Pēteris Strancis: Esmu tikai bandinieks kādā lielākā KNAB spēlē!
Tā dēvētā Rīgas domes amatpersonu kukuļņemšanas lieta tuvojas finālam – visticamāk, ka nākamā gada sākumā būs zināms apgabaltiesas spriedums. Bijušais Rīgas domes Attīstības departamenta direktora vietnieks, vēlāk arī direktors arhitekts Pēteris Strancis, kuram prokurors pieprasījis 8 gadu cietumsodu, jau no pirmajām aizturēšanas stundām kategoriski noliedzis vainu visās izvirzītajās apsūdzībās.
Viņš ir pārliecināts, ka varmācīgi ticis ierauts kādu viņam tikai nojaušamu spēku cīņā.
– Kā jūs no praktizējoša arhitekta Pētera Stranča vispār kļuvāt par amatpersonu Pēteri Stranci – tātad, krimināltiesiskā izpratnē, par potenciālu kukuļņemšanas subjektu?
– Mana karjera Rīgas domē iesākās 2003. gadā, tad es piekritu sākt darbu domes pilsētplānošanas pārvaldē. Mani jau bija to piedāvājuši, tomēr galīgi izlēmu tieši pēc Viļņa Štrama uzaicinājuma. Man tas likās izaicinoši kā profesionālim, līdz tam galvenokārt nodarbojos ar neliela apjoma projektiem un interjeriem. Tomēr interese par pilsētbūvniecības jautājumiem man jau bija, un šī likās tāda laba iespēja pārbaudīt sevi – tolaik biju jauns un aktīvs, ar plašu skatījumu. Toreiz vispār veidojās radikāli jauna pieeja pilsētas tālākās attīstības lietām. Piemēram, sāka izstrādāt Rīgas vēsturiskā centra attīstības plānu, starp citu, daudzas manas un kolēģu idejas arī šodien tajā ir iekšā, nu, teiksim, nodokļu atvieglojumi tiem, kuri apsaimnieko objektus ar kultūrvēsturiski vērtību. Sakārtojām attiecības ar pieminekļu inspekciju, panācām lielāku plāna detalizācijas pakāpi, nu, visu jau nevar uzskaitīt. Bet darbs bija tiešām aizraujošs, droši vien varēja jau kaut ko arī citādi, bet par ko kaunēties nav.
– Kurā brīdī tieši jūs kā amatpersona reāli varējāt sākt ietekmēt ar konkrētiem pilsētas attīstības plāniem saistītus jautājumus?
– Es gribētu, lai ir skaidra viena lieta – tik lielas pilsētas kā Rīga attīstība ir ļoti komplicēta lieta, un praktiski nav tā, ka kāds varētu tā vienpersoniski uzkundzēties ar kaut kādām napoleoniskām ambīcijām un noteikt – tagad būs tā un nekā citādi. Tā tas nenotiek un nevar notikt. Ir diezgan precīzi nodalīti atbildības un lēmumu pieņemšanas līmeņi. Sava kompetence ir departamenta vadībai, sava būvvaldei un tā joprojām. Faktiski ir tāda kolektīva atbildība. Turklāt daudz kas ir ļoti publisks – tie paši būvvaldes sēžu atreferējumi, tur jau katrs var redzēt, ko kurš teicis, ko spriedis. Es kā departamenta direktors, piemēram, vienpersoniski parakstīju tikai dažus dokumentus, kuros nebija nekādu konkrētu lēmumu un kurus tāpat bija sagatavojuši mūsu juristi. Viena cilvēka ietekme uz kaut kādiem lēmumiem ir visai nosacīta.
– Tomēr sabiedrībā ir noturīgs uzskats, ka attiecīgos amatos sēdošie var subjektīvi ietekmēt to vai citu lēmumu. Turklāt katrs otrais rīdzinieks noteikti pateiks, ka bez šo personu ieeļļošanas domē nekas cauri neiet...
– Te jau parādās tie sabiedrībā esošie mīti. Mans advokāts Vārpiņš labi pateica – pašā sabiedrībā dominējošie tikumi tiek pieņemti kā absolūti un pārnesti uz jebkuru situāciju, uz jebkuru cilvēku. Es, protams, nevaru noliegt, ka tam zināms pamats varbūt arī ir, jo atsevišķu indivīdu tikumi, precīzāk, netikumi ir atklājušies visā krāšņumā, bet tas jau nedod tiesības uz šādu vispārinājumu. Šie mīti rada arī to būtībā traģisko apmierinājuma sajūtu cilvēkos, ja kāds tiešām tiek par kaut ko apsūdzēts, sak, re, kā beidzot viens no tiem iekrita. Un ja vēl seko skaisti iestudēta paraugprāva... Tu vari būt godīgs, kristālskaidrs, sazin kāds vēl, bet lielākās ļaužu daļas prātos faktiski jau esi bez tiesas notiesāts.
– Atgriezīsimies pie 2008. gada notikumiem. Pusotru mēnesi pēc tam, kad tika aizturēti Vilnis Štrams un Raimonds Janita, KNAB darbinieki uzliek rokudzelžus arī jums. Kādas bija sajūtas tūlīt pēc aizturēšanas?
– Es pat īsti neatceros – jā, laikam jau šoks, neziņa par nākotni, uztraukums, loģiski. Un arī tāda liela neticība – vai tiešām ar mani tas viss notiek. Es pats taču zinu, ko esmu darījis, pareizāk, nedarījis, bet pēkšņi ne tavas domas, ne viedoklis, kur nu vēl sajūtas nevienu neinteresē. Tu paliec par tādu kā lietu. Vēlāk man viena līdzība ienāca prātā, ka tā laikam arī līķus eksperti apskata – vienaldzīgi valsta no vienas puses uz otru, grūsta, pastumj, jo tas taču vairs nav cilvēks, tas ir izmeklēšanas objekts. Bet nojausmas par to, ka kaut kas tiek gatavots, man bija. Pēdējās dienās pirms aizturēšanas man atklāti sekoja, es pat teiktu, neprofesionāli, bet varbūt tas iederējās scenārijā – lai es tāds nervozs paliktu, silts, tā teikt, aizturēšanas brīdī. To spiedienu uz cilvēku viņi gan ir iemācījušies izdarīt perfekti, to es vēlāk izjutu visas tās 99 dienas, ko pavadīju cietumā, un arī pēc tam.
– Varbūt nedaudz vairāk par to spiedienu. Jūs fiziski ietekmēja, draudēja?
– Nē, tas viss notiek daudz nemanāmāk un tāpēc pamatīgāk. Jau pati aizturēšana – KNAB vai kāds cits bija noorganizējis gandrīz visu Latvijas mediju klātbūtni – šovs taču, tāds monstrs tiek arestēts. Turklāt nedomāju, ka aizturēšanas laiks bija nejauši izraudzīts – mana sieva tolaik bija stāvoklī, bija tieši tie kritiskie grūtniecības mēneši, un skaidrs, ka tas nevarēja mani papildus nesatraukt, jo tā neziņa par tuviniekiem baigi ēd tevi no iekšienes. Vēlāk tas viss pārauga citā formā – piemēram, mana toreizējā advokāta automašīna pie cietuma tika izvandīta, paņēma dažu vēstuļu uzmetumus, kurus mēs gribējām sūtīt atsevišķiem cilvēkiem, pēc tam KNAB nekautrējoties šos cilvēkus apciemoja un mēģināja ietekmēt, tā teikt, nav vērts tam Strancim neko palīdzēt, viņam tāpat vāks, sašmucēsieties tikai. Vēl bija tā cietuma epizode – mani pēkšņi bez kāda iemesla izdomāja pārvietot uz korpusu, kurā sēdēja tādi īstenie kadri, recidīvisti, laikam jau gribēja, lai ar mani aprunājas tā ne pa jokam. Toreiz es gan nepadevos, pat no ēdiena atteicos, ja nemaldos, kādas četras dienas, tad nu no tās ieceres atteicās. Nu, tā tas apmēram notiek. Plus, kā jau teicu, tā drausmīgā neziņa. Viss kopā cilvēku, mani tai skaitā, noved līdz domām – varbūt parakstīt visu, ko viņi liek priekšā, lai tikai tas murgs beidzas un tu tiec ārā pie savējiem. Ja godīgi, tad tāds priekšstats no lasītā man bija par čekas metodēm. Bet izdevās kaut kā izturēt, ik pa brīdim kā tādu mantru atkārtoju – tu neesi vainīgs, viss kādreiz beigsies. Vēl gribēju tieši par cietuma darbiniekiem piebilst – viņi izturējās patiešām korekti, patiesībā – kā tu izturies pret viņiem, tā arī saņem pretī. Jāsaka paldies viņiem, jo arī tas palīdzēja nesabrukt. Jā, starp citu, KNAB vēl tagad mēģina mani tā kā paspaidīt – meklē utis manā pašreizējā darbā, kaut kā mēģina mani kavēt normāli strādāt.
– Jūs vienmēr esat uzsvēris savu nevainīgumu, bet prokurors uzskata, ka vaina jums inkriminētajās epizodēs ir pierādīta. Kā vērtējat šos pierādījumus, kuri radījuši apsūdzībai tik drošu pārliecību, ka tā pieprasījusi jums brīvības atņemšanu uz 8 gadiem?
– Tur jau tā lieta, ka faktiski nekādu pierādījumu nav. Pamatā prokurors balstās uz divu cilvēku – Janitas un Štālberga – liecībām, kurām nezin kāpēc akli uzticas, lai gan neskaitāmi faktori norāda, ka viņi nerunā taisnību. Tur ir vienas vienīgas pretrunas – pirmstiesas laikā viņi stāstījuši vienu, tiesas laikā pavisam citu. Kad advokāti mēģināja šo pretrunu mudžekli šķetināt, tad pēkšņi radās atmiņas zudumi, aizgāja pat tik tālu, ka Janita vispār atteicās atbildēt, lai neiebrauktu vēl lielākā purvā. Štālbergam atkal, kā viņš pats teica, no stresa nervi uzdod, tāpēc viņš nekādi nevarēja, piemēram, paskaidrot, kā it kā man paredzētā miljona daļu viņš caur starpnieku varēja nodot man 2005. gada rudenī, ja pats iepriekš nešaubīgi liecināja, ka pie naudas vispār ticis 2006. gada pavasarī. Tiesā viņš tā arī pateica – es to nevaru izskaidrot. Tāpat Janita – telefona sarunās viņš piemin kaut kādu šefu. Vienā gadījumā viņš liecina, ka es esot tas šefs, citā reizē nepārprotami izriet, ka viņš domājis kādu citu. Vai šī pretruna tika tiesā izskaidrota – nē, jo arī Janitam pēkšņi kļuva tik grūti, ka viņš vairs nespēj ne vārda pateikt. Citur atkal nepārprotami redzams, ka Janita kaut kādās sarunās ar kaut kādiem ļaudīm prasījis no viņiem kaut kādu naudu, vienkārši piesedzoties ar manu vārdu, jo es taču bija viņa tiešais priekšnieks. Sak, es jau neko, to tas augšā prasa. Un tādu piemēru ir bez gala – es nevaru te visus pat atcerēties, to ir milzums.
– Labi, pieņemsim, ka liecinieki nerunā patiesību. Bet ir taču vēl telefona sarunu ieraksti...
– Ar tiem ir vēl trakāk. Pirmkārt, KNAB vispār ir selektīvi iesniedzis šo sarunu izdrukas, faktiski tikai no konteksta izrautus fragmentus, kurus prokurors kombinē, kā viņam ienāk prātā. Otrkārt, tiesā eksperts liecināja, ka viņam ir nodotas tikai ierakstu kopijas un viņš tādēļ nevar būt drošs par šo ierakstu autentiskumu. Un galvenais – viņš atzina, ka ierakstā ir atradis audio apstrādes programmas pēdas, tātad nevar izslēgt, ka ieraksti ir uzlaboti un pat montēti. Bet prokuroru laikam taču tas nemulsina. Mēs pieprasījām pilnas visu sarunu izdrukas, bet neviens pat netaisās tās uzrādīt – varbūt vienkārši tādu nav. Jā, vēl par to ierakstu laiku. Tiesā noskaidrojās, ka KNAB kaut ko ir klausījies jau 2005. gadā, tas ir, trīs gadus pirms tam, kad visa šī lieta sākās. Kad mans advokāts gribēja pieprasīt arī šo sarunu ierakstus, prokurors pēkšņi mainīja nostāju un teica – okei, mēs šito neizmantosim, ja jūs neraksiet dziļāk. Tā tas notiek, ko vēl lai piebilst?
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"