Treknums bija mūsu izšķērdība, spilgta laimes vīzija. Naudu vajadzēja vērienīgi pielietot, lai, palūkojoties apkārt, beidzot varētu noticēt savas dzīves vērtībai. Tas viss bija kā savāds balsts, kā droša atbilde uz jautājumu „Esmu taču laimīgs, vai ne?” LiekDarbības, liekKāres, liekMantas - dzīvei bija katastrofāls liekais svars. Mūsu treknais ārprāts, mūsu personīgais baroks.
Nauda var kļūt par vardarbīgu ieroci, ar kuru kropļot savas dzīves ceļu. Es cenšos tikt atpakaļ pie dabiskas dzīves un pāri visam - saglabāt tieši Savu, man domāto ceļu, pa kuru virza kāds augstāks spēks. Tā ir dzīve, uz kuru es varētu paļauties, kurā ir sirdsmiers un kurai ir nozīme. Slepenais uzdevums - radīt tādu mākslu, kas pieejama katru dienu.
...kā?
Gribu atrast kādu pirmatnēju prieku! Prieku, kurš ir tik dabīgs, kā pati daba. Un tieši tā ir tā vieta, no kuras nākam un kura sniedz harmoniju, ja vien protam tajā ieklausīties un iekļauties. Daudzi latvieši vasarā izravēja savas pamestās dobes un iekopa jaunas. Arī mūsu ģimene darīja tāpat. Tas ir labs risinājums ekonomisko nedienu laikā, tomēr tam ir arī dziļāka nozīme. Vai kādreiz esat iedomājušies, cik ļoti esat attālinājušies no savas dzīves? Radīšana ir viens no pasaules skaistākajiem procesiem, bet lielāko daļu no lietām, ko iegādājamies, un pārtikas, ko, ilgi nedomājot, apēdam, mēs vienkārši nespējam novērtēt, jo tā visa unikālais stāsts mums nav zināms. Paša lolots auglis vai dārzenis ir ar citu garšu, varētu pat teikt, ka tas ir ar brīnumainu pildījumu. Domāju, ka, izvērtējot savas finansiālās iespējas, cilvēki atklāja arī to, ka daudzi ikdienas izdevumi radušies slinkuma dēļ. Man liekas, ka tagad, ņemot lielāku līdzdalību savas ikdienas darbos, rodas lielāks gandarījums, un paša radošās idejas un risinājumi uzlabo attiecības. Ar sevi. Tas ir liels panākums.
Tomēr arī tad, kad kaut kas jau sāk izdoties, vēl joprojām turpina pastāvēt lietas, kas ir šķēršļi sajūsmai. Tad liekas, ka pašu jaukāko sajūtu nemaz vairs nav piedāvājumā. Bet, lai arī kādas mistiskas neveiksmes, ķildas un amizanti pārpratumi dienas laikā gadītos vai turpinātu palikt neatrisināti, ir jāļaujas mazai, nekaitīgai rutīnai - apstādināt vakara mirkli. Ir jāatrod pateicība par savu dienu, jo dzīvošana savā būtībā ir skaista. Es esmu stāvējusi pļavas vidū, kad saule pat vēl negrasās rietēt, kad viss ir kā parasti. Es esmu bijusi blakus un dziedājusi vienu dziesmu, vienu sāpi, bet dzirdējusi tikai to, kā elpojam, dzīvojam vienā ritmā. Man un lietum pretī uz riteņa brauca sieviete, smaidot tik dzīvi un padarot savas grumbiņas skaistas. Es peldēju siltajā vakara ūdenī. Man bija rokassprādze no puķēm. Ainava no kafijas biezumiem. Saules ritmi. Sīkumi! Bet es tur biju un laime skraidelēja pa manu miesu kā pirksti pa klavieru taustiņiem.
Treknie gadi ar to jau iepazīto nozīmi nav tas, ko es vēlos un gaidu. Ļoti gribas stabilākas bagātības, dzīvi kā mākslu, bet ne mākslīgu. Jā, es vēlos, lai manai dzīvei būtu kādas rezerves, kādi pārpalikumi, tomēr tas ir citādi. Mans gandarījums radīsies tad, kad man būs ne tik vien ko ņemt, bet arī uzkrājies kas unikāls un spēcīgs, ko dot. Dot no sevis un savas pieredzes. Gribu SULĪGUS gadus kā apelsīnu!