Didzis Šmits: Ekonomiskā patriotisma dzirksts ir

Saruna ar Latvijas Zivrūpnieku federācijas priekšsēdētāju, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes locekli Didzi Šmitu par Nacionālās attīstības plānu, par centieniem uzspiest sabiedrībai pašiznīcinošu filozofiju, kas paredz pēc iespējas ātrāk latviešiem izzust un izšķīst lielajā pasaulē, kā arī par ekonomisko patriotismu, kas latviešos vēl nav pazudis.

– Nacionālā attīstības plāna (NAP) 2. punktā teikts, ka tā mērķis ir konkretizēt valsts attīstības vektoru. Vai plānā šis vektors ir konkretizēts?

– Lielais jautājums, pirms apspriest plānu, ir – vai tas būs reāls pamats ikdienas Saeimas un valdības darbam? Līdz šim visi šie plāni ir bijuši paši par sevi, bet reālā darbība pavisam citā virzienā. Piemēram, plānā ir nosaukti profesionālās izglītības uzdevumi, kuros runāts par prioritāriem virzieniem un profesijām. Savukārt ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts paziņo, ka ekonomikā prioritāru nozaru nebūs. Prioritāte būs jebkas, kas rada lielāku pievienoto vērtību. Var strīdēties, vai tas pareizi vai nepareizi, bet, ja mums nav nekādu konkrētu prioritāšu, tad par ko NAP runā kā par profesionālās izglītības prioritātēm? Tas nozīmē, ka mācīsim visu un tad jau redzēs, kas derēs. Te NAP nelīmējas kopā ar realitāti. Ar to gribu teikt, ka valdība NAP it kā atbalsta, bet tas netraucē ministriem tajā pašā dienā runāt pretī NAP. Nesaprotami sanācis ar to vīziju. Iznāk NAP, pēc nedēļas tiek publicēts vēl viens dokuments, kas saucas – vīzija. Apakšā rakstīts, ka tur piedalījusies lielākā daļa Reformu partijas ministru, bet ir arī daži Vienotības un NA pārstāvji. Nevar saprast, vai šī vīzija ir NAP sastāvdaļa, vai tā atspoguļo valdības pozīciju vai tas ir atsevišķu cilvēku viedoklis?

– Šobrīd jau diezgan atklāti tiek teikts, ka NAP domāts iesniegšanai Eiropas Komisijai nākamajam plānošanas periodam. Tāds dokuments ir jāiesniedz visām ES dalībvalstīm, un pastāv bažas, ka arī mēs to uzrakstījām galvenokārt ķeksītim, jo to vienkārši vajag. Noformēts tas ir ar visādiem grafikiem, diagrammām, tabulām. Kā pienākas, lai nav jākaunas, bet jēga maza.

– Nevaru ielīst rakstītāju galvās un droši zināt, kādam nolūkam šis plāns rakstīts, bet runa ir par līmeņiem. Es kā zivrūpniecības pārstāvis tur atradu sevi interesējošas lietas, kas tur ir pareizi uzrakstītas. Kad būs nākamais plānošanas periods zivsaimniecības fondam, es varēšu teikt – NAP tas ir, tad nu izvēršam tālāk. Taču tagad, pēc krīzes un smagās nosēšanās, ir vispārēja vēlme saprast, ko mēs tālāk darām? Uz kurieni kuģi stūrējam? No šāda viedokļa NAP nav nekā. Vīzijā šis tas ir, un var strīdēties, vai zaļa valsts ir galvenais mērķis vai ne, bet ir kaut kāds mērķis.

Kā tas viss līmējas kopā, nesaprotu. Manuprāt, plānam jābūt iedvesmas plānam. Mēs it kā esam ostā uz kuģa un spraužam maršrutu, uz kurieni dosimies ilgstošā ceļojumā. Šajā ceļojumā vajadzēs pārtiku, apgādi, daudz dažādu lietu, komandu. Tur noteikti būs arī riski, kaut kādas neizdošanās, bet mums būs mērķis, kurp braukt. Lasot Sprūdža un Ķīļa vīziju, gribas izsaukties – Zaļās partijas benefice. Vienas partijas ideoloģija ir uzrakstīta kā valsts attīstības plāns. Zaļie varētu piecelties un aplaudēt. Var smieties vai nē, bet pēc loģikas, ja sekojam šai vīzijai, tad zaļajiem būtu jāvada valdība.

– NAP rakstīja speciāli šim nolūkam izveidota struktūra – Pārresoru koordinācijas centrs, bet jūsu pieminētās vīzijas autori ir atsevišķi politiķi. Kam, jūsuprāt, šis stratēģiskais plāns, pēc kura mums vajadzētu dzīvot, jāraksta – politiķiem vai ierēdņiem?

– Protams, politiķiem. Man gribētos, lai valsti vadītu cilvēki ar vīzijām un notiktu dažādu vīziju konkurences cīņa. Vēlētājs vērtētu šīs vīzijas un atbilstoši tām izdarītu izvēli. Tādas iestādes kā Pārresoru koordinācijas centrs izveide ir visai jokaina, jo šī funkcija jāpilda pašam premjeram. Viņš ir tas cilvēks valstī, kuram ir jāpiedāvā vīzija un jākoordinē valdības darbs tās realizācijai. Neesmu no tiem, kas ļoti lamā Dombrovski. Kāds viņš ir, to visi zina. Viņam ir plusi un mīnusi, bet katrā ziņā viņš nav vizionārs, viņš nav karoga nesējs, viņš nav šo sapņu radītājs. Viņš ir citāds cilvēks pēc uzbūves. Viņa atrašanās tur ir citu izlemta. Viņš ir piekritis būt premjers, nevis cīnījies, lai tāds būtu. Šis laiks prasa lēmumus, vadību un izšķiršanos, un tas vairs nav tas pats, kas atskaitīties SVF. Ir jārāda karte un jāsaka, kurp mēs dodamies. Jāsaka, ka tas būs garš ceļš un mēs būsim tie, kas šo ceļu sāks, bet, iespējams, pa ceļam tiksim aizmirsti un citi turpinās mūsu iesākto. Iespējams, mēs dabūsim pa galvu, bet, tā kā mums ir pārliecība, tad mēs, neraugoties ne uz ko, to ceļu ejam. Bet Dombrovskis tāds nav. Tad nu atrod kādu un nosauc to par pārresoru koordinācijas centru.

– Krieviņu?

– Krieviņam jau nav tāds mandāts. Lai iegūtu mandātu, jāiet ar savu vīziju uz vēlēšanām un mandāts jāiegūst. Dombrovskis nav vīzijas autors, bet cits ministrs arī tas nevar būt, jo tas apdraudētu autoritāti. Vēl varētu būt variants, ka Dombrovskis savu vīziju pastāsta ierēdnim, kurš šo vīziju noformē kā plānu, bet Dombrovskis to nevar. Viņam nav savas vīzijas.

– Jūs teicāt, tie, kas Dombrovski ielika... Kas tad viņu ielika?

– Mēs redzam šodienas koalīciju, kuru vada Vienotība. Nebija ko likt, pats Dombrovskis gribēja uz Eiroparlamentu, bet nebija jau garantijas, ka pārvēlēs... Kaut kādā mērā viņš ir sabiedrības vēlmju spogulis. Trešais tēva dēls, mierīgs, kas neko asu neteiks. Tāds bija sabiedrības pieprasījums. Dombrovskis ir cilvēks, ar kuru visi spēj runāt un kurš ir spējīgs arī citus klausīties. Katram bija cerība, ka viņš spēs Dombrovski iespaidot. Varbūt tas tā arī ir, bet, manuprāt, Dombrovska politika ir nedarīt nekādas kustības nevienā virzienā un pildīt uzstādījumus, kas nāk no ārpuses. Būtu jau labi, ja NAP nebūtu tikai papīrs, ko parādīt EK, bet gan rīcības plāns, ap kuru sabiedrība varētu saliedēties, bet šis vairs nav Dombrovska laiks. Viņš nav līderis, kas šo plānu varētu nest. Formālais līderis nav īstais. Tā ir izšķiroša problēma, jo, ja neredzu degsmi premjera acīs, tad kāpēc lai manās acīs būtu šī degsme?

– NAP ir punkts, kurā teikts – ir grūti sasniegt nospraustos mērķus, ja ļaujamies plūdumam. Vai šobrīd redzat kaut ko tādu, ko varētu saukt par pretošanos plūdumam?

– Ir grūti atrast kaut ko tādu, kas nav ļaušanās plūdumam. Nav jau skaidrs, kur mēs esam un ko gribam. Ja mērķa nav, tad atliek vien ļauties plūdumam. Ar neapbruņotu aci ir redzams, ka Eiropa un sevišķi eirozona ir smagu izvēļu priekšā. Mēs, protams, neesam tā valsts, kura izšķiroši izlems ES nākotni, bet būtu svarīgi, lai mums būtu pārliecība, kādai tai jābūt.

– Kādu jūs redzat ES nākotni?

– Krīzes situācijās vara vai nu nostiprinās, vai izsīkst. Nezinu, kā tas būs ES, bet šajā kontekstā ir vērts parunāt par Latvijā valdošo doktrīnu. Pēc šīs doktrīnas darbojas gan mūsu drošības iestādes, gan valdība. Atbilstoši šai doktrīnai mūsu nākotnes izredzes ir pazust, integrēties vai, atklāti runājot, asimilēties kaut kur. Nebūtu labi, ja tas notiktu Krievijas un NVS zonā, bet, tā kā izzušana ir neizbēgama, tad tas jāizdara otrā pusē. Jo ātrāk, jo labāk. Jālikvidē sava valūta, jāieved maksimāli daudz ārvalstu kapitāla un pašiem jāpazūd. Tajā pašā laikā mēs uztraucamies, ka cilvēki brauc prom.

– Valdošā koalīcija par to neuztraucas. Viņķele un Vilks skaidri pasaka, ka visi liekie lai tik brauc ātrāk prom un atslogo sociālo budžetu.

– Tas ir jautājums par brīvības izpratni. Atmodas gados bija populārs sauklis – kaut pastalās, bet brīvā Latvijā. Valsts izpratnē brīvība ir kā suverēns subjekts, kurš par sevi lemj. Jā, mēs esam samērā maza valsts un mums jābūt sadarbībai. Sadarbība veidojas pēc principa, ka visiem ir dažādas intereses, bet tās, kuras mūs vieno, darām kopīgi. Savukārt tās, pret kurām ir citi, nedarām vispār. Tādai jābūt Eiropas kopējai idejai. Diemžēl mūsu politika ir pagulties zem Vācijas vai kādas citas valsts interesēm. Integrēties un pazust. Neatlaidīgi atskaņotā eiro ieviešana 2014. gada janvārī par jebkuru cenu ir tikai šīs pazušanas doktrīnas skaidrākā izpausme. Neviena ES valsts, kura šobrīd ir ārpus eirozonas, nerunā par iestāšanos eirozonā tuvākajā nākotnē. Tikai mēs vienīgie esam palikuši. Valdība joprojām saka, ka tas būs dārgi un riskanti, bet mums nav citu iespēju kā pazust tur. Arī tajā vīzijā ir rakstīts, ka maksimāli dziļi jāintegrējas jeb, citiem vārdiem, ātrāk jāpazūd. Manuprāt, mērķim jābūt pilnīgi pretējam. Mēs esam nacionāla valsts, kura piedalās forumā un spēlē nelielu, bet savu lomu. No ekonomiskā viedokļa uzturēt savu valsti nav izdevīgi, un valdošā doktrīna mūs aicina atbrīvoties no visiem šiem valsts atribūtiem.

– Arī valodu nav ekonomiski izdevīgi uzturēt. Tad ātrāk pāriet uz angļu valodu un jāpazūd kā latviešiem...

– Tā ir filozofija, kuru mums diendienā dzen iekšā. Ekonomiski šodien neviens nepamatos, kāpēc mums jāsteidzas 2014. gada janvārī iestāties eirozonā un maksāt Grieķijas, Spānijas un citu valstu parādus. Bet, ja tā ir filozofija pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no jebkādiem valstiskuma atribūtiem, tad viss nostājas savās vietās. Ja kā argumentu izmanto valūtas konvertācijas izmaksas, tad arī valodas tulkošanas izmaksas ir dārgas. Atsakāmies no savas valodas un ietaupīsim. Šobrīd lielā cīņa ir par to, vai Latvija būs nākotnē vēstures subjekts vai objekts. Manas sajūtas saka paldies krīzei un eirozonas problēmām, jo varbūt tā ir pēdējā iespēja saglābt Latviju kā nacionālu valsti. Vēsturnieki strīdas, vai Latvijas neatkarības faktu noteica iekšēji vai ārēji faktori. Protams, ārējie apstākļi bija svarīgi, kas mums ļāva dibināt savu valsti, bet daudzām tautām ir bijuši vēsturiskie apstākļi, kas nav izmantoti, jo pati tauta nav bijusi gatava tos izmantot. Šobrīd redzu vēsturisku momentu nacionālas valsts saglabāšanai.

– Kā pretspēku šai pašiznīcināšanās filozofijai komponists un ilggadējais Saeimas deputāts Imants Kalniņš intervijā laikrakstam Diena minēja, viņaprāt, optimālu koalīciju – Nacionālā apvienība, ZZS un Saskaņas centrs. Tā gan realitātē izskatās neiespējama, jo uz šīm latviešu izzušanas dzirnavām ūdeni lej dziļi apziņā gruzdošā rusofobija.

– Mana dziļa pārliecība ir tāda, ka bez krievu izcelsmes Latvijas pilsoņu līdzdalības un viņu resursu izmantošanas jebkādi nacionālās attīstības plāni ir beigti. Ja mēs domājam, ka divu miljonu nācija var konfrontēties un aiziet uz lielu mērķi, tad tas ir naivi. Ar to es nedomāju par Saskaņas centru, es domāju par Latviju, par mums. Skaidrs, ka Saskaņas centrs valdībā būtu milzīgs solis pretrunu likvidēšanā. Man nav nekādu ilūziju, ka viņi ir skaisti un pūkaini, tāpat kā otra puse, bet, ja mēs gribam Latviju attīstīt, tad viņi ir jāiesaista vai pat jāpieņem Latvijas kopienā. Ja mēs raugāmies uz patriotismu no ekonomiskā aspekta, tad redzam, ka Saskaņas centrs uz ekonomiskā patriotisma tēzēm ir daudz atsaucīgāks nekā Vienotība, kuras mērķis ir latviešiem izzust.

– Jūs jau minējāt spēkus, kuri aizstāv ideju – mums ir tikai viena iespēja – izšķīst Rietumos. Jebkurš uzņēmējs zina, ka, tiklīdz ir vairāki sadarbības partneri, tā parādās daudz lielākas iespējas iegūt labākus darījuma nosacījumus nekā tad, ja nav no kā izvēlēties. Arī ejot prom no kāda mobilo sakaru operatora, uzreiz tiek piedāvāti izdevīgāki nosacījumi, lai tikai noturētu klientu. Varbūt mums tik ļoti uzkrītoši nevajag demonstrēt, ka mums ir tikai viens sadarbības partneris un nekādos apstākļos to nemainīsim?

– Jāskatās, kā citas valstis dara. Var ņemt piemēru no angļiem. Mēs paņēmām angļu virsnieku par SAB vadītāju. Angļi saka, mums nav mūžīgu draugu, mums ir tikai mūžīgas intereses.

– Uz to mūsu ideologi atbild ar ierasto – angļi ir liela nācija, viņi var atļauties, bet mēs esam mazi un mums jāiet kopā ar lielajiem, tos pēc iespējas mazāk kaitinot.

– Ar tādu ideoloģiju viņiem taisnība, tad jau ātrāk jācenšas izzust.

– Pašreizējais politiskais izkārtojums Saeimā ar augstu ticamību ļauj prognozēt, ka Dombrovskis varētu vadīt valdību līdz pat 2014. gada vēlēšanām. Kādu redzat Latvijas valsts attīstības vīziju šajā laikā?

– Kamēr nebūs iedvesmojoša premjera, tikmēr nebūs NAP realizācijas. Šī Saeima netika ievēlēta pēc piedāvātajām idejām, tāpēc labākais, ko tā būtu varējusi izdarīt, ir izbeigt parlamentā politisko dalījumu pēc latviešu – krievu principa.

– Pēc 18. februāra referenduma un tagad savāktajiem parakstiem par pilsonības piešķiršanās kārtību tas būs vēl grūtāk izdarāms. Nākamgad būs pašvaldību vēlēšanas, un krievu jautājums ir gandrīz vienīgais, ko Rīgā likt pretī Ušakovam. Jo asāka etniskā konfrontācija, jo lielākas latviešu partijām izredzes uzvarēt Ušakovu.

– Tas ir bīstamākais, kas ir gadiem darīts. Tiek izmantotas primitīvākās zemapziņas sajūtas politiskiem mērķiem, ar to raujot valsti atpakaļ atpalicībā. Radot draudus pašai sabiedrībai un valstiskumam kopumā. Jebkuru ārēju draudu iespējamība ir nieks, salīdzinot ar draudiem pašā sabiedrībā. Mums ir veicies, ka visi – gan latvieši, gan krievi – esam tādi ziemeļnieciski mēreni un mūs nevar tik viegli uzspridzināt kā, piemēram, Libānā vai kur citur. Libāna arī tūkstoš gadu skaitījās miera osta un uzsprāga viena triviāla notikuma dēļ, un joprojām deg.

– Jūs esat daudz nodarbojies ar Latvijas preču bīdīšanu ārvalstu tirgos. Kā kotējas mūsu preces un Latvijas valsts kā preču zīmols?

– Ja runājam par man tuvo zivrūpniecības produkciju, tad latviešu šprotes tiek ļoti augstu vērtētas un tirgotas dārgo preču segmentā. Arī Krievijā ir centušies ražot šprotes, bet tā ir tradīcija, ka latviešu šprotes ir vienā plauktā, bet Krievijā ražotās – jau pavisam citā. Tā ir patērētāju attieksme, tāpat kā ar franču vīnu un ungāru vīnu. Ir jābūt izcilam ungāru vīnam, lai cilvēku apziņā konkurētu ar varbūt pat ne tik labu franču vīnu. Mums gan tīri objektīvi ir labākas šprotes, jo ir tradīcijas un, galvenais, zivis pa tiešo no ostas nonāk fabrikā. Lai arī mums ir labi noieta tirgi arī Rietumos, ir diezgan bezcerīgi sapņot, ka mēs integrēsimies turienes tirgos un mūs tur kāds ļoti gaida. Tas, kā ASV aizstāv savu tirgu – Krievija nobāl. Francijā tāpat. Pamēģiniet notirgot Francijā kaut ko tādu, ko ražo paši franči! Kāpēc Čīles vīni netiek tirgoti Francijā? Tirgotājs zina, ka agri vai vēlu dabūs pa galvu – atradīs Čīles vīnā kādu baktēriju un viņu no tirgus dabūs ārā.

– Vai Latvijas politiskā vide un sabiedrība kopumā ir atvērta globālajām tirgus realitātēm?

– Mēs dzīvojam aukstā kara laiku domāšanas stereotipos. Ir labie Rietumi, sliktā Padomju Savienība, kas šodien saucas Krievija, un tad ir nesaprotama attieksme pret Ķīnu un citām līdzīgām valstīm. Mēs runājam par brīvo tirgu, kas šobrīd ir acīmredzams mīts. Tas, ko es redzu katru Ekonomiskā patriotisma dzirksts irdienu – tā ir cīņa par benzopirēna daudzumu ar vāciešiem EK. Tas ir normāls ekonomiskais kariņš, kas iet vaļā uz pilnu klapi, kur neviens nevienu nežēlo. Varbūt neviens hospitālī neguļ ar norautām kājām, bet valsts jau tāpat guļ novājināta. Kad mēs beidzot to sapratīsim, ka mums ir savas ekonomiskās intereses, kas kādā brīdī sakrīt ar Krievijas, citā brīdī ar Anglijas, citā ar ASV interesēm? Par NAP runājot, mums jau bija viens NAP – tilts starp austrumiem un rietumiem. Tika stāstīts par Latviju kā loģistikas centru, mūsu neaizsalstošajām ostām utt. Tāda it kā bija doktrīna, bet, ja tev pieder tilts, tad tu nestrīdies ar klientiem šā tilta galos un necenties viņus kaut kādā veidā nolamāt.

– Tagad šī doktrīna ir atmesta kā nederīga.

– Tad kāda ir mūsu vieta? Kādi ir mūsu resursi? Liels kultūrvēsturisks resurss ir Rīga, mūsu ostas. Tad pasakām, ka šo resursu mēs netaisāmies izmantot vai izmantot nožēlojamā apjomā.

– Kas ir šīs tuvredzīgās un sevi pazudinošās politikas pamatā? Stulbums vai svešu interešu aizstāvība, kuras apzīmēšanai jālieto vārds nodevība?

– Domāju, ka sākotnēji tas bija stulbums, kuru izmanto tie, kam tas ir izdevīgi. Kādreiz tiem spēlētājiem, kurus te kaut kas interesēja, bija jāvienojas, teiksim, ar tā sauktajiem oligarhiem, kas kaut ko šajā spēlē saprata, bet tagad tas tiek darīts par velti. Nezinu, vai ekonomikas ministram Danielam Pavļutam kāds maksāja par to, ka viņš ielika ārvalstu investoru padomes izpilddirektoru Greiškalnu kā valsts pārstāvi Rīgas brīvostā? Vēl nesen nekas tāds nebūtu iespējams. Ārvalstu kapitāla lobists kā valsts pārstāvis. Pilnīgs absurds, bet ir skaidrs, ka tas kādam ir izdevīgi. Bet es jūtu un redzu biznesa vidē, ka ekonomiskā patriotisma dzirksts ir. Tā nekur nav pazudusi. Varbūt vēl visi nesaprot, kas ir jādara, bet šī dzirksts ir. Jautājums – vai būs politiskie spēki, kas šo dzirksti ņems un padarīs par savu karogu un dzinējspēku.