Darbs rod darītāju

Rucavas novada Sikšņu pagasta iedzīvotāji ir darbīgi. Paši saka: laukos badā nevar nomirt, ja tev ir zeme un izdoma.

 Šoreiz ciemojāmies pie Zentas Krīgenas, kuras ģimene vairumā audzē ābolus, un Imanta Ziemeļa, kura aizraušanās ir skaistās rudens puķes gladiolas.

Pārmanto dārza mīlestību

Zenta Krīgena ar dzīvesbiedru Juri dzīvo Vecvagaros un audzē 28 šķirņu ābeles un četru šķirņu bumbieres. Visi stādi esot no Pūres – «tur ļoti labus padomus dod, jebkurā laikā var jautāt». Paši jau daudz ko zinot, bet allaž arī jāprasa padoms kādam, kas to zina labāk, pasmaida saimniece.

Vecvagaros ir jaunais un vecais dārzs, kurš stādīts 1943. gadā. Tas esot Zentas vīra vecātēva stādīts dārzs. «Vecvagari ir vīra dzimtās mājas, viņš dzimis Omskas apgabalā. Vecātēva laikā pie mājas bija lieli dārzi, lieli rožu dārzi, liela saimniecība. Skatījāmies arhīvā, Vecvagari datos ir jau no 1897. gada. Pārbūvējis vecaistēvs, mēs tikai te piebūvējām. Šeit dzīvoja vīra vecāki, mēs tikai vēlāk ievācāmies,» vēsturi ieskicē Zenta un atminas, «mēs pirmo dārzu iestādījām 2000. gadā, pirms tam nodarbojāmies ar zemenēm. Var teikt, ka sākām saimniekot 90. gadu beigās. Mazliet jau mūs pierunāja ar ābelēm nodarboties. Bija valsts atbalsts, ar ko varēja viegli sākt. Iepatikās. Un tā ar ābelēm jau divpadsmit gadus nodarbojamies. Dārzā paiet visa vasara». Zenta lepojas, ka saimniecība piedalās akcijā Skolas auglis, ar kuras starpniecību skolēnus lutina ar āboliem.

Krīgenu dārzā ābelītes ir stādītas četrās kārtās. «Sākām ar vienu hektāru, pamazām piestādījām klāt.» Pamazām tās tiekot arī atjaunotas. Pašas jaunākās ir no 2006. gada. 2011. gadā novākuši 15 tonnas ābolu. Ļoti laba raža, slavē Zenta un pastāsta, ka ražu nerealizē tirgū, bet gan meklē, kur tirgot. Sadarbība izveidojusies ar vairākiem veikaliem Liepājā.

Pamatā pie ābelēm Zenta strādā divatā ar vīru. Darāmā netrūkst. Sākot ar pavasari – apgriešana, veidošana, rudenī – novākšana. «Ābeles līkst no āboliem. Ir jau skaisti, kad zied, pašai gandarījums. Iepriekšējā gadā bija daudz mazāk ābolu. Tas ir atkarīgs no pavasara – ja tajā laikā, kad zied ābeles, uznāk salna un nokož ziedus, tad ir slikta raža,» salīdzina dārzkope.

Brīvā laika saimniekiem vispār nav – ābeļdārzs to paņem. «Pavasaris iesākas ar zaru izgriešanu, miglošanu pret kraupi, pret kaitēkļiem, miglojam arī pret nezālēm. Visa vasara paiet vienos darbos. Mēslošana ir pa starpām. Ziemā ābolus liekam pagrabos, konteineros. Visādos veidos, kā vien var. Vajag, lai būtu zināms mitrums, lai negatavojas tālāk. Ziemā vedam ābolus tirgot, nekonservējam. Mums tie visu laiku ir svaigi. Pat līdz Jāņiem. Bez ābelēm ir vēl zemenes – 0,5 hektāri. Ir viena šķirne – ‘Polka’. Ļoti laba šķirne.» Ražas novākšanā palīgā tiekot ņemti talcinieki.

Atjauno no gruvešiem

Imants Ziemelis mīt Ziemeļu mājā. Šī māja ir Ziemeļi1, otra māja ir blakus – Ziemeļi2, stāsta Imants. Abi ar dēlu Māri audzē ziedus: Māris – lilijas, tulpes, narcises, Imants – dālijas un gladiolas. «Kādreiz audzēju tulpes, narcises, dālijas, krokusus, tagad galvenokārt gladiolas,» teic vecākais kungs un atminas, «te bija gruveši pēc kara, gāja Sarkanās armijas pirmā līnija, un netālu bija vācieši. Munīcija gan izšauta, gan neizšauta vēl stāv».

Imants ir dzimis dunicnieks. «Man ir 94 šķirnes gladiolu. Pēdējos gados daudz jaunas esmu iegādājies, tāpat mainu pret jaunām savas vecās šķirnes. Skatos tieši uz izcilākajām – ‘Krāšņais mantojums’, ‘Zelta apmalīte’, ‘Rabarberu krēms’. Daudz ir krievu šķirnes – tām ir raksturīgi, ka labi aug, ja ir labi klimatiskie apstākļi. Parasti tām, kas dienvidos aug, te pietrūkst siltuma un gaismas, un tāpēc uzzied vēlāk. Dažreiz vasarā vēlākas šķirnes neuzzied nemaz. Pietrūkst saulītes un siltuma. Visdrošāk ir stādīt tās, kuras selekcionētas Latvijā un Krievijā,» zina dārzkopis. Ievērojams selekcionārs esot Visvaldis Viņķelis – no viņa Imantam daudz selekcionētu sīpolu. «Viņš dzīvo Vecumnieku novadā, Stelpes pagastā, tur pastāvīgi augstāka temperatūra nekā citur Latvijā. Mikroklimats tur labvēlīgs,» salīdzina pieredzējušais puķumīlis.

«Man pašam arī mīļākās puķes ir gladiolas, es jau 34 gadus audzēju šīs puķes. Es 1951. gadā pabeidzu Rīgas Kinomehāniķu skolu, tā atradās tur, kur tagad kinoteātris Splendid Palace. Tā bija pirmā skola kinomehāniķiem. Trešā grupa mēs bijām. Esmu apguvis arī lauksaimniecības mehanizatora profesiju un tagad selektīvi sīpolpuķes audzēju.» Kas gan kopīgs divām tik atšķirīgām nodarbēm? Kas no vienas pievērsis otrai? «Tas nejauši sākās. Viena paziņa atsūtīja manai sievai vienu pavasari gladiolas sīpolu. Sieva slimnīcā, nevar saprast, ko darīt. Nezinu, kā stādīt. Ar kaimiņienes palīdzību iestādīju, un tā arī viss sākās. Radās interese. Šķirnes arvien gribējās jaunas. Padomju laikā nodevu ziedus dārzkopības biedrībā, un limits bija 3000 rubļu gadā,» atminas puķkopis.

Imants gladiolu sīpolus iepērk no pieredzes bagātiem selekcionāriem, visvairāk no Laimoņa Zaķa, arī Lietuvā. Pērn no Laimoņa Zaķa iegādājies 20 jaunu šķirņu. Viņa katalogā ievietotas arī Imanta Ziemeļa šķirnes. «Šķirne ‘Brūnacīte’ Maskavas izstādē izpelnījusies godalgu. Man tiešām patīk šī šķirne. Patīk ‘Dipāna’, ‘Ugunsgrēks’, ‘Dzelzs lēdija’ Tečerei par godu, ‘Elegance’. Krāsas ir visdažādākās. Gladiola vispār ir kaprīza puķe, bet pēdējos gados man diezgan labi izdodas, tikpat kā nav nekādu slimību.»

«Gladiolas audzē no sīpoliem un vairsīpoliņiem – tie ir kā pipariņi. Ja grib ziedu dabūt pilnasinīgu, tad jāaudzē no lielā sīpola. Lielie sīpoli uzzied ātrāk nekā mazie. Pirmās gladiolas uzzied 65 dienas pēc stādīšanas. Pēdējo ziedu es dzimšanas dienā esmu pasniedzis 15. oktobrī. Faktiski tad gandrīz visas jau ir noņemtas. Septembra beigās sāku noņemt – noroku, izņemu ārā, nomazgāju un desmit dienu turu 30 grādu temperatūrā. Tad sīpoli drošāk saglabājas. Pēc tam nolieku kastēs. Ziemo zem desmit grādu temperatūras.»

Puķu audzēšanā neiztikt bez mīlestības. «Kad ziedi ir pilnbriedā, no rīta ceļos un atnāku sasveicināties ar savām daiļavām. Man patīk vērot un priecāties, ja izdodas. Patīk jaunas krāsas audzēt. Sākas no baltās krāsas un aiziet līdz pat brūnai. Piemēram, sarkanā ir visdažādākās nokrāsas, pat melni sarkana. Ir divkrāsainās, trīskrāsainās.» Imants teic, ka bijuši arī «atslābuma laiki» no gladiolām, taču sirmais kungs nekad nav atlaidies un turpinājis. «Pēdējos trīs četrus gadus paslimoju, neņēmu jaunās šķirnes. Taču parasti katru gadu ņemu pa 20 jaunām šķirnēm. Tās ir dārgas. Piemēram, ‘Admirālis Ušakovs’ – viens sīpols maksā astoņus latus. Parēķināju: es nesmēķēju, nedzeru; ja cilvēks nosmēķē 500 latu gadā, kāpēc neaudzēt puķes? Tas ir savam priekam un nekaitē veselībai. Fizisks darbs ir lietderīgs,» nosmej puķu vīrs.