Politoloģe: Atbalstot krievu valodu, uz Latviju sāktu migrēt bijušo PSRS valstu iedzīvotāji

Kopš dažiem avantūristiem izdevās sarīkot referendumu, prasot krievu valodai augstāku činu, tā latvieši pēkšņi attapās kā ar pipku pa pakaļu dabūjuši. Varbūt tas noticis tāpēc, ka esam nevis tilts uz Eiropu, bet gan «.. laidara vārti, kurus katrs, kas grib, ar kāju sper vaļā, un ikviens te darās, kā patīk, jo mums nav pašiem savas politiskās gribas»*.

Atbildes meklējam sarunā ar Baltijas Starptautiskās akadēmijas Eiropas studiju programmas direktori, asociēto profesori Ilzi Ostrovsku.

– Pēc 20 gadu bezrūpīgas sušanas tagad raustām plecus: nu, kā tas var būt, kāpēc?!!!

– Acīmredzot mums pietrūkst racionalitātes un patriotisma. Pietrūkst pilsoniskas attieksmes. Pusgadsimtu vienojošā nacionālpatriotiskā kopības izjūtā attīstījām naidu pret valsti un varu. Tas bija vienīgais, ko zinājām un pratām. Tāpēc tagad ātri attapāmies, ka atkal radies jauns objekts, ko neieredzēt. Tas, ko varam darīt, vairāk audzināt sevi par valsts patriotiem. Ir tāds jēdziens kā sociālais konstruktīvisms. Proti, kad sabiedrībā pārdomāti kultivē noteiktas īpašības – identitāti, pilsonības apziņu. Tas bija jādara politiskajai elitei, bet nedarīja, jo bija aizņemta ar resursu dalīšanu un pārdalīšanu.

– Atceros, vienā no intervijām jūs norādījāt, ka politiskā vara, monopolvara, Latvijā ir vienas lielas etniskās grupas rokās. Savukārt otra maksimāli kontrolē ekonomiku, bet tai nav nekādas teikšanas lēmumu pieņemšanas procesā. Tātad politiski tā neatbild ne par ko, jo nenes atbildību un priecājas par katru feileri. Pēc principa: jo sliktāk, jo labāk...

– Tā notiek līdz brīdim, kad resursi sāk izsīkt un pārdalīšana vairs nedod cerēto iznākumu. Tieši tad viena kopiena izdomā, ka tai varas ir par maz, lai spētu tikpat komfortabli pastāvēt kā līdz šim. Nu, un rezultāts ir redzams. Formāli referendums tiek rīkots par valodu kā kultūras un identitātes elementu, taču tās ir muļķības. Nesaprotu, kāpēc latviešu mediji un politiķi pakļaujas šim uzstādījumam. Patiesībā valsts valoda šajā gadījumā ir varas īstenošanas un ekonomisko attiecību veidošanas instruments. Ja kāda rīcībā ir šāds rīks, var mēģināt sagrābt varu.

– Ar ko cittautieši nespēj samierināties, dzīvodami Latvijā? Ar vēsturiskām, mentāli nesavietojamām vai birokrātiskām problēmām?

– Vairākums nemaz nav slikti cilvēki, tikai viņi situāciju redz savādāk nekā latvieši. Iedomājieties, cilvēks, beidzis izglītības iestādi, pēc sadales ir atbraucis uz Latviju, bet tad negaidot situācija mainās! Krievija par viņiem vairs neliekas ne zinis. Es nerunāju par Padomju armijas militārpersonām un pensionāriem, kurus kaut kādā veidā pabalstīja un sauca atpakaļ.

– Kāpēc saukt atpakaļ, ja var atstāt kā piekto kolonnu? Jūs taču zināt, cik apzelēts ir šis stereotips.

– Klausieties, 90. gadu sākumā Krievijā bija tāds juceklis, ka par tik stratēģiskām lietām neviens pat nedomāja. Krievijas politiķi bija laimīgi, ka tautieši lika viņus mierā un neprasīja sociālo palīdzību, lai pārceltos no bijušajām Baltijas republikām atpakaļ uz Krieviju. Protams, Latvijā palikušie, kurus varēja dēvēt par vidusšķiru, jutās kā no laivas izmesti. Bet viņi taču brauca uz šejieni kā dominējošās nācijas pārstāvji! Etniskais krievs pacieš daudz ko, taču necieš, ja viņu pazemo. Tādēļ cittautiešu paaudzei, kura Latvijā jau bija nostabilizējusies darba tirgū, radās otrās šķiras cilvēku izjūta. Agrāk šiem ļaudīm bija cienījams statuss, bet tagad valodas nezināšanas dēļ viņi no pilsonības un politikas ir izstumti. Tas, kas patlaban notiek, ir loģiski izskaidrojams, jo liela daļa cittautiešu no eiropeizācijas procesa tika izslēgti.

– Kādā veidā?

– Piemēram, 90. gadu sākumā latviešu pasniedzēji grantu veidā saņēma dažādas stipendijas un ārzemju komandējumus. Savukārt krievvalodīgie, kuri itin nemaz nebija dumjāki, nesaņēma neko. Tiesa, viņi nepārvaldīja latviešu valodu, toties zināja pietiekami labi angļu valodu un tāpēc atbilda visiem kritērijiem, lai stažētos ārzemēs. Lūk, draugi mīļie, viens konkrēts piemērs, kā cittautieši desovjetizācijas procesā netika iesaistīti! Un tagad šīs rīcības sekas mēs saņemam uz sava kakla. Ir viena lieta, kas par cittautiešiem jāsaprot – viņi vairs nav viendabīga masa. Divdesmit gadi pagājuši, un viņu vidū ir krievi, kurus droši varam saukt par mūsu krieviem jeb Latvijas krieviem. Mani studenti saka: «Mēs esam citādi nekā Maskavas krievi. Kaut vai pēc valodas. Sanktpēterburgā mūs uz ielas momentā atšķir.»

– Un sauc par fašistiem. Pilnīgi reāls stāsts, ko piedzīvojuši mūsu krievi, aizbraucot uz Piemaskavas kotedžu ciematu Novaja Riga, kur pārcēlušies daudzi cittautieši no Latvijas. Vietējie tieši tā arī viņus dēvē.

– Tā nav jauna parādība. Bet, atgriežoties pie teiktā par cittautiešu neviendabīgumu, jāatzīst, ka bilingvālā izglītība ir devusi rezultātus. Es strādāju t.s. krieviskajā augstskolā, taču nejūtu nekādas problēmas valodas ziņā. Šī ir cita paaudze nekā tā, kura dzīvoja Latvijā pēc kara. Šī ir gatava un vēlas, lai to pieņemtu, bet – nepieņem. Es lasu priekšmetu par ES rīcības politiku. Rakstot maģistra darbus, vienu otru reizi students piesardzīgi jautā: pasniedzēj, bet vai es drīkstu to rakstīt? Man nebūs nepatikšanas? No latviešu studenta tas nekad neatskanētu. Tātad ir kaut kāda nedrošības izjūta, kurai valsts nav pievērsusi pietiekamu uzmanību. Jāpiebilst, tie ir Latvijai ļoti lojāli cilvēki. Taču viņi baidās. Acīmredzot ir iemesli.

– Bet varbūt problēma ir savstarpēji nesavietojamās mentalitātēs? Staļina režīms brutāli sakrāmēja kopā divas kultūrvēsturiski atšķirīgas tautas – es runāju par krievu kopienu un latviešiem kā valstsnāciju.

– Par kanādiešiem saka, ka viņi varēja kļūt par laimīgāko nāciju pasaulē, ja viņiem būtu franču virtuve, amerikāņu tehnoloģijas un angļu valstspārvalde. Šīs formulas vietā viņi izvēlējās franču valstspārvaldi, amerikāņu virtuvi un angļu tehnoloģijas. Pēc šīs līdzības arī latvieši varēja būt vislaimīgākā nācija pasaulē, jo būtu iespēja savienot latviešu apdomīgumu ar krievu dinamismu. Latvieši lēni piņķerējas, visu desmitreiz nomēra un tad vēl šaubās, bet krievi ātri, ātri, no visām pusēm aptver izdevīgumu. Tā vietā, lai veiksmīgi sadarbotos, gan latvieši, gan krievi nesadarbojas, lai neteiktu, ka konfliktē.

– Sākumā pieminētajā intervijā jūs sacījāt, ka atšķirībā no mums krievi domā ļoti precīzi – sociālekonomiskajos parametros. Savukārt latviešu apziņas modelis vēl arvien saistīts ar ētikas, morāles un līdzjūtības jēdzieniem (bāreņu tauta, arāju tauta). Kaut arī šis ir morāles un ētikas zuduma laikmets, prasības pret varu vēl arvien turpinām izvirzīt tikai šajās kategorijās, jo pēc savas dabas latvietis nav kupcis.

– Kur gan 800 gadu laikā varēja rasties šis bodnieciskums? Latvietim neviens nepieļāva būt kupcim. Ja turpinām par referenduma iemesliem, jāatgādina, ka latvieši lielā mērā nolaida tvaiku ar Rīkojumu Nr. 2 un ārkārtas vēlēšanām. Savukārt otrajai kopienai ar to bija par maz (es nerunāju par musinātāju patiesajiem mērķiem).

– Jums nešķiet, ka cittautiešu integrācijas procesi norit kaut kā... nedabiski? Nevis patriotisku, bet labākajā gadījumā pragmatisku iemeslu dēļ?

– Kāda runa par patriotismu! Šo procesu vienkārši uztver kā izdevību dabūt integrācijai domāto naudu. Sakiet, vai kāds, kas saņem šīs finanses, reāli strādā integrācijai? Kad būs notikusi reāla integrācija, tad neviens vairs naudu nedos. Kā to var nesaprast?!

– Cik liela nozīme integrācijas procesos ir Krievijas blakussajūtai?

– Krievijā ir reāli radi, draugi, vecāki un vecvecāki, tukstošiem visvisādu saišu – dabiskas, bez jebkādām efemerām izjūtām. Ja no šāda viedokļa uz integrāciju paskatās, tad jābrīnās, kā daļa jaunās paaudzes ir spējusi pieņemt Latviju par savu.

– Pieņēmuši? Iekapsulējušies savā etnovidē.

– Protams, jo neviens nelaiž pie lemšanas. Viņi ir pilnībā atsvešināti no politikas.

– Beidziet, nu! Politika spējusi kādu integrēt?!

– Teiksim tā, pavisam fantastiski: integrācijas nauda jādod partijām. Ja partija uzņem zināmu kvotu cittautiešu, valsts tai piemet kaut ko klāt pie finansējuma.

– Tad nāk latvietis, kas nepadodas, un izsvītro no saraksta krievu valodas skolotāju Sočņevu... Tas nekas, ka viņa ir lielāka valsts patriote nekā dažs labs urrālatvietis.

– Tas ir tāpēc, ka vēlēšanu kampaņa balstās uz principu: mēs – latvieši un mēs – krievi. Ja kampaņā runātu tikai par partijas ideoloģiju demokrātiskas sistēmas ietvaros, tā nebūtu.

– Vai tad nezināt, ka Latvijas partijām nav ideoloģisku nostādņu?

– Nav, bet varēja beidzot būt, jo ideoloģija jau nav nekas cits kā izvēle starp divām vērtībām: brīvību un vienlīdzību. Ja primāra šķiet vienlīdzība, tu esi kreisais; ja svarīgāka liekas brīvība – tu esi labējais. Vieni ir ražotāji, otri – nodokļu dalītāji. Lūk, visa ideoloģija! Ja par to domātu partijas, kuru sastāvā būtu krievi, latvieši, poļi, ukraiņi, ebreji utt., viņi kampaņas laikā ne reizi neatcerētos par nacionālajiem jautājumiem. Svarīgākais būtu, par cik jāceļ vai jāsamazina nodokļi, kādas atlaides jādod veselības aprūpei – lūk, par to jādomā! Tas noņemtu vēlētājam tieksmi svītrot uzvārdus, vadoties pēc nacionālās piederības.

– Dagmāra Beitnere saka, ka krievi un citas Latvijas minoritātes neapzinās šā referenduma patiesās briesmas, jo viņus apdraud brutāls un krimināls bizness, kas Latvijā spiedīsies iekšā no Krievijas. Tas ir viens aspekts, ko uzsver cienījamā kultūrpsiholoģe. Taču ir vēl cits – Rafšans un Džamšuds tūlīt locīs koferī halātu un lūgšanu paklājiņu ...

– Jā, tagad mēs nonākam pie galvenā, pie tā, par ko šajā skandālā visvairāk šausminos, bet ko neaptver cittautieši. Proti, referendums ir signāls migrācijas masām pievērst uzmanību tam, ka esam vājākā vieta Fortress Europe (Eiropas cietoksnī). Latvija ir tā vieta, kur varēs sākt drupināt caurumu cietokšņa sienā. Patlaban galvenais migrācijas koridors pasaulē ir Meksika – ASV, otrajā vietā ir Ukraina – Krievija, trešajā vietā Krievija – Ukraina, kuras savstarpēji apmainās ar cilvēkiem; tad seko migrācija uz Krieviju no Kazahstānas un Uzbekistānas.

– Kā teica politoloģe – klasiķe: spēlītes globālās migrācijas apstākļos?

– Jā, tā es teicu. Nav taisnība tiem, kuri min nabadzības argumentu kā iemeslu, kāpēc nenotiks migrācija uz Latviju. Tā ir drausmīga kļūda. Tā, kā mēs skatāmies uz Vāciju, Franciju vai Angliju dzīves līmeņa ziņā, uz mums skatās Tadžikistānā un Uzbekistānā. Tur katrā ģimenē ir 12–15 bērnu, bet darba nekāda. Cilvēki bēg no bada nāves. Protams, mums būs vajadzīgi strādnieki, kas nolīgti uz oficiāla kontrakta pamata, to es saprotu. Runa ir par ko citu. Proti, ka Latvijā ienāks migranti, kas apdraudēs mūsu vidusšķiru. Vietējiem cittautiešiem to nu gan vajadzētu saprast. Superbagātajiem jau ir pilnīgi vienalga, kādā valodā šeit runā, jo viņiem ir pašiem sava lingua franca (franku mēle**). Ar to pilnīgi pietiek, lai apmierinātu vajadzības, bet vidusšķira vienmēr tiecas pēc politiskās varas, lai spētu īstenot savas intereses. Tas nozīmē, ka, tiklīdz šeit krievu valodai būs oficiāls statuss, tā uz visiem posteņiem, ko parasti ieņem vidusšķiras pārstāvji, pretendēs cilvēki, kuri pārzinās šo valsts valodu. Jau tagad redzu, kā Latvijā nostabilizējas viens otrs mans students, kurš iebraucis no Ukrainas (un piecos gados labi iemācās latviešu valodu, starp citu). Es viņiem prasu: kāpēc tu paliec Latvijā? Tev taču Ukrainā ir radi un draugi. Viņi atbild: man jāpalīdz ģimenei, te tomēr algas ir lielākas. Mēs absolūti nenovērtējam situāciju, kāda ir citās bijušajās PSRS republikās. Protams, šobrīd uz Latviju nebrauks cilvēki no Eiropas vai Ziemeļāfrikas bēgļi (Latvijā pabalstu nauda nav liela), kaut gan Eiropa būtu ieinteresēta daļu no imigrantiem pārbīdīt uz šejieni. Migrācija Austrumi – Rietumi, kas šobrīd liekas pilnīga fantastiska attiecībā uz Latviju (kā Rietumiem), pēc dažiem gadiem jau klauvēs pie durvīm. Pērn lūgumi no Kazahijas pilsoņiem par uzturēšanās atļauju izsniegšanu Latvijai pieauguši par 40% (kaut arī krievu valoda nav valsts valoda). Iespējams, ka daudzi saredz Latviju kā platformu, lai dzītos tālāk, bet daļa noteikti paliks. Tiklīdz krievu valoda dabūs oficiālu statusu, tā tūlīt uz katru vietējo – krievu vai latvieti, vidusšķiras pārstāvi – ārstu, skolotāju, menedžeri uzreiz būs divi trīs konkurenti.

– PCTVL musina nākamajam referendumam, par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem.

– Ja tas izdotos, valstī būtu ļoti mazkvalitatīva pilsonība. Vidusšķira ir demokrātijas balsts. Mazie un vidējie uzņēmēji ir ekonomikas balsts. Kas tā par vidusšķiru, kas nespēj valodu iemācīties un pilsonību iegūt?

Domāju, ka valodas referendums ir sava veida pilotāžas pētījums, kas nezināmiem polittehnologiem dod iespēju līdz pat procentu simtdaļām aprēķināt, kad šo procedūru atkārtot nākamreiz. Esmu pārliecināta, ka pamatā aiz šīm iniciatīvām slēpjas melnā un pelēkā biznesa intereses. Ticiet man, tās ir daudz spēcīgākas, nekā mums šķiet. Viņiem savu interešu īstenošanai ir vajadzīga labi pazīstamā postpadomju telpa, lai caur to transportētu kaut ko nelegālu – narkotikas, cilvēku orgānus, ieročus u. tml. Tie ir viņi, kas nav ieinteresēti, lai mācās latviešu valodu.

– Kā jūs argumentētu latviešus piedalīties referendumā?

– Kultūrpiederības izjūta ir atkarīga no katra cilvēka individuāli. Runāt vai nerunāt latviski ir katra paša izvēle. Taču atcerieties, ka nopietni apdraudēta ir jūsu bērnu un mazbērnu sociālekonomiskā eksistence! Visās ES dalībvalstīs vidusšķira tiek pasargāta tieši ar valsts valodas palīdzību.

Jā, vēl kāda atziņa, ko pēc novērojumiem esmu guvusi, stažējoties ārzemēs. Tas, kurš izmanto iebraucēja fizisko vai intelektuālo darbu, pret imigrantu ir visumā labvēlīgi noskaņots, jo zina: ja pēkšņi sāks iet par karstu, tam cilvēkam būs kur atgriezties atpakaļ. Savukārt, ja iebraucējam nav dzimtenes, jo viņš zaudējis tās cieņu, visi to sāk nicināt. Vides spiediens uz šādu cilvēku ir pamatīgs. Lūk, šī patiesība jāatceras tiem latviešiem, kuri patlaban nedzīvo Latvijā un šaubās, vai balsot referendumā.

– Atskan retoriski jautājumi: kā dzīvot pēc referenduma, ko darīt?

– Pirmkārt, politiskajai elitei jāpārstāj sevi uzlūkot kā pārnacionāli izredzētos, kas pievienojušies Eiropas superaristokrātijai. Beidzot jāatmet vīzdegunīgā attieksme pret pārējiem cilvēkiem.

Otrkārt, jāizveido ļoti konkrēts prioritāšu saraksts kopā ar attiecīgajām profesionālajām organizācijām, lai nostiprinātu mazo un vidējo uzņēmumu ekonomiskās pozīcijas, jo tieši viņi ir vidusšķiras mugurkauls. Tas automātiski attiektos gan uz latviešiem, gan nelatviešiem un labotu sabiedrības attieksmi pret valsts varu. Treškārt, būtu jāmazina Latvijas valsts birokrātijas apetīte pēc otkatiem un kukuļiem.