«Ja bieži vien no traģēdijas cilvēku šķir tikai viens solis, tad no šķietamas bezizejas līdz pozitīvam risinājumam arī ir tikai viens solis. Tieši tikpat tuvu,» saka režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs (34).
Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē viņš iestudējis Dzīvnieku. Izrādes pamatā ir somu kulta rakstnieka, izcilā stāstnieka Arto Pāsilinnas (1942-2018) populārākais romāns Zaķa gads (The Year of the Hare, 1975), dramatizējuma autors - Artūrs Dīcis. Pirmizrāde parīt.
Vīrietis kopā ar kolēģi atgriežas no komandējuma. Pa ceļam notiek it kā nebūtisks negadījums - automašīna notriec zaķi. Vīrietis dodas mežā to uzmeklēt un vairs no meža neiznāk. Viņš izārstē zaķi un kopā ar to pārvācas uz dzīvi ārpus lielpilsētas, bet nevienā vietā neuzturas ilgi, strādā darbus, kurus nekad nav darījis, satiek cilvēkus, kuru dzīvēs viņš uz mirkli ienāk kā neizprotama parādība. Viņa lēmums tik kardināli mainīt savu dzīvi nav saprotams ne draugiem, ne darba devējiem, ne viņa sievai. Bet tad viņš atklāj sevī ko tādu, par kā eksistenci līdz šim nebija nojautis. Atklājums biedē viņu pašu, bet no tā nevar aizbēgt, jo tas nāk visur līdzi.
Lomās: Arturs Krūzkops, Daiga Kažociņa, Jānis Āmanis, Raimonds Celms un Mārtiņš Brūveris. Scenogrāfs - Andris Eglītis, kostīmu māksliniece - Inga Siliņa, gaismu māksliniece - Krista Erdmane, mūzikas autors - Jēkabs Nīmanis.
«Domāju, ka jebkuru cilvēku kaut reizi mūžā ir uzmācīgi vajājusi vēlēšanās pamest visu un aiziet mežā, jūrā, uz ledus vai citur, kur beidzot visi liktu mieru. Pamest savu ierasto vidi un ļauties piedzīvot kaut ko galīgi neplānotu. Izrāde vislielākajā mērā būs par šo uzdrīkstēšanos,» saka jauniestudējuma režisors Reinis Suhanovs, neslēpjot, ka arī viņam pašam ne reizi vien ir piezagusies sajūta, ka gribētos noraut stopkrānu, lai apturētu mūsdienu dzīves straujo ritmu. «Bet konkrētais gadījums ir konkrēts gadījums, un tas nav saistīts ar dzīves ritmu, bet ar daudz emocionālākām un intīmākām lietām, kas saistītas ar galvenā varoņa privāto dzīvi. Ja bieži vien no traģēdijas cilvēku šķir tikai viens solis, tad šīs izrādes kontekstā šis solis ir ļoti gaišs - jo no šķietamas bezizejas līdz pozitīvam risinājumam arī ir tikai viens solis. Tieši tikpat tuvu,» saka izrādes režisors, piebilstot, ka vienlaikus tas ir stāsts arī par izvēli.
Reinis Suhanovs atklāj, ka viņš ir aizrāvies ar Arto Pāsilinnas daiļradi un viņa dzīvespriecīgo pasaules redzējumu, un ir izlasījis visus šā somu autora darbus, kas tulkoti latviešu valodā. Viņa darbi Somijā ir iemantojuši lielu publikas mīlestību, un tiek uzskatīts, ka, tieši pateicoties Arto Pāsilinna romāniem, somi savā laikā atguvuši interesi par lasīšanu.
Režisors stāsta, ka Arto Pāsilinna savos melnā humora piesātinātajos romānos izskrien cauri dzīvei, it kā šķietami neuzbāzīgi, asprātīgi un ironiski aprakstīdams visneordinārāko cilvēku likteņus un viņu cilvēciskās vājības, tās izgaismojot, paspilgtinot un pārspīlējot, bet patiesībā viņš runā par ļoti vienkāršām dzīves situācijām, kurās mēs visi kādā brīdī varam nonākt. Viņš nebāžas virsū ar kādām pamācībām, ļaujot šos stāstus tvert kā pasaku, it kā no malas, bet reizē paver iespēju ar šiem tēliem asociēties un aizdomāties par nopietnām un sev tuvām tēmām.
Drīz pēc Dzīvnieka pirmizrādes Reinis Suhanovs dosies uz Igauniju, kur divi nākamie darbi viņam kā scenogrāfam ieplānoti Tallinas pilsētas teātrī. Bet teātra sezonas izskaņā būs darbs Valmieras teātrī. Un tad - XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kur viņam uzticēta Tautas deju lielkoncerta Saule vija zelta rotu scenogrāfija un režija.
Bet vēl aprīļa sākumā režisoram būs brīnišķīgs darbs Mūzikas namā Daile, kur viņu pieaicināja Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš un ģitārists Kaspars Zemītis, - programma Motīvs balsij un ģitārai. «Kaspars Znotiņš ir izvēlējies četrus dzejniekus, kuri tvēruši dzīvi visā tās skarbumā un skaistumā. Dzīves skarbums un skaistums ir tēma, kas arī mani pašu interesē, jo man pašam vēl jāsaprot, kā ar to sadzīvot.
