Piemērotākā kandidāte Eiropas Savienības (ES) prezidenta amatam varētu būt pašreizējā Lietuvas valsts vadītāja Daļa Grībauskaite, kas sevī apvieno būtiskas šim darbam nepieciešamās īpašības - spēju vienlaikus saskatīt gan plašāku kopainu, gan detaļas, savā "Euobserver" blogā raksta Dānijas nedēļas izdevuma "Mandag Morgen" Eiropas politikas nodaļas redaktors Ole Riborgs. Viņaprāt kandidātu izvērtēšanu mediji "sākuši no nepareizā puses".
Lisabonas līgums, kas beidzot ratificēts, faktiski uzskatāms par "jaunu darbarīku komplektu ES politiķiem" - ja šie instrumenti nākotnē netiks izmantoti labāk par pašreizējiem, nav nekādu cerību uz pozitīvām pārmaiņām Eiropas politikā, uzskata Riborgs. Bez politiskās gribas un prasmēm šim līgumam nav tikpat kā nekādas jēgas, un tieši tāpēc ES prezidenta izvēlei ir tik liela nozīme. Taču šai ziņā pašlaik tiek iets aplams ceļš, spriedelējot galvenokārt par personālijām un nevis par lomu, kas prezidentam būs jāpilda.
Eiropas medijos beidzamajā laikā šai sakarā bieži pieminēts Beļģijas premjerministra Hermana van Rompuja vārds. Viņa māka noturēt kopā valsti pelna cieņu, tomēr, tāpat kā citos gadījumos, mediji "sāk no nepareizās puses", jo vispirms būtu jādefinē, kāds būs tas darbs, kas jaunajam Eiropas līderim būs jādara, uzskata Riborgs.
Runājot par bijušā Lielbritānijas premjerministra Tonija Blēra kandidatūru, pirmām kārtām ticis uzsvērts, ka viņš spēs piešķirt Eiropas Savienībai lielāku svaru starptautiskajā arēnā. Bet faktiski ES var pretendēt uz nopietnu lomu starptautiskajās attiecībās vienīgi tad, ja tai ir kopīga ārpolitika, taču lielākoties tas tā nebūt nav - savienības ārpolitiskā nostāja ir vienīgi 27 dalībvalstu viedokļu kompromiss.
"Kāda jēga no tā, ja esi ES prezidents un bijušais Lielbritānijas premjers, ja, tiekoties ar ASV prezidentu Baraku Obamu, tev nav viņam ko teikt?" retoriski vaicā Riborgs.
Viņaprāt, Eiropas līderim pirmām kārtām jāspēj kļūt par prasmīgu vidutāju starp Eiropas politiķiem, jāpalīdz viņiem nonākt pie kopīgas vīzijas, kas vēlāk tiktu ietverta konkrētos likumdošanas aktos. Apskatnieks atgādina, ka, piemēram, beidzamā ES samita uzmanības lokā ārlietām nebūt nav bijusi noteicošā loma, un daudz vairāk runāts par ES iekšējiem jautājumiem - klimata problemātikas risinājuma finansēšanu, imigrāciju, enerģētisko drošību.
Par ES prezidentu jākļūst tādam politiķim, kuram vienlaikus piemīt gan plašāks redzējums, gan izpratne par smalkākām detaļām un kas arī nav tik viegli iebiedējams kā Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, raksta "Mandag Morgen" redaktors.
Pēc viņa domām, Eiropas Savienībai vajadzīgs arī tāds prezidents, kas "spētu paskaidrot jaunajām ES dalībvalstīm, ka pārējā Eiropa jau dzīvo XXI gadsimtā un arī tās tiek ļoti aicinātas pievienoties".
"XXI gadsimtā mēs neskaitām mirušus poļus, lai noteiktu, cik balsu būs katrai ES valstij, un nebalstāmies uz dekrētiem, ko Otrā pasaules kara laikā parakstījusi trimdas valdība Londonā. Karš ir beidzies, un Eiropa koncentrējas uz nākotni," apgalvojis Riborgs.
Raugoties no šāda viedokļa, piemērotākā kandidāte ir Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, kas iedēvēta par Dzelzs lēdiju, jo ir stingra pret visiem, un tas ir tieši tas, kas šai amatā vajadzīgs.
Kā bijusī ES budžeta un finanšu komisāre viņa jau parādījusi, ka lieliski izprot detaļas, un sarunas par finanšu perspektīvām būs viens no svarīgākajiem ES līdera uzdevumiem.
Pārstāvot "nelielu dalībvalsti no ziemeļiem", viņa labāk kā jebkurš cits spētu "paskaidrot poļiem, ka karš ir beidzies", uzskata žurnālists.
Tātad, ja valstu un valdību vadītāji vēlas, lai jaunais ES amats būtu efektīvs, viņiem pirms lēmuma pieņemšanas rūpīgi jāapsver kandidātam izvirzāmās prasības, un tādā gadījumā viņiem visticamāk nāktos paraudzīties Lietuvas virzienā, vēlreiz uzsver Riborgs.