Šobrīd vairākums pedagoģijas programmas beigušo neaiziet strādāt uz skolām, tāpēc arvien vairāk izjūtams skolotāju trūkums. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) cer aizpildīt vakances ar jaunās viengadīgās pedagoģijas studiju programmas absolventiem, kuri iepriekš jau būs ieguvuši augstāko izglītību citās jomās. Pirmos simt studētgribētājus augstskolas uzņems 2020. gada vasarā.
Jau 2017. gadā tika sākts «sākotnējās pedagoģiskās izglītības restarts», proti, IZM, sadarbojoties ar Latvijas Universitāti, Daugavpils universitāti (DU) un Liepājas universitāti, izstrādāja informatīvu ziņojumu par pedagoģijas studiju programmu satura un struktūras reformu. Pērn rudenī sākās jaunās sistēmas ieviešana, un tā tiks pabeigta 2023. gadā. Tā paredz, ka turpmāk no 50 dažādām programmām paliks tikai divas - viengadīgā, kurā tiks uzņemti citu nozaru speciālisti ar augstāko izglītību, un četrgadīgā profesionālā bakalaura, kurā varēs mācīties vidusskolas beidzēji, - Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē teica IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Dace Jansone, uzsverot, ka šobrīd tā ir IZM stratēģiskā prioritāte. Patlaban top tās saturs, nākamgad tā tiks licencēta, 2021. gadā - akreditēta, izejot starptautisko vērtēšanu. Paralēli katra augstskola izstrādās savu plānu par to, kas notiks ar jau uzņemtajiem profesionālās bakalaura programmas studentiem - vai viņi beidz veco programmu vai pāriet uz jauno. D. Jansone norādīja, ka jau patlaban esot ļoti liela interese par viengadīgo programmu, kas nodrošinās darba vidē balstītas mācības, taču ne visi gribētāji tajā tiks uzņemti - plānota atlase vairākās kārtās, lai skolās nonāktu motivētākie un atbilstošākie. Būtiski ir pa šo gadu atrast vajadzīgās sadarbības skolas, kas vēlēsies uzņemt jaunos studentus - skolotājus un izveidot atbalsta sistēmu viņiem. Jo būtiski ir jaunajiem pedagogiem palīdzēt noturēties sistēmā, lai jau pēc pirmā gada viņš nepaceltu cepuri un neaizietu uz citu darbavietu.
Ne viens vien runātājs atzina, ka šābrīža izglītības sistēma nav devusi vēlamos augļus: 2017. gadā no 1185 pedagoģijas programmu beidzējiem tikai 418 sāka strādāt skolā. Tai pašā laikā kopumā valstī trūka 380 skolotāju (visvairāk angļu valodas, matemātikas, latviešu valodas, tostarp mazākumtautību skolās, fizikas, IT, krievu valodas un mūzikas skolotāju), no tiem 151 - ar pilnu likmi. Patlaban nav pētījuma (tas tiks veikts tikai šogad), kurā tiktu skaidroti iemesli, kāpēc jaunie pedagogi līdz skolai nenonāk. Iespējams, labs palīgs būs digitālais rīks, ko plānots izveidot jau šogad un kurš prognozēs vakanto skolotāju vietu veidošanos nākotnē, skaidroja IZM Izglītības departamenta direktora vietniece pedagogu un pieaugušo izglītības jomā Baiba Bašķere. Zināmus secinājumus varēšot arī izdarīt, analizējot augstskolu absolventu reģistra datus, jo tie rādīs, kur strādā beidzēji. Runājot par angļu valodas skolotājiem, viņa pieļāva, ka tie nereti izvēlas citas darbavietas, kur tiek prasītas labas svešvalodas prasmes. Savukārt matemātiķi un fiziķi nav tās pieprasītākās programmas. DU pēdējos gados uz tām pietiekušies tikai divi trīs pretendenti.
Pedagogu arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga vērsa uzmanību uz to, ka patiesībā te minētie skaitļi ir tikai aisberga virsotne, jo vakanču skaits ir daudz lielāks. Skolu direktori, kuri ir atbildīgie par skolotāju nodrošinājumu, neuzrāda patieso skaitli un cenšas izlāpīties ar esošajiem kadriem, dažkārt pat tos pārslogojot. Ir pat parādījies jauns termins: skolotāji - korķi, tie, kuri strādā pat trijās un četrās darbavietās. Iemesls patieso datu slēpšanai ir arī bailes no soda sankcijām, ko var piemērot Izglītības kvalitātes valsts dienests gadījumā, ja netiek nodrošināts mācību process. I. Vanaga akcentēja, ka situācija nemainīsies, ja netiks stiprināta pedagogu atbalsta sistēma, un tas attiecas arī uz palīgpersonāla un mentoru nodrošinājumu. Patlaban tikai lielās skolas var atļauties apmaksāt mentora pakalpojumus. Vēl kā problēma tika akcentēts tas, ka no pedagoga tiek prasīts pārāk daudz - viņam vienam klasē nākas strādāt ar dažāda līmeņa bērniem, arī ar speciālām vajadzībām, bet nav palīgskolotāju, kā tas ir citviet Eiropā, kur arī tiek īstenota iekļaujošā izglītība.
