"NEATKARĪGĀ" BAUSKĀ. Biruta Grantiņa: Ar 24 stundām dienā man ir par maz
Ilggadējā Bauskas novada bērnu un jaunatnes sporta skolas direktore Biruta Grantiņa ir no tiem enerģijas pārpilnajiem cilvēkiem, kam, šķiet, darba nekad nav par daudz. Viņa paspēj visu – būt klāt sporta halles būvprojektam, pārraudzīt skolā un šogad atklātajā baseinā notiekošo.
Un kur tad vēl zemnieku saimniecības Eriņi vadīšana! Par pasākumiem, konferencēm un vēl citām aktivitātēm nemaz nerunājot.
Tie baušķenieki, kas min B. Grantiņas vārdu, uzreiz uzsver - šito enerģiju un spēju organizēt! Īsts talants! Viņa pati rausta plecus - vajag tikai «rakt». Galvenais ir nebaidīties, nesvārstīties, bet sākt rīkoties, tad jau arī darbs parāda, no kura stūra labāk veicams. Kas svarīgi - strādāt atbildīgi un ar pilnu krūti, nevis pusdūšu. Jo pagūt var daudz un daudz ko var arī apgūt mūža garumā. Tas jau pašam un sava novada ļaudīm par labu nāks.
B. Grantiņa ir no Bauskas puses. Skolojusies Vecsaules pamatskolā, kam viņas mūžā bijusi liela nozīme. Nebaidoties teikt - tā bija izcila izglītības iestāde ar izciliem vēl pirmās brīvvalsts pedagogiem. «Direktors bija stingrs, un skolā bija kārtība, noteiktība un prasības. Kas vēl nav mazsvarīgi - augstā līmenī nostādīts sports. Ne velti Vecsaules pamatskola, kur savulaik mācījies arī tēvs un vectēvs, bija labākā Bauskas rajonā,» uzsver B. Grantiņa. Tālāk mācības turpinājusi Bauskas 1. vidusskolā, bet arī tad nevarējusi iedomāties, ka turpmākā dzīve būs saistīta ar sportu un pedagoģiju, jo bija virkne citu lietu, kas ļoti patika. Nevarētu teikt, ka nākusi no ļoti sportiskas ģimene, bet no darbīgas un saimnieciskas gan! Tēvs bija mehanizators un racionalizators, starp citu, viņš bija tas, kurš izgudroja minerālmēslu izkliedētāju, mamma - mājsaimniece. Latvijā viņa ienāca 30. gados - no Lietuvas puses (viņā rit lietuviešu un poļu asinis) kā laukstrādniece. Ar labu vārdu varot minēt viņas dzīves gudrību, saimnieces ķērienu, kā arī gaišredzību, jo kā citādi lai dēvē spēju prognozēt notikumus un attiecīgi rīkoties. Abi viņi ļoti mīlēja savas mājas, zemi un ļoti gribēja, lai arī bērni paliek pie tās. Šīs rakstura īpašības pārmantojusi arī meita, un tas palīdzējis visā dzīves ceļa garumā. Arī to gadu rūdījums ir devis savu artavu. Kaut vai tas, ka skola atradusies sešus kilometrus no mājām, un neviens ar autobusu klāt nepievizināja, vajadzēja vien pašai mērot visu attālumu - vai nu kājām, vai ar velosipēdu, vai slēpēm. Laukos apgūtais noderējis un joprojām noder. Patiesībā jau nekad no zemes darbiem nav aizgājusi pavisam. Tagad Eriņos, kas ir viena no lielākajām zemnieku saimniecībām Zemgalē, viņa ir pārvaldniece. Nu jau saimniecība sasniegusi 2400 hektāru robežu, bet līdz tam nācies ilgi un pamatīgi strādāt. Tas arī nozīmēja visu laiku attīstīties, piedalīties projektos un pasākumos, arī pašiem tos rīkot, piemēram, traktordienas. To visu atceroties, var uzrakstīt romānu! Daļu no piedzīvotā ir iespējams izlasīt grāmatā Spēka maize, kur ir apkopoti stāsti par 133 zemnieku saimniecībām. Varbūt likumsakarīgi, ka viņas dzīvē viss tā izvērties, jo tētis savulaik ļoti gribējis, lai Biruta kļūst par agronomi vai dārznieci. Taču dzīvē iznācis citādi. Agri apprecējusies un izvēlējusies apgūt sporta pedagoģiju (arī vīrs beidzis toreizējo Fizkultūras institūtu). Pēc studijām sākusi strādāt Īslīces skolā, taču līdztekus tam daudz strādāts laukos, jo padomju gados, lai daudzmaz labi dzīvotu, vajadzēja papildus strādāt savā saimniecībā. Darbos iesaistījās visa ģimene. Patlaban viņa pa īstam atgriezusies uz dzīvi laukos, lai gan būtu iespēja arī to darīt pilsētā, kur viņiem pieder privātmāja.
Taču otra liela mīlestība viņai esot izglītība un sports. Nu aiz muguras ir jau 46 pedagoģijā pavadīti gadi, sporta skolas direktores amatā - 33. Savulaik bijusi arī skolu metodiķe, bet patlaban ir Sporta skolu direktoru padomes valdes locekle (iepriekšējā dienā vēlu vakarā atgriezusies no Jūrmalas, kur bijis seminārs), jo viņai vienmēr būtiskas bijušas jaunās paaudzes sportiskās aktivitātes, veselība un kustīgums. Šobrīd tas ir vēl aktuālāk, jo viņas bērnībā un jaunībā par mazkustīgumu nevarēja runāt - it īpaši jau laukos. Bet tagad ir jādomā, kā lielu daļu bērnu atraut no datora un viedtālruņa. Jāpiedāvā kas tāds, kas mudina darboties. Pirmām kārtām tās ir sporta būves. Patlaban pilsētā top sporta halle, ko plānots nodot ekspluatācijā nākamā gada septembrī. Bet jau šogad janvārī durvis vēra viena no jaunākajām un modernākajām būvēm - baseins. Projektam stāvējusi klāt no pirmajām dienām, jo bijusi viena no tā vadītājām. Tas tiešām bijis vērā ņemams projekts, kas izmaksājis 3,3 miljonus eiro. Nu šī ir kļuvusi par iecienītu vietu, kur mācās peldēt visi novada izglītības iestāžu bērni, ir arī septiņas interešu grupas peldēšanā, notiek ūdens aerobika. Arī lietuvieši ir bieži viesi šajā vietā. B. Grantiņa neslēpj: tas prasa sekot līdzi ar redzīgu aci, zināt, kur kas jāuzlabo vai jāiegādājas. Izpētījusi arī to, kas notiek citos baseinos, jo nevar «vārīties tikai savā sulā», jāmeklē labas idejas. Vai arī pašai peldēšana ir sirdij tuva? Jā gan, iemācījusies jau agrā bērnībā Mēmelē, kur gājusi peldēties ar brāļiem un tēti. Cik sen tas bijis! Nu jau pašai ir septiņi mazbērni. Arī tiem laiks jāatvēl. Patiesībā ar 24 stundām esot par maz! Jo vēl jau ir viņas puķes, kas esot lielākā aizraušanās. Tās zied viņas saimniecībā visā savā krāšņumā, un nākamgad paredzējusi piedalīties puķu draugu saietā. Tā jau ir, ka šis gads vēl nav beidzies, bet viņai 2019. gada kalendārs jau pildās. Ar domām jau tajā dzīvojot, sākot jau stādu audzēšanu un siltumnīcu kurināšanu 8. martā.