Sabīne un Megija ir divas 18 gadīgas meitenes, kas jau trešo gadu apmkelē profesionāla novirziena skolu. Sabīne – arhitektūras, Megija – mākslas novirziena. Abas meitenes ikdienā ir ļoti aizņemtas un sen vairs neaprobežojas tikai ar izklaidēšanos, bet gan ir uzņēmušās zināmu atbildību izvēloties nākotnes profesijas apguvi.
Profesionālās skolas izvēle abām meitenēm ir devusi samērā skaidru realitātes izjūtu, kas neļauj lidināties pa mākoņiem un cerēt uz veiksmi, bet gan likusi mērķus sasniegt ar smagu darbu. Devos uz sarunu ar meitenēm, lai noskaidrotu, kāds ir viņu “trekno gadu” definējums un kad šāds posms sāksies viņu dzīvē.
Kad vaicāju, kas ir “treknie gadi”, viedokļi ir atšķirīgi. Sabīne uzskata, ka tas ir vairāku darbību apvienojums. “”Treknie gadi “ manā uztverē ir dzīves posms, kurā tu sāc apzināties, ka nevar darīt tikai vienu lietu. Ir jāsāk apvienot skola ar darbu, draugi ar dzīvesbiedru. Atbildības nasta pieaug un tev jāmāk to noturēt. Cilvēks izaug par indivīdu ar konkērtu viedokli, uzskatiem par dzīvi, attiecībām. Indivīds nepaļaujas uz citiem, tomēr ņem vērā viņu viedokli. Pieņemtie lēmumi atspoguļojas tālākajā nākotnē.” Tomēr Sabīne nebūt neuzskata, ka tāpēc cilvēka izklaides un atpūtas iespējas sarūk. “Tās tikai palielinās. Cilvēks satiek daudz jaunu cilvēku, iegūst kontaktus, virza gan savu profesionālo, gan morālo dzīvi uz priekšu. Satiek domubiedrus un kārtīgi relaksējas sev piemērotā veidā.”
Megija gan terminā “treknie gadi” nesaskata īpaši daudz pozitīva. “Paraugoties uz Latviju pašreizējā krīzes situācijā, ir redzams, ka “treknie gadi” ir pamatīgi izlutinājuši iedzīvotājus un degradējuši to domāšanu. Cilvēki pat nezin kā izdzīvot, tiem liekas dīvaini atteikties no simts televīzijas kanāliem, lai gan viņi skatās vien trīs.” Tādēļ Megija uzskata, ka reizēm tieši krīzes situācijas uzlabo cilvēka domāšanu un dzīvi kā tādu, jo problēmas un neveiksmes norūda raksturu un skaidro saprātu.
Abu meiteņu viedoklis saskan faktā, ka “treknajiem gadiem” ir savi plusi un mīnusi, gluži kā jebkam. “Šajā posmā cilvēkam ir krietni vairāk iespēju sevi pilnveidot, jo ir nepieciešamie materiālie līdzekļi. Cilvēki, iespējams, kļūst pat pozitīvāk noskaņoti pret visiem esošajiem notikumiem, arī negatīvajiem.” Kā mīnusus meitenes minēja zināmu izlutinātību materiālajā ziņā (naudas izšķērdība) un vienkāršu dzīves vērtību nenovērtēšanu (“trekno gadu laikā reti kurš cilvēks pamana mazās, skaistās nianses, kas visu laiku ir mums blakus, kā piemēram, skaisto rudeni ārpus loga,Latvijas mazpilsētas. Daudzi apceļo pus pasauli, lai redzētu to, kas patiesībā ir arī tepat Latvijā.”).
Par to, kad sākas “treknie gadi” meitenes ir konkrētas – tie sākas piedzimstot un beidzas ar pēdējo elpas vilcienu. “Viss cilvēka mūžš ir pašattīstīšanās ceļš ar kāpumiem un kritumiem, ar kļūdām un iegūtajām mācībām. Cilvēks vienmēr uzskatīs, ka tam kaut kas ir par maz - vai nu nav pietiekami labs darbs, liela māja vai īstā mašīna. Mēs visi tiecamies uz ko vēl labāku, vēl skaistāku un interesantāku.” Meitenes piebilst, ka būtībā par “trekno gadu” esamību var spriest tikai tad, kad tie ir beigušies. Tad seko jautājums - kurā dzīves posmā cilvēks gribētu teikt, ka saldais, pārpilnības posms ir beidzies un nu ir laiks kritumam? Nekad! Šī atziņa noved pie secinājuma, ka, lai arī dzīve nav rožu dārzs un par visu tev ir jācīnās paša spēkiem, tomēr nekas nav labāks par dzīvošanu, ko varam dēvēt par “mūžīgajiem treknajiem gadiem”!