«Režisora profesija nozīmē lasīt materiālus un censties iesaistīties sociālā procesā, ko sauc par sarunu. Sarunā par lietām, kas ir aktuālas cilvēkiem un līdzcilvēkiem,» uzskata režisors Reinis Suhanovs.
«Man teātris dod spēku,» apgalvo režisors. «Teātris mani interesē ne tikai kā mākslas un izklaides joma, bet arī kā zinātne ar saviem noteikumiem, tradīcijām un iespējām atrast jaunu ķīmiju.»
Atbildība par izcilību
Reinis apgalvo, ka ikviens, kas strādā režijā, pārdomā, kas režisoru padara par izcilu, un strādā, lai par tādu kļūtu. Arī viņš.
«Režisora izcilība var rezultēties kā atzinība no skatītājiem. Atzinība no kritiķiem. Atzinība starptautiskā un lokālā mērogā. Atzinība no profesionāļiem. Tā ir arī pedagoģija. Aktieru uzticēšanās,» režisors uzskaita. «Izcilību var rast dažādās vietās, un tā ir mainīgs jēdziens. Ir biedējoši, jo atzinība uzliek vāku, zem kura jāmēģina turēties. Paliek pārāk maz laika mīlēt un meklēt sevī to, kas interesē. Neatliekami sāk strādāt domāšana par to, kā novērtēs darbu. Ieslēdzas divi mehānismi, no kuriem viens ir, ka strādā izrādei, tici tai un meklē izrādi sevī. Pēc [Konstantīna] Staņislavska teiktā – mīli mākslu sevī, nevis sevi mākslā.»
Pats Reinis uz teātri dodas kā mākslas profesionālis un baudītājs vienlaikus. «Neizbēgami esmu profesionāls skatītājs. Man neizdodas atslēgt nulles stāvokli,» viņš atzīst. «Pirms katras izrādes, ko eju skatīties, sev atgādinu, ka visu to, kas nav izrādē un ko es gribētu, lai viņi padarītu citādi, atstāšu ārpusē. Es eju skatīties, ko kolēģi ir izdarījuši, ko ir atraduši, par ko ir priecājušies. Strādājot pie izrādes, cilvēku kopa pavada ilgu laiku, domājot un strīdoties par vienu ideju un atrodot lietas, kurām notic. Kopdarbā ir spēks, kas liek izrādei nonākt uz skatuves. Citu mākslinieku izrādēs mani interesē viņu ideja, kas caurvij iestudējumu, un kā ietekmējusi domāšanu, procesu un kādā rezultātā nonākusi pie skatītājiem. Maksimāli cenšos saprast kolēģu idejas un domāšanu un to, ko tā dod man un teātrim. Tā bagātinos. Neizbēgami nonāku pie lietām, kuras es vēlētos darīt citādi, bet pašas izrādes laikā līdzīgas domas cenšos apslāpēt, jo tās traucē saklausīt sarunu un izrādes jēgu.»
Jaunie ir talantīgi
«Lielākā daļa izrāžu, ko noskatos, manī krājas,» saka teātra režisors un atzīst, ka daudzas raisa pārdomas, veicina izdarīt secinājumus. «Tikko noskatījos divas studentu izrādes, [Māras] Ķimeles un [Elmāra] Seņkova vadīto kursu darbus – Kurāža un Liesmojošā tumsa. Redzu, kā viņi attīsta topošos aktierus un kā veidojās fenomens, kas ienāks teātrī. Tas ir fascinējošs moments, kas atstāj iespaidu.»
Bet nesenākā teātra pieredze Reinim kā skatītājam ir Jaunajā Rīgas teātrī skatāmā filozofa Ulda Tīrona izrāde Mielasts, kas veidota pēc Platona dialoga Dzīres motīviem. Par izrādi viņš saka: «Tā ir cita veida teātra pieredze, kuru grūti pieņemt, jo izrādi iestudē cilvēks, kuru primāri interesē teksts. Izrādē spilgti var redzēt ārkārtīgi savdabīgus meklējumus. No profesionālā viedokļa tajā ir daudzas drosmīgas lietas, kuras nesaslēdzas tādā atslēgā, kādā cits gribētu redzēt. Arī man izrāde emocionālā ziņā kādā brīdī nenostrādāja. Izrāde emocionāli var nenostrādāt, bet joprojām var interesēt saruna, kuras laikā cilvēki kopīgi strādājuši. Mani interesē, ko viņi meklēja un domāja? Kāpēc to darīja? Man tā nozīmē sarunu mākslā, kas man ir interesanti.»
Izrāde, kas jāsaprot
Reinis Valmieras Drāmas teātrī iestudē jaunu izrādi, ko šajos sarežģītajos laikos sauc par piemērotu darbu – Raiņa dzejas krājumu Vētras sēja. «Politiskajā kontekstā sējums ir aktuāls, jo pieprasa jaunu laikmetu un jaunu domāšanu laikmeta griežos. Dzejas krājums sarakstīts 1905. gada revolūcijas laikā, tāpēc caurstrāvots ar laikmeta maiņu. Pašlaik politiskā situācija Eiropā un pasaulē ir tāda, ka skaidrs – arī mums notiek laikmeta maiņa.»
Režisors atzīst, ka darbs pie iestudējuma nav viegls. Viņš pamato: «Man ir priekšstati par to, kā Rainis jālasa un jārunā. Ir cīņa arī pašam ar sevi, lai saprastu, kas ir teātra izrāde, jo šī ir noslēdzošā izrāde trīs dzejas krājumu iestudējumos [iepriekšējās divas: Bērns vārdā Rainis un Sarkanās puķes] un ir savdabīgākā. Publikai būs cita pieredze. Manuprāt, [Vētras sēju] nevar lasīt stāstošā formātā, tāpēc skatītājs nosacīti jāņem pulkā, jāaicina piedalīties izrādē.» Līdzdalība nozīmēs fokusa maiņu: aktieri būs virs skatītāja, blakus skatītājam, pretī skatītājam.
«Ne velti esmu izvēlējies dzeju pretstatā dramaturģijai. Dzeja ir cits vēstījuma veids, kuram ir jāmeklē atšķirīgs veids, kā eksistēt uz skatuves. Tas norūda un trenē, izvirza sarežģītākus uzdevumus aktieriem un man kā režisoram,» Reinis pastāsta.
«Mūsu teātra repertuāra sistēma izrādes plāno gadu un pusotru uz priekšu, dažreiz pat divus un trīs. Izvēloties aktuālu materiālu, pusotra gada laikā mūsu laikmetā daudz var mainīties. Var rasties jaunas valstis, un valstis var iznīcināt. Var notikt traģēdijas, un var notikt skaistas lietas. Tāpēc reti gadās, ka teātrī ir šodienas aktualitāte,» norāda režisors. «Rainis Vētras sējā stāsta, ka vecā kārtība jāgāž, lai rastos jauna. Kad man tapa iecere par šo iestudējumu, bija tikko beidzies Arābu pavasaris [demonstrāciju, protestu un militāru konfliktu revolucionārs vilnis, kas notika arābu pasaulē no 2010. decembrim līdz 2011. gada decembrim], un sekas Eiropā var piedzīvot vēl šodien. Tad sekoja Kijevas notikumi, bet tagad, izrādes priekšvakarā, Eiropas lielākajās galvaspilsētās sastopamies ar ekstrēmistiemideālistiem. Un Rainis savā dzejas krājumā Vētras sēja ir ekstrēmistsideālists. Viņš pats, atskatoties uz uzrakstīto, teicis, ka tas ir ar jautru skatījumu un dabas tēlos piedzīvots darbs, bet ir jāsaprot, ka 1905. gadā vardarbību, kas notika plašās masās, liela daļa inteliģences atbalstīja un vēlāk piedalījās revolucionārās anarhistu grupās. Tas nozīme, ka jaunos vīriešos ideālisma kults var aizdegties ātri un jebkurā laikā. Ceru, ka 21. gadsimtā sabiedrība ir tik racionāla, ka spēsim tik galā ar šo ideālismu.»
No vēstures jāmācās
«Režisora profesija nozīmē lasīt materiālus un censties iesaistīties sociālā procesā, ko sauc par sarunu. Sarunā par lietām, kas ir aktuālas cilvēkiem un līdzcilvēkiem,» uzskata režisors un piebilst, ka tagad lasīt Raini ir svarīgi nevis tāpēc, ka viņam ir 150 gadu jubileja, bet tāpēc, ka vēsture atkārtojas. «Mēs varam daudz mācīties no vēstures, tāpēc ir svarīgi kritiski to lasīt.»
Reinis pasper soli tuvāk skatītājiem un izveidojis savu pieeju, kā uzlūkot pagātnes notikumus. «Izrāde būs kā Raiņa sējuma lasījums radošā veidā, mēģinot pietuvoties tēmām, kurām savulaik vērsis uzmanību un ar kurām aizkustinājis un aizdedzinājis savus līdzcilvēkus mainīties,» režisors zina stāstīt. «Viņš daudziem ļāva savus dzejoļus izmantot vardarbībai. Bieži pats domāja, ka vardarbība, lai uzvarētu garīgās vērtības, paradoksālā kārtā ir pieļaujama. Esot trimdā Kastaņu ielā, pie viņa atbrauca caur Eiropu izceļojušie anarhisti, kas Helsinkos ekspropriēja banku. Rainis bija sajūsmā par šiem intelektuālajiem vīriešiem, kas runāja vairākās valodās, spēlēja mūzikas instrumentus, gleznoja un tajā pašā laikā nebaidījās stāties pretī fiziskam pārspēkam.».