«Šī vieta iepatikās uzreiz,» atceroties novembri pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad pirmoreiz ieraudzīta krūmu slēptā nogāze un tai piegulošā pļava, saka ogrēnietis Kārlis Knopkens.
Tāpēc arī nākamajai mājvietai teikts pārliecinošs jā, neizmantojot pat ieteikumu padomāt un tad izlemt.
Iespējams, mākslinieka (viņš ir keramiķis) īpašā redze tūlīt ļāva iztēloties, kā šeit izskatīsies, kad agrākā čūksnāja vairs nebūs un dabas sarūpētais krāšņums atklāsies visā pilnībā. Taču saimnieks stāsta, ka jaunā vieta raisījusi asociācijas ar māju Kurzemē, kas tāpat sēdējusi kalniņā, koku un zaļumu ieskauta.
Lai jaunais nams apsēstos kalniņā un kopā ar iekopto dārzu būtu ērts pašu dzīvošanai, un vēlāk kļūtu arī par vienu no skaistākajiem namīpašumiem Rožu ielā un visā Ogrē, veltīts ne mazums pūļu. «Kad sākām te saimniekot, mūs sagaidīja kokiem apaugusi kāpa, slapja pļava un krūmiem aizaudzis apbūves gabals,» atceras Kārlis Knopkens. «Bet tik un tā vieta bija skaista. Vienīgi jāiekopj. Sākām ar mājas celtniecību. Paši domājām, ar arhitektu apspriedāmies, mēs ieteicām, viņš projektēja... Gribējās, lai dabas dotais un ēka viens otru papildina.» Vīra stāstītajam pievienojas Viktorija: «Pakrasti nostiprinājām, purviņu aizbērām... Paši saviem spēkiem. Sākumā dzīvojām tikai vasarās, bet no 1977. gada pastāvīgi. Tā arī pamazām to āru pārveidojām, iekārtojām.»
Saimniece īpaši gan neuzsver, taču teritorija, kas pamazām pārveidota, iekopta un vasaras laikā diendienā pārraugāma, ir itin liela. Turklāt vairākos līmeņos izvietojusies. Augstākais no tiem ir pie mājas izveidotā atpūtas vieta, kuras centrā ir paša saimnieka būvēts kamīns un atbalsta siena – mozaīka – ap to. «Tas mums, senioriem, kur Jāņus svinēt,» joko Viktorija, «nekur citur nav jāiet.» Arī terases uz māju vedošo akmens kāpņu vienā pusē ir pašu mūrētas un vīteņaugiem dekorētas. «Man jau no sākuma bija skaidrs, ka kāpnēm jābūt stabilām, platām, nevis tikai taciņai uz augšu. Lai var iet divi blakus, lai var nest visu, ko vajag,» kāpņu pamatfunkcijas precizē saimnieks. Viņš arī pievērš uzmanību dzīvesbiedres veidotajiem keramikas darbiem, kas rotā mājas ieeju, un ēku otrā stāva līmenī aptverošajam balkonam, ko sedz jumts: «Ja līst lietus, te droši var sēdēt.»
Taču saulainā dienā, kāda ir arī šī, kad viesojamies pie Knopkenu ģimenes, tieši no balkona paveras vislabākais skats uz lejā esošo dārzu, tam cauri tekošo Norupītes pieteku, kam saimnieks devis Rožupītes vārdu, lielajiem kokiem aiz tās, uz daudzajām mākslinieka paša darinātajām skulptūrām, kas papildina kopējo ainavu un sauc atmiņā laikus, kad daļa no tām bija redzama pilsētvidē – pašā Rīgas centrā (piemēram, Doma dārzā un Bastejkalnā). Savukārt šī zaļā valstība nerada ne mazāko aizdomu, ka tuvumā būtu pilsēta. «Jā, mēs nejūtam, ka dzīvojam pilsētā. Kad būvējāmies, pat alnis garām nostaigāja. Zaķis reiz ābelīti nomizoja. Tagad ezīši mums te čāpo, par vardēm nemaz nerunājot... Zalktis palaikam parādās,» mierīgo ainavu papildina mājastēvs. Bet vislabākais klusuma rādītājs esot upītē sasēdinātie akmeņi, kuru mugurām ūdens pāri tek burbuļodams. «Tagad, dienas laikā, vēl ir kāds troksnis, pagrūti to sadzirdēt, bet vakaros gan burbuļošana labi saklausāma. Tā nomierina.» Arī Viktorija neslēpj prieku: «Upīte mums jauka, vai ne? Paši veidojām un tīrījām. Akmeņus izvietojām, lai būtu krācītes. Abas ar meitu cūkaušus iestādījām – pērnvasar bagātīgi ziedēja! Vienīgi, kad lielie lieti uznāk, upīte pilna uzreiz.»
To, ka dārza lejasdaļa ir ļoti mitra, apliecina arī zem ābeles augošās čūskogas, kas, saimnieces vārdiem runājot, esot «lielākā plantācija pilsētā», jo tuvumā citas vietas, kur būtu šis Sarkanās grāmatas augs, neesot. Viktorijas kundze arī papildina: «Te ir āderēm bagāta vieta, ļoti intensīvs enerģētiskais līmenis, un visi bērzi, kas te aug, dalās divās galotnēs, bet nākamās divas atkal divās, un tā uz augšu. Arī pie mājas augošie bērzi ir ar vairākām galotnēm. Vakaros, kad sēžam, liekas: gaiss vibrē.»
Iepazīstinot ar savu dārzu, abi saimnieki vairākkārt uzver, ka, nedz to veidojot pašos pirmsākumos, nedz tagad nepieturoties strikti izstrādātiem ieteikumiem vai plāniem, bet galvenokārt uzticoties intuīcijai. Intuīcija arī pasakot priekšā, kādus augus izvēlēties, kur tos stādīt, kur kādu skulptūru novietot. «Mēs te daudz neštukojam,» precizē Kārlis. «Viss notiek dabiski, pats par sevi kaut kā veidojas. Ja redzam, ka neder, jārok ārā pavisam vai jāpārliek citā vietā...» Apmēram to pašu saka arī Viktorija. «Atnāk pavasaris un pats pasaka priekšā, ka kaut kas ir jādara, lai dārzs neaizaug. Bieži vien puķes pašas man atnāk: vai nu kāds mazs stādiņš atrodas, kāda sēkliņa pati iesējas. Es ļauju visiem dzīvot. Sākumā, piemēram, anemones bija mazs zariņš, bet tagad – re, cik jau daudz. Laikam iesējās. Helēnijas atceļoja no Vidzemes, kur mēs bijām ekskursijā, un es kādas vecas muižas parkā, kas bija pilns ar tām, atļāvos vienu podziņu noraut. Tagad helēnijas ir visās malās. Esot labs ārstniecības augs, bet mēs to vēl neesam pārbaudījuši. Priecājos par visām puķēm, kas te aug. Patīk parastās balzamīnes, ļoti skaisti zied zilās Parmas vijolītes. Alisītes medaini smaržo, kad ir saulīte, turklāt zied līdz oktobrim. Pelargonijas saglabāju pa ziemu. Beidzot man ir arī dzeltenā Prževaļska ligulārija, ko mēs ar meitu gribējām. Ilgi zied un maz rūpju prasa.»
Viktorija arī neslēpj, ka pa kādam ziedošam ceram izrakts grāvmalā, kas tādējādi no savvaļas auga pārvērties dekoratīvā un elegantā dārza akcentā. Vēl citi stādi atnākuši kā dāvinājums: «Tā viss kopā veidojas. Galvenais, lai dārzs pašiem patiktu, būtu vienkāršs un viegli kopjams.»
Nezinu, nezinu, vai par vienkāršu drīkst saukt patiesībā unikālu dārzu, par kādu to padara tajā novietotie mākslas darbi. Turklāt laikā, kad pāri visai Latvijai soļo lielveikalos iegādāto rūķu, eņģeļu (sēņu, vējdzirnavu u.tml.) masu armijas un apmetas uz pastāvīgu dzīvi gan starp diviem rabarberu ceriem, gan greznu rožu pulciņā... Kārlis Knopkens tomēr joko, ka viņa galvenais pienesums šim dārzam esot minimāls: ja vajagot ko uzrakt vai izrakt, tad pieliekot savu roku... Tomēr Viktorija saka ko citu: «Veidojām dārzu, darbi vīram jau bija, un tad arī māksliniekam radās iedvesma, kā visu apvienot. Izrādījās, ka daudz kas tieši mūsu dārzā iederas un ar to sasaucas. Daudzi ir slavējuši un teikuši, ka lieliski izskatās. Vienīgi smagi lielākās skulptūras rudeņos nolikt ziemas guļā un pavasarī atkal pamodināt.»
Taču viņi to dara – par prieku sev un sagādājot to arī citiem, kuri šajā dārzā iegriežas un veldzējas cilvēku sirds, roku un dabas sarūpētajā harmonijā.