Vai vienas dzīves laikā iespējams izkopt vairākas prasmes, dažādus amatus? Izrādās, ja labi grib, tas pat nav pārāk grūti. Tāds bija Modris Zihmanis (01.12.1927.–08.03.2021.) – atzīts literāts un veiksmīgs dārzkopis, vairāku sīpolpuķu šķirņu kolekcionārs. Taču ir vēl kas, turklāt daudz svarīgāks. Modris bija cilvēks, kurš savas pārliecības dēļ 15 garus gadus bija spiests pavadīt padomju soda nometnēs.
1949. gada 17. martā Jelgavas apriņķa Lielauces, Īles un Zebrenes pagasta robežu tuvumā netālu no Īles mežniecības norisa nevienlīdzīga un asiņaina kauja. Otrā pasaules kara nobeigumā šajā vietā atradās milzīgs bunkurs, kur uzturējās nacionālie partizāni - latviešu un lietuviešu grupa 27 cilvēku sastāvā. Viņus vadīja Kārlis Krauja (īstajā vārdā - Visvaldis Žanis Brizga). 1949. gada kaujā piedalījās 24 cilvēki: 15 latvieši un deviņi lietuvieši. Viens no partizāniem bija Tērvetes pagasta «Lāčplēšos» dzimušais Modris Zihmanis, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera dēls.
Vēl nepabeidzis Rīgas Industriālo politehnikumu, tieši Modris zīmēja shēmas un rasējumus, pēc kuriem partizānu grupas vīri uzbūvēja Īles bunkuru. Apjomīgā būve bija labi maskēta mežā. Izmēru ziņā tas bijis lielākais zināmais nacionālo partizānu bunkurs Baltijā un visā Austrumeiropā, ar platību 54 kvadrātmetri, ieskaitot palīgtelpas - sanitāro mezglu un produktu noliktavu.
Traģēdija sākās, kad partizānu rindās bija iekļuvis nodevējs - latvietis. 1949. gada pavasarī kaujas operācijas laikā, kurā piedalījās 760 vīru liela Valsts drošības ministrijas (VDM) karaspēka vienība, bunkuru uzspridzināja un pēc tam vēl aizdedzināja. Vispirms mīnēja bunkura apkārtni, operācijas rajonu bloķēja, bet grupas likvidāciju bija plānots veikt, to aplencot vienpusēja uzbrukuma veidā un pārējos iespējamos partizānu atkāpšanās virzienus nosedzot ar sedzējgrupām. Par spīti čekistu lielajam skaitliskajam pārsvaram, iznīcināšanas operācija ilga deviņas stundas.
Pirms Īles bunkura iznīcināšanas čeka bija izplatījusi paziņojumu: «Saskaņā ar Latvijas PSR VDM ziņām Jelgavas apriņķī 300 metrus uz ziemeļiem no Priedaišu viensētas (7318) meža masīva bunkurā slēpjas Kraujas banda, kopskaitā 20-30 cilvēku, apbruņota ar rokas ložmetējiem, automātiem un šautenēm. Banda laikā no 1947. līdz 1949. gadam ir veikusi virkni teroristisku aktu un aplaupījusi padomju iestādes. Šī pati banda izgatavo un izplata iedzīvotājiem pretpadomju avīzi «Brīvības Balss» un pretpadomju lapiņas.» (Avots: Zihmaņa savulaik stāstītais šo rindu autorei.)
Kaujas operācijas laikā nogalināja 15 partizānus un deviņus pusdzīvus sagūstīja. Modris par šo laiku vēlāk rakstīja: «Sekoja čeka, cietums, kara tribunāls, nāvessodus aizvietoja ar 25 ieslodzījuma gadiem. Nokļuvu Džezkazganas akmens lauztuvēs Kazahijā, Stepes lēģerī ar speciālo režīmu. Trijos mēnešos zaudēju pusi no sava svara, divreiz nokļuvu distrofiķu slimnīcā, koridorā, jo visas palātas bija pārpildītas ar ģindeņiem. Kad organisms atguva daļu zaudētās miesas, mani iedalīja šahtinieku brigādē. Krāvām atspridzināto vara - svina rūdu vagonetēs, rijām amanola gāzes un kvarca putekļus - silikozes izraisītājus, un brigadieri, lielākoties kriminālisti, mūs nodzina līdz pēdējam.» (Avots: Zihmanis, M. Par sevi, par dzīvi.// Latvijas Vēstnesis, Nr. 28/29; 02.02.1999.) Sākotnēji piespriestais 25 gadu ieslodzījums tika samazināts uz 15 gadiem. Par 1949. gadā un lēģera laikā pārdzīvoto Modris Zihmanis vēstījis stāstu un atmiņu grāmatā «Nemesīdas gūstā». (Nemesīda - dieviete, kas sodīja taisnības pārkāpējus.)
Pēc 15 ieslodzījuma gadiem, kuru laikā viņš ne tikai kā teicamnieks pabeidza Javas vakara vidusskolas (Mordovijā) izlaidumklasi, iemācījās krievu un angļu valodu, bet sāka apliecināt arī savu literāta talantu, Modri atbrīvoja bez tiesībām atgriezties Latvijā. Par spīti aizliegumam, 1964. gadā viņš ieradās Liepājā un sāka dzīvot Šaurā ielā 2 ēkas puspagrabā. «Politisku iemeslu dēļ sākt studijas augstskolā nebija iespējams, tāpēc meklēju darbu. Sāku strādāt «Sarkanajā metalurgā», kur uzkalpojos par brigadieri, liekot lietā tehnikumā gūtās zināšanas,» viņš reiz stāstīja šo rindu autorei. «Pārcēlos uz Rucavas ielu, sāku būvēt māju. Mēs, divi tehniķi, pēc būvdarbu veikšanas visai ielai ievilkām ūdensvadu, tāpēc bija jātaisa «ūdens balle» un jāatzīmē notikums.» Tas notika 1974. gadā, kad Modris izlēma audzēt sīpolpuķes: tulpes, hiacintes, narcises, jo vajadzēja naudu. «Māja uzcelta, bet mēbeles nevienas, jo iepriekš ar dzīvesbiedri Annu dzīvojām tādā ūķī, kur tām nebija vietas.» Sākumā Zihmaņu pagalmā no žoga līdz mājas slieksnim auga tikai tulpes, kas galvenokārt tika realizētas 8. martā. Pēcāk viņi sāka audzēt un realizēt arī citu šķirņu puķes.
Audzējot ziedus, Modris nepameta novārtā savu literāta darbu, ko bija sācis lēģeros. Iespēja publicēties radās vien pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Laika gaitā tapa trīs romāni un vairāki īsprozas krājumi, taču vislielāko lasītāju atzinību guva viņa dzeja, kas atdzejota arī vācu un ungāru valodā.
Mūža pēdējos gados, kad ziedu realizācijai tika pielikts punkts, Zihmaņu mājas dārzā ikvienu viesi priecēja ap 10 rožu krūmu, asteres, lilijas, baltās hortenzijas, vairāki augļu koki un, protams, vīnogas. Modra Zihmaņa mūžs noslēdzās 2021. gada 8. martā. Viņš daudziem palicis atmiņā kā gaišs, nesavtīgs un ļoti labestīgs cilvēks.
