LU rektors Muižnieks: Izglītības galaproduktu veido augstskola
 
KO VALDĪBA NESAPROT? «Valdība negrib saprast, ka tieši humanitārās un sociālās zinātnes jomas ir tās, kas beigu beigās nosaka sabiedrības un visas valsts ilgtspēju un labklājību,» teic Indriķis Muižnieks ©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

«Gribētos atkal kļūt par studentu, lai te mācītos,» – šādas atziņas varēja dzirdēt 2015. gadā, kad Pārdaugavā tika atklāta Latvijas Universitātes (LU) Dabas māja, kurā izvietojās Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Ķīmijas fakultāte un Bioloģijas fakultāte. Toreiz LU rektora amatā nesen bija stājies Indriķis Muižnieks, un nu viņa «valdīšanas» laikā ir atklāta nākamā – Zinātņu – māja. Modernas, plašas, gaumīgas telpas, kas vedināt vedina uz zināšanu apgūšanu.

Indriķis Muižnieks rektora amatā būs līdz augustam. Taču nākamā rektora izvēle notiks šajā trauksmainajā pavasarī - gandrīz vienlaikus ar Valsts prezidenta un Eiroparlamenta deputātu vēlēšanām. Mēs vēlam veiksmi Indriķim Muižniekam rektora vēlēšanās.

- Drīz paies četri gadi, kopš esat Latvijas Universitātes rektors. Kas ir mainījies pa šo laiku?

- Senos laikos mēdza teikt: dzīvot kļuvis labāk, dzīvot kļuvis jautrāk... (Smejas.) Ja nopietni, salīdzinot savas ieceres un solījumus ar izdarīto, varu secināt - tiešām ir izdarīts. Universitāte kļuvusi lielāka, mums ir par 2000 studentu vairāk, līdz ar sešu jaunu institūtu ienākšanu ir krietni lielāks zinātnieku skaits, kopā ar dažādiem projektiem, kuros ir nākuši klāt arī jaunie zinātnieki, to ir gandrīz par 600 vairāk. Tie ir ne tikai mūsu pašu audzināti, bet arī ārzemnieki. Līdz ar to par pieciem gadiem ir samazinājies LU akadēmiskā personāla vidējais vecums. Ceru, ka jaunie cilvēki aktīvi iekļausies LU dzīvē. Ir sabalansētas naudas lietas, administrācija nedzīvo atrauti no pārējā Universitātes personāla, finansējums ir cieši piesaistīts reālajiem panākumiem un ienākumiem. Budžetā procentuāli samazinājušies ne tikai administrācijas, bet arī infrastruktūras izdevumi. Tā, piemēram, agrāk mēs vidēji maksājām 36 eiro par kvadrātmetru gadā, tagad ir 32,5 eiro. Starpība it kā maza, tomēr kvadrātmetru ir ļoti daudz. Jaunās telpas - Dabas māja un Zinātņu māja - ir lētākas nekā mūsu vecās centra ēkas. Visiem darbiniekiem tagad ir arī veselības apdrošināšana.

- Bet kā ir ar publikāciju skaitu, kas ir svarīgs nosacījums universitāšu reitinga vērtēšanā?

- Arī to skaits ir audzis. Es nerunāju par kaut kādām ķeksīša publikācijām, bet par tādām, kas parādās augsta līmeņa žurnālos. Nature žurnālu grupā pēdējos pāris gados mums ir divreiz vairāk publikāciju nekā visos iepriekšējos Universitātes gados kopā. Domāju, tas skaidrojams ar jaunās infrastruktūras pozitīvo ietekmi: cilvēkiem te patīk strādāt, pētīt un atklāt. Nozīmīgi arī tas, ka publikācijas ir ne tikai vienas nozares ietvaros. Līdz ar publikācijām ķīmiskās fizikas un farmācijas jomā pirmoreiz Latvijas vēsturē Nature grupas žurnālos ir vēsturnieku publikācijas: dabas zinātņu jaunās metodes un iekārtas tiek izmantotas arheoloģisko materiālu pētīšanā, un DNS, kuru var izdalīt no Zvejnieku kapulauka gandrīz 9000 gadu vecajiem kauliem, palīdz izprast, no kurienes pēc ledus vairoga nokušanas Baltijā atnākuši mūsu senči. Jaunas iespējas dod arī uzsāktā sadarbība ar Microsoft un lielajām farmācijas firmām. Viss ir ļoti strauji gājis uz priekšu. Diemžēl lēnāka bija studiju attīstība. Mūs bremzēja akreditācijas process, nemitīgi mainījās noteikumi, kaut gan teorētiski visam vajadzēja notikt ātri. Ministrs Roberts Ķīlis savulaik gribēja, lai būtu labi, bet sanāca - kā parasti... Kamēr bija neskaidrība, ko darīt sešus gadus «pēc Ķīļa», neviens nevēlējās veikt straujas kustības. Patlaban process ir sācies no jauna: jau notiek juristu un psihologu programmu akreditēšana, nākamgad būs daļa no ekonomikas un citu sociālo zinātņu programmām, top jauni piedāvājumi ne tikai Latvijas, bet arī ārzemju studentiem. Nupat licencētas trīs jaunas programmas sporta zinātnes un treneru studijām, darba drošības speciālistiem un ļoti interesanta programma datorzinātnē kopā ar RTU, iedvesmojoties no amerikāņu Bufalo universitātes pieredzes. Mums tādiem mērķiem ir visa nepieciešamā infrastruktūra, kuras agrāk nebija. Šogad tika pabeigta jaunā Zinātņu ēka, kurā izvietota Medicīnas fakultāte, kā arī Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultāte. Pakāpeniski tur iekārtojas arī zinātniskie institūti.

- Kas to visu finansē?

- Daļēji mums ir Eiropas struktūrfondu finansējums, par tā veiksmīgu apgūšanu Eiropa mūs ļoti slavē. Apbrīnojamā kārtā mēs ieguvām arī Junkera plāna - Eiropas stratēģisko investīciju fonda - atbalstu, kas paredzēts jaunajai Rakstu mājai.

- Tad jau milzīgs finansējums.

- Cik nu milzīgs... Cietums maksās vairāk. (Smejas). Bet mums tiks 41,5 miljoni eiro. Mēs paši arī daļēji finansēsim Rakstu māju.

- Jūs vai valsts?

- Nu... Ja mēs pierādīsim, ka Rakstu mājas humanitāristi kļūs radoši industriāli, tad varēsim cerēt kaut ko arī no valsts. Dīvaina apmātība: mūsu valdība nekādi negrib saprast, ka tieši humanitārās un sociālās zinātnes jomas ir tās, kas beigu beigās nosaka sabiedrības un visas valsts ilgtspēju un labklājību.

- ... arī kultūras un inteliģences līmeni, kas ir pamatu pamats, lai valsts augtu un attīstītos. Ne jau ražotņu skaits visu noteiks.

- Arī ražotnes ir vajadzīgas, bet - ja nebūs sapratnes par pamatvērtībām un tikumu, tad nebūs nacionālas, spēcīgas valsts. Visu laiku taču notiek disputs par to, kādai jābūt izglītībai - praktiski orientētai, lai tu pelnītu un kļūtu bagāts, vai garīgi pilnveidojošai, lai tu prastu meklēt un atrast lielās patiesības. Šis strīds ir ļoti sens. Pelnīt vajag, taču - ja blakus nebūs tās otrās izglītības, tad nebūs nekā. Tagad ir populārs tāds jēdziens - pēcpatiesību laikmets. Tas iestājas tad, kad tiek zaudēta sapratne par vērtībām, kad izzūd klasiskās izglītības un kritiskās domāšanas nozīme, kad visa tā vietā rodas baumas, viltus ziņas, mirkļa emocijas, paviršība runās un darbos...

- Pēcpatiesību laikmets kā paviršību uzvara?

- Jā, kaut kā tā. Bet esmu pārliecināts, ka Universitāte ir kā bastions, kā neiekarojama sala šajā paviršību jūrā. Visas mūsu dzīves lietas ir jācenšas vērst uz to, lai pēc iespējas izvairītos no pēcpatiesību laikmeta ietekmes.

- Esat pārliecināts, ka tagad tiešām iestājies šis pēcpatiesību laikmets?

- Vai tad mēs to neredzam?

- Cerēju dzirdēt ko citu...

- Tas ir tipisks mediju un politikas līmenī. Pēdējo Saeimas vēlēšanu rezultāti taču to parāda... Tā kā cilvēku uztvere ir fragmentēta un laiks ir kā mozaīka, katrs veido savu informācijas burbuli, kurā pastāvīgi dzīvo.

- Jūs pieskārāties izglītības jautājumam. Tagad taču ir kompetenču izglītība, kas patiesībā ir pretstats klasiskajai izglītībai. Kas ir tās kompetences, neviens īsti nesaprot...

- Tas acīmredzot ir mēģinājums pasauli skatīt kopsakarībās. Mācīšanās, vingrināšanās un pilnveidošanās - viss kopā. Bet vai šajā sistēmā mums nepietrūks īsto audzinātāju? Ja bērnībā mazais cilvēks nebūs apguvis pamatvērtības, diez vai viņš spēs tās apgūt vēlāk... Par vidusskolas līmeni daudz svarīgāks ir pamatlīmenis.

- Kāda šobrīd ir situācija ar LU filiālēm? Atceros, bija liels troksnis ar Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju (RPIVA), kuru pārņēma Universitāte...

- Sākumā par RPIVA biju bažīgs. Tagad redzu: būs labi. Tur ir savs attīstības virziens. Runājot par filiālēm kopumā: mēs attaisnojam savu nosaukumu - Latvijas Universitāte. Nevis Rīgas universitāte! Ir astoņas filiāles - Alūksnē, Cēsīs, Madonā, Jēkabpilī, Tukumā, Bauskā, Ventspilī, Kuldīgā.

- Atbilst arī LU devīzei, kur uzsvars likts uz zinātni un Tēviju.

- Kādreizējais rektors Zaķis uzskatīja, ka Universitātes devīze - Zinātnei un Tēvijai - ir pretrunīga, jo zinātnei tēvijas nav, zinātne ir universāla. Bet es domāju, ka mūsu pirmais rūpju objekts ir Latvijas intereses un Latvijas studenti.

- Tāpēc varētu arī nepiekrist Zaķa uzskatiem.

- Tomēr tur ir pretruna: tā, piemēram, nanoslēdžu struktūras, ko pēta ķīmiskās fizikas zinātnieki, varbūt nav tik nozīmīgas Latvijai kā jautājums par pirmskolas skolotāju vai sociālo darbinieku pirmā līmeņa izglītību. Bet tā ir dialektika: ja tu nebūsi pasaulē, tu arī savai Tēvijai un pats sev neko nevarēsi izdarīt. Ja turpinām par filiālēm - mums ir izveidojušies labi kontakti ar to vadītājiem, mēs ceram paplašināt programmu klāstu, atrast jaunas darbības formas, tostarp kopīgus projektus ar pašvaldībām, kopīgas biznesa idejas. Runājot par studiju programmām, mēs cenšamies identificēt specifiskās vajadzības katrai filiālei, jo tur vajag izglītību, kas neatrauj no dzīvesvietas: filiālēs sāk studēt nevis tūdaļ pēc vidusskolas, bet gan mazliet vēlāk - ar vēlmi papildināt zināšanas vai mainīt kvalifikāciju. To izmanto, piemēram, skolotāji. Kopumā LU ļoti svarīgas kļūst mūžizglītības iespējas: arvien vairāk strādājam ar pieaugušiem cilvēkiem, ne tikai ar jauniešiem.

- Kas notiek ar pasaules universitāšu reitingu? Kur atrodamies šajā sarakstā?

- Atrodamies normālā augšanas stadijā. Kā jau teicu - esam kļuvuši lielāki un spēcīgāki, bet šis iegūtais papildu resurss vēl nav izpaudies. Salīdzinājumā - lauva ir paēdis, ieguvis spēkus, bet vēl neskrien. Viņš tam gatavojas! Ir ļoti daudz kritēriju reitinga tabulās. Ienākot filiālēm, palielinājās studentu skaits, bet būtiski nepalielinājās pasniedzēju skaits. Tomēr būtiskākais reitingu rādītājs ir zinātne, tā veido 60% no rezultāta, turklāt - ne tikai publikāciju skaits, bet arī citējamība. 30% veido ar studijām saistītas lietas, 10% starptautiskā sadarbība un no uzņēmumiem piesaistītā nauda. Tā kā mūsu augstākā izglītība un zinātne ir nožēlojami finansēta, pasniedzēju un studentu skaita attiecība nav diez cik spoža, tāpēc ar reitingiem ir tā, ka turamies pirmajā tūkstotī. Valdības prioritāte ir - iekļūstam piecsimtniekā!

- Tad jau valdībai kaut kas būtu jādara, lai Universitāte tajā iekļūtu.

- Protams. Situācijas jaukumam pastāstīšu par Singapūru. Kad parādījās risks, ka Singapūras universitāte var izkrist no pirmā simtnieka, valdība ieguldīja divus miljardus dolāru, lai tas nenotiktu. LU vajadzētu kādus pārdesmit miljonus, un par to mēs šobrīd runājam ar mūsu valdību un ar atbildīgo Saeimas komisiju. Ja salīdzinām sevi ar mūsu vismīļāko salīdzināšanas objektu - Igauniju, ar Tartu universitāti, viņiem - ļoti līdzīga studentu skaita situācijā (Tartu universitātē studentu ir par pāris tūkstošiem mazāk nekā mums) ir pusotras reizes vairāk akadēmiskā personāla, viņiem ir pusotras reizes lielāks finansējums nekā mums, tas ir - aptuveni par 60 miljoniem eiro vairāk. Turklāt Tartu universitātei ir divreiz vairāk starptautisko publikāciju nekā LU. Tartu universitāte reitingos ir ap 350. vietu. Ja mēs gribam iekļūt labāko augstskolu piecsimtniekā, tas nenotiks vienā gadā. Ir nepieciešamas ilgtermiņa mērķtiecīgas investīcijas, ieguldot augstskolu zinātniskajā darbā.

- Zinātnieku, akadēmiskā personāla algās...

- Algas, protams, jāceļ. Tā ir mūsu prioritāte. Taču nauda vien cilvēku laimīgu nedara. Ir nepieciešama radoša vide, aizraujošs darbs, infrastruktūra, materiāli. Ir vajadzīgi zinātnieki, kuri būtu arī labi pasniedzēji, ir vajadzīgi doktoranti un pēcdoktoranti. Ir vajadzīga jaunā paaudze. Atceros savu jaunību: mēs nedēļām varējām neiziet no laboratorijas, jo darbs bija neprātīgi interesants.

- Pretimnākšana no mūsu valdošajām aprindām, atbalstot Universitāti, ir tāda, ka ne atkauties?

- Tikai vārdos. Ja skatāmies uz trīs gadu valsts budžeta plānu, tur izglītības un zinātnes jomā pieauguma vietā mēs redzam samazinājumu. Ja varēsim kaut ko no struktūrfondiem dabūt - tas jau būs labi. Latvijas valdība un EK bija vienojušās, ka Latvijā zinātniskās darbības finansējums būs divreiz mazāk nekā citur Eiropā, tātad - būs 1,5% no IKP. Pusi no tā dos privātie investori, pusi - valdība, proti, 0,75% nāks no valdības. Šobrīd valdība dod aptuveni 0,12%...

- Nožēlojami. Cik tas ir naudas izteiksmē?

- Šogad vajadzēja būt 210 miljoniem eiro, piešķīra 63 miljonus. Īstenībā pat mazāk... Un tad viens otrs vēl pasaka: ko tad jūs ceļat tās mājas, būtu labāk algās izmaksājuši! Kā tad, mācību un zinātniskā vide nav vajadzīga, visa nauda «jāapēd»... Ja runājam par finansēm, mūsu valstī izglītībai kopumā naudas ir daudz, taču konkrēti augstākajai izglītībai - ļoti maz. Ar to es negribu teikt, ka nauda būtu jāatņem skolotājiem, pasarg, Dievs! Bet kaut kādā veidā vajadzētu izveidot racionālu sistēmu, jo ir jāsaprot, ka izglītības galaproduktu tomēr veido augstskola.

- Cik daudz LU ir ārzemju studentu?

- Ap 800. Pamatā mēs gribam saglabāt mūsu pašu studentus, tomēr aptuveni divas reizes varam palielināt arī ārzemju studentu skaitu. Viņi mācās angliski, un angļu valodas lietošana kļūst arvien plašāka. Ja salīdzinām ar Tartu universitāti, viņiem ārzemju studentu skaits ir aptuveni tāds pats kā pie mums, bet ārzemju zinātnieku un pasniedzēju skaits ir krietni lielāks.

- Jums nav fiktīvo studentu, kuri še atbrauc, it kā iestājas augstskolā, bet patiesībā strādā pilnu darba dienu kebabnīcā?

- Pie mums, es ceru, tādu studentu nav. LU vadība bija ļoti stingri pret to, lai atļautu ārzemju studentiem šeit strādāt pilnu darba dienu. Saeima tomēr nobalsoja «par»... Nepareizi! Šajā jautājumā mums ar Nacionālo apvienību bija vienots viedoklis. Bet koncentrēties uz ārzemju studentu piesaisti pamatstudijās - tas ir tas pats, kas eksportēt apaļkokus, jo - ko gan tu no tā iegūsti? Labākajā gadījumā studentus, kuri nav tikuši savās augstskolās pēc numerus clausus principa, sliktākajā - tos, kuri vienkārši grib nokļūt Eiropas Savienībā. Ja ejam uz ārzemnieku iesaisti, tai jābūt augstākā līmeņa iesaistei - maģistra, doktorantūras studijām. Strādājot šeit, viņi radītu nopietnu, paliekošu vērtību arī Latvijai. Tāpat domāju, ka mūsējiem braukt uz ārzemēm studēt vajag augstākā līmenī - nevis kļūt par finanšu piegādātājiem angļu vai amerikāņu augstskolām.