Augusts Brigmanis: "Tauta gaida prezidentālu republiku"

Par Valda Zatlera vēl nedzimušo, jauno politisko spēku, par sociālantropologa Roberta Ķīļa interesantajām idejām, par trim oligarhiem un ofšoriem, un citām politikas aktualitātēm šī Neatkarīgās intervija ar Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Augustu Brigmani.

– Valdis Zatlers, atlaizdams Saeimu, ir kļuvis populārs, un daudz ļaužu skatās uz viņu ar cerībām. Kas, pēc jūsu domām, Zatleram būtu jādara, lai šīs cerības attaisnotu?

– Es arī ceru uz Valdi Zatleru. Acīmredzot, ja viņš veidos jaunu politisko spēku, tad tas līdz vēlēšanām būs mūsu sāncensis. Tāpēc ceru, ka Zatlera politiskais spēks konkurēs godīgi, bez tās ierastās netīrumu gāšanas pār citiem, kāda ir valdījusi politiskajā vidē līdz šim, diskutēs par problēmām konstruktīvi, piedalīsies problēmu risināšanā, nevis to radīšanā.

Pagaidām gan Zatlers lielā mērā ir lielais nezināmais, jo nav zināms, par ko ar viņu diskutēsim. Vienīgā joma, kurā zināmas viņa programmatiskās idejas, ir tiesiskums, taču ar to vien ir par maz. Jo ekonomikā situācija nav tā labākā – nav izsmelti visi budžeta konsolidācijas jautājumi, vēl būs jākonsolidē kādi 150 miljoni. No bijušā prezidenta, kurš kandidē vēlēšanās, prasīs, kādi ir tie trīs, četri, pieci soļi, kas jādara.

Pašlaik kādu konkrētu uzstādījumu neredzu, izņemot to, ka Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs un sociālantropologs Roberts Ķīlis nesen nāca klajā ar izteikumiem par pāreju uz maksas augstāko izglītību un atteikšanos no pensiju sistēmas. Tad, iespējams, tā būs viena no idejām, ar kurām nāks topošā Zatlera partija? Tā to var saprast. Jo Zatlers un Ķīlis taču ir daudz laika vadījuši kopā, domājuši, analizējuši, Ķīlis ir devis Zatleram padomus.

– Vai atbalstāt Ķīļa idejas?

– Nekādā gadījumā neatbalstām! ZZS ir stāvējusi par pensijām, skolotāju algām un zemnieku subsīdijām nepārprotami.

Saprotu, ka Ķīļa idejās var vilkt paralēles ar Vienotību, kas savulaik un laiku pa laikam ir centusies problēmas satiksmē ar starptautiskajiem aizdevējiem risināt uz sociālā budžeta, pensiju rēķina. Tad jau viņiem kopā sapas. Klāt vēl nāk neapmierinātība ar ZZS, kas šīs idejas ir traucējusi realizēt. Faktiski jau tā Saeimas atlaišana bija cīņa pret ZZS, ne jau pret Andri Šķēli, Aināru Šleseru vai oligarhiem kā tādiem. Galamērķis ir atbrīvot sev laukumu un tad rīkoties, kā iepatīkas.

– Pašlaik top ofšoru likums jeb grozījumi Komerclikumā, kas to pieņemšanas gadījumā paredz skarbas kriminālsankcijas uzņēmējiem, kas neuzrādīs patiesā labuma guvējus savās kompānijās...

– Ofšori – tas ir tāds kā simbolisks tēls, kas raksturo bagātību... Man gan tādu ofšoru nav, un nezinu, ko ar tiem darīt. Taču es šajā situācijā redzu, ka tas ir viens iegansts, ne arguments, lai kaut kādā veidā tiktu bagātajiem cilvēkiem klāt, kaut ko viņiem atņemtu, pārdalītu...

– Komerctiesību eksperti gan teic, ka likuma grozījumiem nav tikai politiskas kampaņošanas nozīmes, bet arī gluži naudiska jēga – tie rakstīti komercbanku interesēs, lai komercbankas varētu ietaupīt līdzekļus.

– Iespējams, ekspertiem taisnība, jo bankas vienmēr ir bijušas nopietni spēlētāji politikā.

– Arī ārvalstu investori brīdina, ka ofšoru likums negatīvi iespaidos Latvijas konkurētspēju un investīciju piesaistes vidi, nāks par labu kaimiņvalstīm...

– Šiem argumentiem pašlaik ir grūti atrast dzirdīgas ausis. Ļaužu ausis pašlaik ir aizbļautas ciet ar to, ka viss ir šausmīgi, ka vainīgi trīs oligarhi. Skaidrs, ka arī ofšors ir kaut kas briesmīgi slikts, savukārt cīņa pret to ir laba. Šis ir lieliski izdevīgs brīdis, kad politiskā trokšņa aizsegā var mēģināt ielobēt visādus slīpus likumus.

– Internetā anonīmie komentētāji nerimst lamāt oligarhus, tiek rīkoti kapusvētki, Zatlers arī ir pret oligarhiem. Vai ZZS nevajadzētu glābties no šiem sitieniem un atteikties no sadarbības ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu?

– Tāda iespēja pat prātā nav nākusi... Visu ko esam pieredzējuši. Tie, kam laba atmiņa, atcerēsies, ka reiz bija tāds Einars Repše, kurš kopā ar Aināru Šleseru veidoja bloku pret oligarhiem. Tagad tas izklausās amizanti, bet tā bija. Tagad atkal vecā kārts ir izvilkta. Daudzus vieno tas, ka viņi pēkšņi ir pamodušies un paziņo, ka nespers vairs kāju Ventspilī, kur paši agrāk teikuši pacilājošas runas kādos pilsētas svētkos vai citos jaukos pasākumos, aizmirsuši ir kopīgās vakariņas ar Lembergu, kopīgās pusdienas. Ar Lembergu šajā laikā nekas nav noticis, viņš ir tas pats Lembergs, kas agrāk, bet virknē politiķu gan piepeši sākusies ne ta ceturtā, ne ta jau kāda sestā atmoda.

Tas ir mazliet smieklīgi, tomēr jāatzīst, ka situācija politikā pašlaik ir sarežģīta, mums būs jāatrod spēki turēties.

– Tautas partija acīmredzot nekādus spēkus vairs sevī nemeklē un grasās izlaist gaisu, lai nogrimtu dibenā... Viņi saka, ka neesot pieprasījuma pēc labējās politikas, tāpēc taisās likvidēties.

– Tā ir Tautas partijas mazdūšība. Latvijas Zemnieku savienība (LZS) savulaik bija zaudējusi visu, ko var zaudēt, – bija izkritusi no Saeimas, partijā bija palikuši knapi 200 biedru. Lielākā daļa partijas pazīstamāko politiķu bija pārgājuši uz tolaik jauno, vareno spēku Tautas partiju – Aigars Kalvītis ir bijušais LZS biedrs, Gundars Bērziņš, Edmunds Krastiņš ir bijušie LZS biedri, Atis Slakteris, Rihards Pīks ir bijušie LZS biedri... Taču tie, kas palika, saņēmās un sāka strādāt. Tajā laikā es nācu pie atziņas, ka Latvijas Zemnieku savienība ir kas vairāk nekā viena parasta partija, kas tiek uztaisīta vienā brīdī, kad ir labvēlīga konjunktūra, bet paiet laiks, un tā pazūd. LZS ir nākusi no vēstures, pie Latvijas šūpuļa stāvējusi. Jā, varbūt nedabūsim gana balsu vēlēšanās, varbūt paliksim opozīcijā, varbūt tai būs cits priekšsēdētājs, bet tā paliks. Gan jau atkal nāks nākamā viļņošanās, un mēs atkal būsim uz viļņa.

Man ļoti žēl, ka šo cīņu ar laiku, cīņu ar konkurentiem, cīņu ar iekšējām problēmām pašlaik zaudē sociāldemokrāti, jo sociāldemokrātu niša ir tā vieta, kurā visi šie bļauri, antioligarhi lien iekšā. Ja sociāldemokrātiem būtu stipras pozīcijas, tad viendienīšu partijām politikā vairs nebūtu vietas.

– Vai Lembergam būtu jākandidē vēlēšanās?

– Mēs viņu mudinām kandidēt. Taču, ko viņš darīs, to viņš lems pats.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"