Mani treknie gadi. Šķietami ironisks sākums šajā skrejošajā un nestabilajā laikmetā , taču viss ir tā kā tam ir jābūt –vismaz manā dzīvē jau nu noteikti. Es pat īpaši ilgi nepārdomāju un nepārcilāju savus domu graudus un teikumu secību savā prātā, jo jūtu, ka man ir ko teikt, ka esmu pilna ar emocijām, tādēļ man šīm rindām melnraksts vajadzīgs nebūs.
Esmu pieradusi rīkoties spontāni, ļaujot vaļu gan emocijām, gan sirdspukstiem, vienmēr esmu ienīdusi, ka pasaule sevi ieprogrammē izpildīt lietas noteiktā secībā – parasti cilvēki izpauž sevi un savu iekšējo pasauli ļoti konstruktīvi un prognozējami, respektīvi, mēs smaidam sekundi, kaut tajā pašā laikā smaids, ja tam piešķirtu loģiskās pašizpausmes veidu, ilgtu vismaz piecas minūtes, līdzīgi kā saulriets, kurš darbojas kā vienots mehānisms, kas izrotā pasauli. Krāsainais mehānisms spēj izrotāt cilvēka ikdienu, piešķirot tam emocijas, kuras nekur citur viņš nesastaps. Jautājums-kādēļ saulrieti nevarētu būt tik ilgstoši, ka pietiktu gan brūnajām lauvām Āfrikā, gan pietiktu mums-katru vakaru pa vienam, krēmkrāsu debesu uzplaiksnījumam un mūsu diena paliktu labāka...mēs smaidītu vairāk. Kādēļ mani tas uztrauc? Tādēļ, ka esmu pilna ar sajūtām, ko vēlos ,lai dzird citi-es vēlos mainīt pasauli ar sevi un savu sirdi, liekot smaidīt citiem, runājot par lietām, par ko agrāk cilvēki nav iedomājušies runāt. Bieži vien mēs esam par gļēvu, lai paskatītos uz lietām no otras puses-vieglāk ir pieņemt vispārzināmo patiesību un ticēt tai, lai arī kāds būtu konteksts, parasti tādai, kādu grib redzēt sabiedrība, taču nekad mēs netērēsim laiku, lai aplūkotu aspektus, kuri var izmainīt šīs patiesības patiesību. Domājot par lietām, kādēļ tās notiek tā- kā notiek, es aizdomājos par to, ka esmu palicis bagāts cilvēks – jūtu, ka esmu atmetusi savu materiālistisko nostāju, neesmu vairs tik skeptiska pret visiem procesiem, kas norisinās man apkārt, jūtu, ka protu sajust emocijas pat no vēja šalkām mežā.
Bieži vien mūsos izmaiņas notiek tikai tad, kad notiek kas nebijis-notikums, kas liek apstāties un domāt. Daudzi to neiztur un padodas, jo viņi nekad tā īsti nav mācējuši domāt, tādēļ es viņus salīdzinātu ar zivīm, kas izskalotas krastā un palikušas bez skābekļa. Tās tukši plāta muti, cenšoties just gaisu, kas ir bijis viņām apkārt visu laiku, ar acīm vaļā tās redz, kas notiek , taču nesaprot kā no tā tik laukā. Ar laiku viņas nosmok... Līdzīgi kā cilvēks, ja viņš ir tukšs. Tādēļ es ar smaidu sejā saku, ka mani treknie gadi tikai tagad sākās. Šis dzīves posms, kurā pašlaik atrodos, ir atvēris man apvāršņus, kurus agrāk neesmu nemaz pamanījusi – esmu sapratusi, ka mana garīgā un emocionālā pasaule ir piepildīta ar krāsām, ar kurām es vēlos dalīties. Šī vēlme melnbaltu padarīt krāsainu manī ir katru rītu, kad pieceļos, kad paskatos uz saulstariem, kas izrotā tuvējo pagalmu, es saprotu, cik gan sasodīti skaista ir šī pasaule, ir tik daudz lietas, kas mūsos spēj radīt smaidu, atliek tikai tās ieraudzīt un paglabāt šīs sajūtas pelēkākām dienām.
Procesi, kas šodien notiek pasaulē, man liek ļoti domāt. Nē, tikai ne negatīvas lietas, jo, izdzirdot vārdu „krīze” man sametas šķebeni... līdzīgi, kā runcim, kurš pirmo reizi ierauga vannā burbuļojošo ūdeni un pieliek tam ķepu. Protams, viņš to momentāni atrauj, līdzīgi kā es, mūkot no negatīvām lietām. Daudz domājot par to, kas esmu, kur virzos, esmu sapratusi, ka mums katram ir iespējams sev uzcelt pašsaglabāšanās šķirstu, kas norobežotu mūs no vispārējām negācijām, kas arī piesārņo šo burvīgo pasauli. Šī šķirsta formula ir: gūsti lādiņu no tā, ko dari. Dari lietas, kas pasaulē atstāj paliekošu ietekmi , lietas, kuras maina cilvēku dzīves un domāšanu, maina viņu uztveri un sajūtas. Sāc ar to, ka maini viņu skatījumu uz ikdienišķām lietām-liec saredzēt skaisto it visā, kas ir mums apkārt, liec paraudzīties uz lietām no vismaz pieciem skata punktiem, jo tikai tā Tu gūsi pilnu ainu un spēsi argumentēti spriest par visu, kas notiek. Liec saprast katram, ko satiec, ka vārds „krīze” neeksistē – ir tikai treknie gadi, bet pagaidām viņš tos neapzinās. Parādi ar savu sirdi, ka mūsu treknie gadi ir katra sirdīs –ka esam bagāti, ja mums nevajag daudz. Vajag tikai minimumu, lai izdzīvotu, jo viss pārējais ir tik mainīgs, ka skrienot pakaļ pilnībai, mēs bieži nedabūjam pilnīgi neko. Ir tikai izniekotais laiks, kuru esam izniekojuši, meklējot iedomāto `kaut ko` kaut kur. Tu mainīsi pasauli jau šodien , ja spēsi likt aizdomāties kaut vienam cilvēkam par lietām, kurām es nupat rakstīju. Sākot pildīt pa lāsītei mūsu dvēseles traukus jau šodien, ar laiku tas pārvērtīsies par upi, kurā ļausi peldēties ikvienam, kurš pienāks Tev tuvāk klāt. Esi žēlsirdīgs un neesi egoists-dāļā savu pozitīvo auru katram, ko satiec un katra diena kļūs arvien spilgtāka un spilgtāka. Ar laiku gaisma būs tik spilgta, cik spilgti ir tie dziedošie eņģeļi debesīs, kas spēlē savu melodiju brīžos, kad aust saule.
Esi bagāts – sāc saredzēt savu ikdienu ! Ja tāds būsi, Tev vairs nebūs jājautā, kas ir laime.