CILVĒKA STĀSTS: Mūžs 100 pavasaru garumā

1944. ga­dā, no­ska­to­ties, kā sa­deg dzim­tas mā­jas, ne rei­zi vien iz­bē­got no nā­ves, Vec­kro­gus saim­nie­ce lat­vie­te Va­li­ja Krū­mi­ņa zve­jas ku­ģī ar zī­dai­ni uz ro­kām pa­me­ta dzim­to Lat­vi­ju un no­kļu­va Zvied­ri­jā, kur uz­cē­la jaun­as mā­jas un kup­las ģi­me­nes lo­kā sa­gai­dī­ja sa­vu 99. dzim­ša­nas die­nu.

Cie­mo­jo­ties pie Va­li­jas un klau­so­ties vi­ņā, ne­bei­dzu vien brī­nī­ties – kā var pie­dzī­vot gad­sim­tu un sa­gla­bāt tik skaid­ru prā­tu un gai­šu at­tiek­smi? Sa­ņē­mu­si Va­li­jas pie­kri­ša­nu, pie­rak­stī­ju vi­ņas stās­tu.

...pirms dur­vīs at­va­dā­mies, lai do­tos at­pa­kaļ uz Lat­vi­ju, Va­li­ja mu­di­na mūs pa­ņemt līdz­i sau­lē iz­plau­ku­šās pu­ķī­tes: «Sa­ro­ciet, ie­stā­diet sev mā­jās!» Kad sa­ku – sau­ksim tās par Va­li­jas pu­ķēm, vi­ņa no­gu­ru­si pa­smai­da un pa­liek pie lo­ga mā­jot. Kā vien­mēr. Ta­ču šo­reiz – pē­dē­jo rei­zi.

Pie­mi­not Va­li­ju Krū­mi­ņu 101. dzim­ša­nas die­nā, iz­pil­du ju­bi­lā­rei do­to so­lī­ju­mu un uz­ti­cu žur­nā­la Mā­ja la­sī­tā­jiem vi­ņas dzī­ves­stās­tu.

Dzī­ve Lat­vi­jā. Līdz 1944. ga­da augus­tam

Va­li­ja pie­dzi­ma 1913. ga­da 1. ok­tob­rī. Vi­ņas pirm­ie 30 dzī­ves ga­di pa­gā­ja lau­ku saim­nie­cī­bā Vec­kro­gus, 18 kilo­met­rus no Auces. Va­li­jas mā­tei bi­ja 18, kad smu­ko mei­tu ie­mī­lē­ja par 20 ga­diem ve­cā­kais Va­li­jas tēvs un aici­nā­ja kļūt par sa­vu lie­lo mā­ju saim­nie­ci. Pirm­ā pie­dzi­ma Me­ta, un pēc ga­da – Va­li­ja. Ve­cā­ki vi­ņu ne­esot gri­bē­ju­ši, stās­tot par to, Va­li­jas bal­sī dzir­da­ma smel­dze: «Tā­pēc, ka ne­es­mu pui­ka. Bet vai tad es vai­nī­ga?» Par lai­mi, Va­li­jai nav bi­jis ne lai­ka, ne gri­bē­ša­nas ļau­nu tu­rēt, vi­ņa sme­jo­ties at­ce­ras, kā, ma­za bū­da­ma, iz­gā­ju­si ār­ā aiz ābeļ­dār­za un pa­zu­du­si pu­pās. Tās bi­ju­šas tik ga­ras, ka ti­kai pēc il­gas mal­dī­ša­nās Va­li­ja at­ra­du­sies. Ta­jos lai­kos «jau pats gā­ja, ne­viens tā ne­auk­lē­ja».

Kad Va­li­ja pa­au­gās, cau­ru die­nu bi­jis jā­iet ga­nos, bet no sep­ti­ņu ga­du ve­cu­ma – pa­mat­sko­lā. Lai arī vi­sās mā­cī­bās Va­li­jai «gā­jis», vis­la­bāk pa­ti­ku­si māj­saim­nie­cī­ba (adī­ša­na un tam­bo­rē­ša­na būs Va­li­jas va­ļas­prieks vi­su dzī­vi). Pēc 4. kla­ses sko­las gai­tas tur­pi­nā­jās Jel­ga­vas ģim­nā­zi­jā, kur jau mā­cī­jās Me­ta. «Tad es pa­li­ku sli­ma ar, kā to sauc, dif­te­rīts,» Va­li­ja at­ce­ras. «Ma­ni aiz­ve­da uz slim­nī­cu, un, kad mam­ma at­brau­ca, vi­ņu ne­lai­da iek­šā.»

Mā­sa Me­ta, bei­gu­si ģim­nā­zi­ju, de­vās uz augst­sko­lu un vē­lāk strā­dā­ja sa­vā pro­fe­si­jā par zob­ār­sti, sa­vu­kārt Va­li­ja pēc ģim­nā­zi­jas beig­ša­nas at­grie­zās mā­jās, kur sa­vos 18 ga­dos kļu­va par Vec­kro­gus mā­ju saim­nie­ci. «Paps at­de­va man vi­su saim­nie­cī­bu, jo pats bi­ja no­gu­ris. Man at­kal tī­ri la­bi pa­ti­kās,» Va­li­ja ap­ņē­mī­gi no­sa­ka, «četr­os no rī­ta cē­los, sa­cē­lu vi­su sai­mi, tad gā­ju slaukt go­vis un tā­lāk – vi­sos dar­bos. Man pa­ti­ka lau­ku dar­bi!» Saim­nie­cī­ba bi­ju­si lie­la. «Trīs dzī­vo­ja­mās mā­jas, kur pa­ši dzī­vo­jām, un div­stā­vu ķie­ģe­ļu mā­ja, kur bi­ja vei­kals, fri­zie­ris un mies­nieks. To paps iz­īrē­ja. Kū­tī bi­ja go­vis, aitas, vis­tas, cū­kas, tir­go­jām ga­ļu, olas un la­bī­bu.»

Ci­ta Va­li­jas aiz­rau­ša­nās bi­ja dzie­dā­ša­na ko­rī, kas aiz­ve­da uz dzies­mu svēt­kiem Jel­ga­vā un tur pie tik­ša­nās ar sa­vu nā­ka­mo vī­ru. «Pie vār­tiem es sa­ti­ku sa­vu on­ku­li, un vi­ņam līdz­i bi­ja mans vīrs. Un zi­ni ko? Viņš sā­ka man rak­stīt vēs­tu­les. Tik ār­kār­tī­gi skais­tas! Vē­lāk viņš at­brau­ca pie ma­nis, zva­nī­ja, tad brau­ca Zie­mas­svēt­kos, Liel­die­nās, jau sā­ka drau­dzē­ties, un tad jau bu­čas ar’ da­bū­ja,» Va­li­ja at­ce­ro­ties smīn. Drīz se­ko­ja ro­kas lūg­ša­na ve­cā­kiem, sa­de­ri­nā­ša­nās kar­tes, uz­sauk­ša­na baz­nī­cā, un 24 ga­du ve­cu­mā Va­li­ja iz­gā­ju­si pie vī­ra. «Bet ko es tev pa­teik­šu! Mums uz kā­zām pat biš­ķīt pār­bū­vē­ja mā­ju... pār­i par simts cil­vē­ku!» Va­li­ja pa­ci­lā­ti stās­ta un vēl lep­ni pie­bilst, ka maz­mei­tas vi­ņas kā­zu bil­di ir ie­rā­mē­ju­šas un pie­li­ku­šas pie sie­nas. «Kad nāk cie­mi­ņi, vi­ņas sa­ka, tā ir ma­nas ve­cās­mam­mas kā­zu bil­de!»

Spī­tē­jot pos­tam, kas bi­ja sā­cies, 1943. ga­dā pa­sau­lē nā­ca pirm­dzim­tais – Pē­te­ris. «Jā­at­zīs­tas gan, ka es bi­ju dik­ti prie­cī­ga. Vi­sur tik mei­te­nes, man uz­reiz pui­ka! Svai­ņa brā­lim bi­ja kā­zas, kad ru­nā­ja – nāks vā­cie­ši, vi­su at­ņems. Bi­ju tā uz­trau­ku­sies, ka sa­kās bries­mī­ga asi­ņo­ša­na. Mam­ma bi­ja pār­bi­ju­sies, ne­zi­nā­ja, ko da­rīt. Ta­ču vec­mā­te iz­rak­stī­ja kon­ja­ku – ve­se­lu lit­ru. Es ta­ču ne­kad tā­dus ne­dze­ru. Vie­nu glā­zi pa die­nu, un ap­stā­jās. Pa­do­mā­jies!» no­brī­nās Va­li­ja. 

1944. ga­da augusts – no­vem­bris.

Pē­te­rim bi­ja viens gads, kad pie­nā­ca lik­te­nī­gais 1944. ga­da 19. augusts. Da­žas die­nas pirms tam Va­li­jas tēvs ar mā­ti bi­ja de­vu­šies uz bē­rēm. «Vi­ņi aiz­brau­ca un ne­at­grie­zās.» Va­li­ja stās­ta – «vairs ne­gā­ja dzelz­ceļš, viss bi­ja no­griezts». Vē­lāk ve­cā­ki bi­ja de­vu­šies pie Va­li­jas mā­sas Vents­pi­lī, kur vi­ņa dzī­vo­ja un strā­dā­ja (tur vi­ņai bi­ja savs zob­ārst­nie­cī­bas ka­bi­nets). Bet «mēs pa­li­kām, jo mums bi­ja lo­pi. Mū­su di­vas kal­po­nes, Lat­vi­jas krie­vie­tes, bi­ja aiz­gā­ju­šas līdz­i krie­viem. Un, tā kā vīrs bi­ja jā­slēpj sa­lmos kūts­aug­šā, man vie­nai va­ja­dzē­ja tikt ar vi­su ga­lā,» at­ce­ras Va­li­ja. «Mums uz kūts jum­ta bi­ja vē­ja ro­tors, kurš pum­pē­ja go­vīm ūde­ni, ta­ču krie­vu ar­mi­ja to no­plē­sa, jo tas esot zi­ņo­tājs. Bie­ži pra­sī­ja pēc šņab­ja, tā­da man ne­bi­ja. Reiz tei­cu – vīns gan ir. Pa­ņē­mu dē­lu uz krū­tīm un gā­jām uz klē­ti. De­vu vī­nu, bet viņš tei­ca, lai dze­ru pirm­ā. Pie­pe­ši mans dēls ap­ķē­rās ka­ra­vī­ram ap kak­lu, un viņš, at­grūz­dams Pē­te­ri, aizs­krē­ja... Var­būt tā mēs iz­bē­gām no nā­ves?» 

Bla­kus dzī­vo­jis kāds sko­las biedrs, kurš tei­cis: velc lau­lī­bas gre­dze­nu nost, krie­vi ne­va­rēs no­vilkt, tev ar pirk­stu no­zā­ģēs. «Es no­vil­ku un pa­gla­bā­ju. Arī mū­su pa­ses un pulk­ste­ni ie­bā­zu klē­tī ga­la cau­ru­mā, to­mēr vē­lāk krie­vi bi­ja pa­ņē­mu­ši.»

«19. augus­tā ap vien­pa­dsmi­tiem vīrs ie­skrē­ja is­ta­bā un tei­ca, ka pa­likt vairs ne­va­rot, jo kū­tī ie­svies­ta bum­ba un sā­cis degt.» Vec­kro­gus at­ra­du­šies tie­ši fron­tes jos­lā: vie­nā pus­ē krie­vi, ot­rā vā­cie­ši. «Ne­do­mā­da­ma, kur iet, pa­ņē­mu dē­lu un iz­gā­ju ār­ā. Vīrs pa­li­ka iz­laist go­vis. Man bi­ja ba­sas kā­jas, dar­ba ķi­te­lis, un Pē­te­rim vien tas, kas vi­ņam mu­gu­rā. Mums tu­vu­mā bi­ja baz­nī­ca, gā­ju tur. Baz­nī­cas lau­ku­mā bi­ja krie­vi ar zir­giem, vi­ņi ma­ni pa­zi­na, tie tei­ca: ne­stā­vi tur, ej prom! Kā tik­ko aiz­gā­ju, kri­ta bum­ba. Uz zir­ga. Tā iz­glā­bā­mies no nā­ves. Gā­jām tā­lāk, pār­i kai­mi­ņu dār­zam. Tur bi­ja grā­vis un til­tiņš, do­mā­ju – pa­lī­dī­šu zem tā, nē, ie­šu tā­lāk. Tik­ko bi­ju pa­gā­ju­si, kri­ta bum­ba… vai nav lik­te­nis? Ejot tā­lāk – at­kal bi­ja viens til­tiņš. Bet es ta­ču tur va­ru pa­līst? Nē! Gā­ju tā­lāk, un at­kal bum­ba krīt… es sa­ku – tas ta­ču ir lik­te­nis! Tā mēs lī­dām pa grāv­jiem vi­su die­nu, dēls zem krū­tīm, ce­ļi asi­ņai­ni. Ap­mē­ram de­vi­ņos va­ka­rā, kad mā­jas bi­ja no­de­gu­šas, es nā­cu no grāv­ja, un mēs sa­ti­kā­mies ar vī­ru. Viņš mūs mek­lē­jis un, sa­tie­kot krie­vus, pra­sī­jis, vai re­dzē­ju­ši sie­vu ar bēr­nu. Krie­vi arī pa­rā­dī­ju­ši, uz ku­ru pus­i mēs aiz­gā­jām. Bi­ju bez­ga­la prie­cī­ga!»

Tā­lāk Krū­mi­ņi de­vās ko­pā. «Sā­kām iet prom, jo mā­jas vairs ne­bi­ja. Viss bi­ja no­de­dzis. Viss pa tī­ro.» No rī­ta ceļš tur­pi­nā­jās. Rem­dē­jot iz­sal­ku­mu ar kā­du at­ras­tu zir­ni un gur­ķi no lau­ka, Va­li­jas ģi­me­ne no­nā­ca mā­jās, kur dzī­vo­ja da­ži sko­las bied­ri. Saim­nie­ce bi­ja tik laip­na, ka ne vien pie­ņē­ma ģi­me­ni, bet arī pa­ēdi­nā­ja. «Tur bi­ja klim­pu zu­pa, tīrs piens. Ja tu zi­nā­tu, ku’ tā bi­ja garš­īga, cik die­nu ne­bi­ja ēsts, mmm» ga­ri no­vel­kot, at­ce­ras Va­li­ja.

«Es lū­dzu saim­nie­cei, vai ne­var iz­maz­gāt klei­tu. Tas mans ķi­te­lis, tu va­ri ie­do­mā­ties – stai­gāt un gu­lēt.» Ša­jās mā­jās dzī­vo­ja arī vā­cie­šu pulks, ku­riem pro­me­jot Va­li­ja lū­gu­si, lai tie «ie­sviež» mā­sai rak­stī­to vēs­tu­li. «So­lī­ja gan, bet ne­ie­svie­da.» (Vē­lāk vēs­tu­li no­gā­dā­jis saim­nie­ku dēls.) Kad Krū­mi­ņi ga­ta­vo­jās do­ties tā­lāk, saim­nieks de­va vie­nu no di­viem pie­klī­du­ša­jiem zir­giem: vie­na bi­ju­si skais­ta ķē­ve, otrs – krie­vu zirgs. Tā kā no rī­ta ķē­vi at­ra­da «no­sis­tu», tad Va­li­ja ar ģi­me­ni ņē­ma krie­vu zir­gu un brau­ca at­kal uz Auci. Tur dzī­vo­ju­ši vi­ņu ra­di. «Mā­ja bi­ja tuk­ša, un mēs ta­jā ap­me­tā­mies. Vā­cie­ši mums at­ļā­va no­kaut go­vi, un mums bi­ja ko ēst. Par mai­su maz­gā­ša­nu no vi­ņiem da­bū­jām cu­ku­ru un ci­tas lie­tas. Kā­dā die­nā at­brau­ca mans tēvs, vi­ņi bi­ja sa­ņē­mu­ši ma­nu vēs­tu­li un brau­ca mums pa­kaļ, bet mēs ne­aiz­brau­cām – bi­ja jā­at­dod vā­cie­šiem mai­si. So­lī­jā­mies braukt ot­rā die­nā.» Nā­ka­ma­jā die­nā Krū­mi­ņi tie­šām uz­sā­ka ce­ļu, ta­ču tas ap­rā­vās Ve­ģe­rē (Lie­tu­vā), no ku­rie­nes vā­cie­ši vi­ņus prom ne­lai­da.»

 Pēc da­žām die­nām Va­li­jas ģi­me­ne ti­ka at­brī­vo­ta un de­vās pie mā­sas uz Vents­pi­li. «Lai­mī­gi aiz­brau­cām, jo uz nā­ka­mo va­ka­ru svai­nis ar ci­tiem lat­vie­šiem bi­ja or­ga­ni­zē­ju­ši brau­cie­nu uz Jūr­kal­ni, lai tik­tu pār­i uz Zvied­ri­ju. Tā līdz jū­rai brau­cām vai­rā­kus va­ka­rus – turp un at­pa­kaļ, jo lai­vas ne­bi­ja pie­nā­ku­šas. Jūr­kal­nē bi­ja daudz lat­vie­šu, vi­si ga­ta­vo­ja ko­pē­ju ēdie­nu. Līdz vie­nu va­ka­ru lai­va bei­dzot pie­nā­ca. Tas bi­ja zve­ju ku­ģis, ku­rā bi­jām kā siļ­ķes mu­cā. Lai va­rē­tu pār­vest ma­nus ve­cā­kus, svai­nis pa­li­ka (ci­tā­di tie bū­tu at­stā­ti). Vi­ņi ie­brau­ca no­vem­brī.»

Tā Va­li­ja 31 ga­da ve­cu­mā de­vās prom no Lat­vi­jas, ne­zi­not, ne uz ku­rie­ni, ne cik il­gi. Vē­lāk vi­ņa teiks: «To vi­su, ko es­mu pār­dzī­vo­ju­si, ne­maz ap­tvert ne­var. Un 100 ga­di nāk... Vai tad kāds do­mā­ja, ka es tik il­gi no­dzī­vo­šu?»

Dzī­ve Zvied­ri­jā. No 1944. ga­da no­vem­bra

«11. no­vem­brī ie­brau­cām Got­lan­dē. Zvied­rie­tes mūs sa­ņē­ma ar rī­su tu­mi. Tā bi­ja tik garš­īga, kā­du sa­vu mū­žu ne­bi­ju ēdu­si. 18. no­vem­bri svi­nē­jām Got­lan­des baz­nī­cā.» Vē­lāk Va­li­ja, Val­dis un Pē­te­ris ar zvied­ru ka­ra­ku­ģi ti­ka pār­ves­ti «uz sau­sze­mi», kur no­gā­dā­ti bēg­ļu no­met­nē Val­lu. Va­li­ja at­ce­ras, ka vie­nā is­ta­ba tur bi­ju­ši 22 bēr­ni. Un «vi­su lai­ku mums de­va ēst». Va­li­jas ģi­me­nes nā­ka­mais pa­vēr­siens bi­ja die­nā, kad kāds lauk­saim­nieks jau­tā­jis, kurš grib braukt slaukt go­vis. Va­li­ja ar vī­ru at­sau­cās un, ņe­mot tē­vu līdz­i, de­vās uz sa­vu jaun­o māj­vie­tu. Pā­rē­jie, arī Va­li­jas mam­ma ar mā­su, ti­ku­ši pār­ves­ti uz ci­tu vie­tu. «Mēs aiz­brau­cām,» Va­li­ja tur­pi­na stās­tu. «Mums bi­ja at­se­viš­ķa mā­ja ar ku­ri­nā­mo krās­ni. Al­ga par abiem – 150 kro­nas mē­ne­sī. Plus piens, 4 lit­ri mil­tu un kar­tu­pe­ļi. Pa­ti ce­pu mai­zi un audzē­ju sak­nes. Cē­lā­mies četr­os no rī­ta, ar ma­šī­nām iz­slau­cām 30 go­vis, tad tās no­pu­cē­jām, iz­tī­rī­jām mēs­lus un iz­va­dī­jām lo­pus ga­nī­bās.» Drīz vien pār­raugs brī­nī­jās, ka ne­kad tik liels iz­slau­kums un tau­ku pro­cents ne­esot bi­jis. Va­li­ja skaid­ro: «Te, Zvied­ri­jā, go­vis slau­cām ar apa­rā­tiem, bet bei­gās ir jā­nos­lauc, un tur jau ir tas krē­jums! Es da­rī­ju, kā Lat­vi­jā.»

Kad gads bi­ja no­strā­dāts, Krū­mi­ņi uz­tei­ca dar­bu un, lai arī saim­nieks so­lī­jis jau lie­lā­ku al­gu, 1945. ga­da ru­de­nī de­vās strā­dāt uz fab­ri­ku. «Saim­nieks bi­ja liels vīrs un, ka­mēr da­rī­ša­nas pa­gas­tā, prie­cā­jās, ka Val­dis strā­dā­ja arī uz trak­to­ra. Tā­dēļ, sa­ņe­mot uz­tei­ku­mu, viņš do­mā­jis – mēs jo­ko­jam.» Ru­de­nī saim­nieks esot uz­mek­lē­jis Krū­mi­ņus un so­lī­jis jau daudz lie­lā­ku al­gu, bet Va­li­ja un Val­dis to­mēr pa­li­ka fab­ri­kā, kur jau strā­dā­ja ci­ti lat­vie­ši un va­rē­ja no­pel­nīt vai­rāk.

«Da­bū­jām div­is­ta­bu dzī­vok­li, ku­rā drīz dzī­vo­jām jau vi­si ko­pā: pa­pus, mam­ma, svai­nis, mā­sas di­vi bēr­ni (mā­sa sa­sli­ma ar tu­ber­ku­lo­zi un dzī­vo­ja sa­na­to­ri­jā) un mēs. Vē­lāk no Vā­ci­jas at­brau­ca arī svai­ņa mam­ma. «Va­li­jas svai­nis (pēc pro­fe­si­jas ci­vi­lin­že­nie­ris) par kro­nu stun­dā strā­dā­jis ce­men­ta fab­ri­kā, bet Va­li­jas darbs bi­ja fab­ri­kā, kur lie­ti dzelzs krā­ni. «Tur ar tā­dām kā mat­ada­tām bi­ja jā­no­kār­pa ma­li­ņas. Darbs jau ne­bi­ja grūts, viegls.» Val­dis da­rī­jis ci­tu, daudz grū­tā­ku dar­bu. Kad mam­ma at­brau­ku­si dzī­vot pie jaun­ākās mei­tas un sā­ku­si strā­dāt ho­te­lī par trau­ku maz­gā­tā­ju, Va­li­jas darbs fab­ri­kā bei­dzās. «Mam­ma aiz­gā­ja, sa­ru­nā­ja un ma­ni pie­ņē­ma.» Ta­gad Va­li­jas strā­dā­ja «auk­sta­jā ķē­ķī». «Cil­vē­ki pa­sū­tī­ja ēdie­nu, un man to va­ja­dzē­ja uz­gar­nēt. No­strā­dā­ju tik il­gi, ka­mēr gai­dī­ju Mai­ru.»

Kad 1949. ga­dā pie­dzi­mu­si mei­ti­ņa, Krū­mi­ņi, at­sau­co­ties lat­vie­šu drau­ga aici­nā­ju­mam, pār­cē­lās uz dzī­vi tu­vāk Stok­hol­mai, sa­vu­kārt svai­nis ar mam­mu un bēr­niem – at­se­viš­ķi. Turp­mā­kos trīs ga­dus pel­nī­tājs ģi­me­nē bi­jis vīrs. «Val­dim fab­ri­kā at­kal bi­ja darbs, un viņš jau pel­nī­ja la­bi.» Ta­ču tad no­mi­ra Va­li­jas tēvs, un vi­ņa at­sā­ka strā­dāt. Nā­ka­mos 22 ga­dus Va­li­jas darbs bi­ja uz dzelz­ce­ļa. «Man bi­ja jā­tī­ra dzelz­ce­ļa va­go­ni. Un ar lai­ku es kļu­vu par dar­ba va­dī­tā­ju. Šefs reiz tei­ca, ka pēc ma­nis va­rot pulk­ste­ni stel­lēt, ne­kad ne­ka­vē­ju. Man bi­ja ie­do­tas kā­das se­šas sie­vas, ka­ba­tā pa­pī­ri, kad vil­cie­ni iet un ku­ri jā­pas­pēj iz­tī­rīt, un es tī­rī­ju.» Vi­sus ga­dus līdz aizie­ša­nai pen­si­jā (63 ga­du ve­cu­mā) – gan va­sa­rā, gan zie­mā Va­li­ja uz dar­bu de­vās ti­kai un vie­nī­gi ar ri­te­ni. «Tu sa­ki no­gu­ru­si? Kad mā­ju bū­vē­jām, piec­os ar ri­te­ni brau­cu uz dar­bu, ap tri­jiem mā­jās un tad ar ķer­ru ve­du ak­me­ņus pa­ma­tiem.»

Un tā, pa­šu spē­kiem ce­ļot sa­vu mā­ju, 15 ga­dus pēc lik­te­nī­gā augus­ta Krū­mi­ņi at­kal bi­ja zem jum­ta, ku­ru va­rē­ja saukt par sa­vu.

Zie­mas­svēt­kus, ka­mēr vien va­rē­ju­ši, svi­nē­ju­ši ko­pā – vie­nus pie mā­sas ģi­me­nes, ot­rus – pie Va­li­jas. «Vi­si, kas pie ma­nis brau­ku­ši... bez­ga­la pul­ka, tu jau re­dzi! (Va­li­ja rā­da grā­ma­tu, ku­rā vir­kne cie­mi­ņu at­stā­ju­ši sa­vus pal­dies vār­dus.) Tie man sa­ka: oi, bet jūs jau ga­ta­vo­jat kā Lat­vi­jā! Bet es ta­ču es­mu lat­vie­te (uz­svēr­ti), nu! Kā tad ci­tā­dāk!» vi­ņa lep­ni ie­sme­jas un pie­bilst– arī do­mā­jot vai­rāk lat­vis­ki ne­kā zvied­ris­ki. Arī da­ļa maz­bēr­nu un maz­maz­bēr­nu gan ru­nā­jot lat­vis­ki, gan ap­mek­lē­jot lat­vie­šu sko­lu un brau­cot uz no­met­nēm Lat­vi­jā. Par vī­ru Val­di, ar ku­ru no­dzī­vo­ti 58 ga­di, Va­li­ja at­mi­nas: «Kā jau stu­dē­jis mā­cī­tājs viņš va­rē­ja ru­nā­ties un jo­kus tai­sīt, vi­siem ļo­ti pa­ti­ka. Mēs la­bi sa­ti­kām.»

Arī par ko­lē­ģiem un ci­tiem ļau­dīm Va­li­ja sa­ka: «Dik­ti la­bi sa­ti­kām, viss kla­pē­ja.» Uz jau­tā­ju­mu, kā tā? Va­li­ja kaut­rī­gi at­smej: «Es ne­zi­nu. Man nav prāts uz strī­dē­ša­nos. Ne jau viss ir tā, ka pa­tik­tos, bet, ja jau kaut kas ir, pār­lai­žu pār gal­vu un es­mu mie­rī­ga. Mei­ta arī sa­ka, žēl, ka mums ar Pē­te­ri nav ta­va da­ba.» Sa­vos gan­drīz 100 ga­dos Va­li­ja ir pār­lie­ci­nā­ta, ka dzī­vē ir sva­rī­gā­kas lie­tas par strī­diem, un vi­ņas balss skan tā īpa­ši un maz­liet skaud­ri, sa­kot: «Es ne­ko vai­rāk dzī­vē ne­gri­bē­tu, ka ti­kai ne­bū­tu naids, lai bū­tu sa­ti­cī­ba.»

Va­li­ja Krū­mi­ņa aiz­gā­ja mū­žī­bā 99 ga­du ve­cu­mā 2013. ga­da mai­jā Stok­hol­mā.

Īsi jau­tā­ju­mi:

Slik­ti ie­ra­du­mi? – Es­mu pī­pē­ju­si. Man bi­ja 5 vai 6 ga­di. Mans ve­cais­paps pī­pē­ja tā­du por­ce­lā­na pī­pi, un man ta­ču jā­mē­ģi­na… Un zi­ni, ko? Es tev pa­teik­šu! Es bi­ju tik sli­ma, tik sli­ma…  kopš tā lai­ka ne prā­tā nav.

Vai ti­ci Die­vam? – Jā, sa­vam. Uz baz­nī­cu ne­eju, bet Die­vam ti­cu, un vi­su mū­žu man it ne­kas slikts nav bi­jis.

Dzī­vot ir grū­ti vai vieg­li? – Man li­kās, ka ne­bi­ja grū­ti.

Ja bū­tu ie­spē­ja at­griezt lai­ku, vai ko mai­nī­tu? – Ne­gri­bu, man vi­sa dzī­ve ir gā­ju­si dik­ti la­bi. Ne­ko vai­rāk ne­var gri­bēt.