mācības, skolēniem problēmas sagādājot arī psiholoģiskā pieslēgšanās tam, kas jādara. «Dažiem ir grūti sākt darīt kaut ko, kas nav viņa griba, bet kas tiek prasīts, piemēram, pildīt mājas darbus. Pārnākot no skolas, viņi jūtas noguruši, jo stundās vajadzēja koncentrēties mācībām, ievērot skolas iekšējās kārtības noteikumus, izjust zināmu spriedzi. Tāpēc šie bērni, cik vien iespējams, attālina brīdi, kad atkal vajadzēs sēsties pie mācību grāmatām un darba burtnīcām. Klejo pa internetu, skatās filmas, dara jebko. Patiesībā nogurumu pēc skolas izjūt visi, taču vieni spēj ātrāk pārslēgties no situācijas uz situāciju. Viņiem pietiek ar īsu atpūtas brīdi, lai spētu pievērsties uzdotajiem mājas darbiem, tos ātri paveikt un tad atlikušo vakara daļu veltīt kam citam, kamēr otri nevar vien saņemties, lai izmācītos uzdoto. Šos atšķirīgos uzvedības modeļus nosaka bērna raksturs, temperaments, nervu sistēmas tips un arī rīcības motivācijas faktors.»
Robežu nepārkāpšana
Speciāliste iesaka vecākiem pasekot savu skolēnu gaitām skolas gada sākumā un, ja vajadzīgs, arī vēlāk. «Bērniem ir nepieciešams vecāku uzmundrinājums, viņu palīdzība, lai prasmīgi saplānotu laiku, līdz ar to varētu pagūt izmācīties un arī aiziet uz pulciņu. Laiku jāprot strukturēt, kas dažiem skolēniem sagādā problēmas.» Bet ne jau visiem esot nepieciešama šāda palīdzība. «Daži pirmklasnieki ir tik organizēti, ka paši spēj veiksmīgi organizēt savu laiku. Viņiem vecāku uzmanība nepieciešama tikai kā intereses, kas ar viņiem notiek, izpausme.»
Taču skolas psiholoģe brīdina, ka vecākiem, sekojot līdzi bērna mācību procesam, nevajadzētu pārkāpt diezgan trauslo robežu, kas atbalstu šķir no kontrolēšanas. «Jebkura robežu nospraušana nepatīk nevienam. Tas, ka kāds sāk noteikt, ko un kā vajag darīt, it īpaši nepieņemami šķiet pusaudžiem un jauniešiem. Tāpēc ļoti svarīgi panākt, lai starp vecākiem un bērnu veidotos labs kontakts, viņi viens otram uzticētos. Ja tas izdodas, ir fantastiski!»
Komunikācijas problēmas
Pēc garā skolas brīvlaika gandrīz vai visiem ir prieks satikt klasesbiedrus, uzzināt, kā kuram vasarā gājis. Bet drīz vien atkalredzēšanās prieks noplok un skolēnu savstarpējās attiecības iegulst vecajās sliedēs.
«Pirmās sarežģītās situācijas savstarpējā komunikācijā parasti rodas, kad bērni mācās 3. klasē. Tas ir vecums, kad mazais bērniņš sāk veidoties par pusaudzi. Sākas intrigas, cīņa par varu, par līderību. Šādā situācijā ir svarīgi novilkt robežas, pasakot, ko drīkst un ko ne. Un nedrīkst aizvainot otru, viņu pazemot.» Klasesbiedra pazemošana bieži vien notiekot publiski – interneta vidē. «Ir svarīgi to pamanīt un izrunāties ar konfliktā iesaistītajiem bērniem. Ja pāridarījums ir bijis ilgstošs, tā atrisināšanā jāiesaista arī vecāki.»
Par emocionālās vardarbības upuri parasti izvēloties tos, kas atšķiras no pārējiem klasē – ir apaļīgāki vai garāki, mācās sliktāk vai arī labāk nekā citi. Viņus ignorē, nepieņem savā pulciņā, nesarunājas.
«Par emocionālās vardarbības upuri var kļūt arī skolēns, kas pretendē uz līdera vietu klasē, bet viņam šo vietu negrib atvēlēt. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad šā iemesla dēļ bērns pat maina skolu. Jo viņš nevar samierināties ar to, ka netiek pie līdera statusa. «Mani šeit neviens nemīl un negrib ar mani draudzēties,» ir viņa pārmetumi skolai un klasesbiedriem. Taču nereti izrādās, ka šim bērnam ir pārāk augsts pretenziju līmenis pret citiem. Viņš grib to, ko nevar saņemt šajā kolektīvā. Viņam nepiemīt adaptīvās spējas. Lai mainītu situāciju, ir individuāli jāstrādā gan ar bērnu, gan ar vecākiem, gan jārunā ar klasi.»
Jāmeklē cēloņi, nevis vainīgais
Skolas psiholoģe stāsta, ka dažkārt skolēniem grūtības sagādājot pareizi izprast cita bērna raidītos signālus jeb viņa reakcijas. «Piemēram, skolas gaitenī stāv zēns, bet otrs, skrienot viņam garām, netīšām uzgrūžas,» speciāliste iezīmē skolas dzīvei ļoti raksturīgu ainu. «Bērns, kuram uzgrūdās, to uztver kā pret sevi vērstu agresiju, ka kāds speciāli vēlējies viņam nodarīt pāri, un sāk kauties. Patiesībā viņš nav adekvāti novērtējis radušos situāciju. Tas nav bijis mēģinājums viņam nodarīt pāri, tas ir sanācis netīšām, bet no tā izaug vesels konflikts. Šie bērni ir sakāpināti jutīgi pret fizisku aizskaršanu un to tulko kā pret sevi vērstu agresiju.»
Rodoties šādam konfliktam, ļoti svarīga esot skolotāja izpratne par situāciju. «Ir jāizpēta, kāpēc bērns tā rīkojies. Jāizrunājas. Bet meklēt vainīgo, lai sodītu, manuprāt, ir vislielākā kļūda, jo patiesībā vainīgā nav. Meklējot vainīgo, varētu teikt, ka tā ir skolotāja, kas nepamanīja šo konfliktu. Bet vai viņa ir vainīga? Viņa taču nevar visu laiku būt blakus visiem bērniem. Varētu vainot vecākus, taču viņi zēnu sadursmes brīdī arī nestāvēja klāt. Tiesa, audzinot bērnu, viņi, iespējams, kaut ko būtisku, kas provocē šādas situācijas, ir palaiduši garām.»
Frontes līnijas abās pusēs
Kad skolēni ir pusaudžu vecumā, nereti rodoties klases konflikts ar skolotāju. «6. un 7. klases skolēniem bieži ir problēmas ar disciplīnu, tāpēc skolotājiem viņus grūti savaldīt, pievērst mācību procesam,» zina teikt skolas psiholoģe. «Šādu uzvedību provocē gan pusaudža hormonālās pārmaiņas, gan ar personības nobriešanu saistītas lietas, kad ir svarīgi apliecināt sevi, ka esmu īpašs.»
Pusaudžu vecumā skolotājs reti kad esot autoritāte, šo vietu ieņem popmūzikas vai cita mūzikas žanra zvaigznes, aktieri, sportisti un citas publiskas personas.
«Konflikti ar skolotājiem veidojas kā viņu nepieņemšana jeb, precīzāk, viņu viedokļa nepieņemšana. Klasei un skolotājam neveidojas kontakts. Skolotājs jūtas aizvainots un dusmīgs, arī klase ir noraidoša. Lai kliedētu šo situāciju, es aicinu pusaudžus iejusties skolotāja vietā, mainīties lomām. Stāstu, ka skolotājs arī ir tiesīgs dusmoties un justies slikti konflikta situācijā. Panākt miera izlīgumu nav viegli, pārmaiņas notiek pamazām. Parasti abas puses ievēro neitralitāti, bet ne vairāk, jo dažiem bērniem ir grūti pieņemt to, ka ir kaut kādas prasības.»
Taču ne vienmēr iznāk saskarties ar pusaudžu spurainību. «Tie, kas kopš pirmajiem skolas gadiem ir pieraduši pie noteikta dienas ritma – skola, ārpusklases nodarbības (sports, mūzikas skola, zīmēšanas pulciņš vai kas cits) un mājas darbu sagatavošana –, mazāk piedzīvo krīzes. Jo viņiem bez skolas vides ir vēl cita, kur viņi var pašrealizēties, komunicēt ar citiem, atrast draugus ārpus klases un skolas. Līdz ar to pusaudža vecums norit mierīgāk.»
Būtiska ir arī skolēnu vecāku iesaistīšanās skolas dzīvē, veidojot labvēlīgu un sadarbīgu kontaktu ar klases audzinātāju, īpaši, ja ir grūtības mācībās. Tad audzināšanas taktika skolotājam un vecākiem ir vienotāka, pusaudzim nav kur izsprukt un ir jāievēro izvirzītās prasības.
Vecāka loma – būt labam vecākam
«Manuprāt, labs vecāks ir tāds, kurš sajūt sava bērna emocionālo noskaņojumu, pamana, ja bērns ir nomākts, noraizējies vai dusmīgs, un spēj sniegt atbalstu, pārrunājot ar bērnu grūtības un mudinot viņu pašu izvērtēt situāciju, meklēt risinājumu, pamanīt arī savas kļūdas vai kādas citas neatbilstības, piemēram, starp viņa gaidām un reālajām iespējām,» norāda I. Šūpulniece un turpinot saka – labs vecāks meklēs palīdzību tad, ja tas būs nepieciešams. «Viņš pārrunās ar bērnu situāciju viņam izprotamā veidā (atbilstoši vecumam), respektēs bērna viedokli un rīkosies savstarpējas uzticēšanās gaisotnē.
