Šuplinska: Skolotājiem būtu jāsaņem vismaz vidējā alga valstī

Ilga Šuplinska izglītības un zinātnes ministres pienākumus pilda mēnesi. Lēnām iešūpoties darba dunai nav iespējams, jo veicamo darbu saraksts ir garš un steidzams – pedagogi sola streikot, ja viņu alga, kā pirms gada solīts, šogad septembrī nepalielināsies, skolu tīkla reforma arī karājas gaisā, jaunais mācību saturs klauvē pie skolu durvīm, par savām vajadzībām atgādina studenti un augstskolas. Taču visu vēlmju apmierināšanā galvenais priekšnoteikums ir nauda, bet tās vajadzīgajos apjomos nav.

- Lūdzu, iepazīstiniet nedaudz ar sevi - kas ir Ilga Šuplinska, pirms kļuva par izglītības un zinātnes ministri?

- Esmu filoloģijas doktore, absolvējusi Latvijas Universitāti. Man bijusi viena darbavieta - Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija [iepriekš - Rēzeknes augstskola]. Amati: no asistenta līdz vadošajai pētniecei, profesorei literatūrzinātnē. Paralēli tam, ka esmu un, cerams, arī būšu aktīvs cilvēks zinātnē, darbojos nevalstiskās organizācijās, kas saistītas ar latgaliešu valodu un kultūru, mazāk lietoto valodu attīstību Eiropas kontekstā. Esmu īstenojusi vairākus ar kultūru saistītus projektus - vadu pasākumus, organizēju nometnes, rakstu grāmatas, veidoju izglītojošas datorspēles u.tml.

- Kas mudināja pieņemt jaunu izaicinājumu - kļūt par izglītības ministri, labi zinot, ka viegli šajā amatā neklāsies?

- Pēc dabas esmu cīnītāja. Tādi ceļi, kuri pirms manis ir jau labi izveidoti, iestaigāti, mani neinteresē. Man allaž patikuši izaicinājumi. Atrast problēmām risinājumus. Sakārtotā sistēmā izaicinājumu nav.

- Jūsu vērtējums - kā izglītības kuģis ticis stūrēts pēdējos gados. Vai kurss uzņemts pareizais? Kas ir tās iesāktās pārmaiņas, kas ir jāturpina?

- Reformas ir nepieciešamas, un tās, kas ir iesāktas, arī turpināšu. Šoreiz izaicinājums nav iesākt ko revolucionāri jaunu, bet iet, tā teikt, dziļumā, piemēram, kvalitātes kritēriju atrašana, dialoga veicināšana starp ministriju un sociālajiem partneriem. Redzu, ka lielākais trūkums ir, ka nevienas iesāktās reformas pamatā nav konkrētas sistēmas, skaidru motīvu, skaidras atbalsta sistēmas, lai reformu patiešām varētu īstenot.

- Viena no reformām - kompetencēs balstīts mācību saturs. Esat publiski izteikusies, ka jaunajā saturā pārmaiņas redzat ļoti maz.

- Es to biju domājusi nedaudz savādākā kontekstā. Projekts [Skola 2030] tika iesākts 2016. gadā. Kā skaidro projekta īstenotāji, pirmais etaps bija izskaidrot un parādīt mācīblīdzekļus, metodisko pusi, otrs posms - pilotēšanas process, un visbeidzot - nostiprināšanas darbi. Manuprāt, šie pirmie divi etapi iet ne tikai paralēli, bet drusku pat ačgārni. Kursi skolotājiem notiek, bet metodika tiek izstrādāta paralēli. No vienas puses, to var saprast - nav mums tāda analoga, un ļoti labi, ka mēs mehāniski nepārņemam kādas citas valsts pieredzi, taču, no otras puses, - manuprāt, iztrūka ļoti būtisks posms: pedagogu psiholoģiskā iedrošināšana, ar ko arī bija jāsāk šis projekts. Nevis ar mācību līdzekļu izstrādi. Projekta komanda man gan skaidroja, ka viņi ir zaudējuši gadu, jo projekta sākotnējā uzstādījumā bija teikts, ka bērni skolu sāks apmeklēt no sešu gadu vecuma. Un liels fokuss sākotnēji bija uz sešgadnieku programmas, standartu, mācību elementu izstrādi [vēlāk šī ideja tika atcelta].

Es redzu un saprotu šīs tagadējās pedagogu bažas, jo īsti pārdomāta projekta ieviešana nav. Bažas ir arī par to, ka projekts neparedz, ka pilnīgi visi pedagogi iziet šo sagatavošanas kursu. Uz kādu rezultātu mēs varam iet, ja visi pedagogi nav iesaistīti? Un finansējuma, kuru ieguldīt, lai pilnīgi visas skolas būtu gatavas un izprastu jaunās pārmaiņas, nav. Mani mulsina arī tas, ka mācību līdzekļi un programmas vēl nav gatavas, lai gan skolās jaunais mācību saturs tiks ieviests, sākot no 2020. gada septembra [1., 4., 7. un 10. klasē]. Tas nozīmē, ka skolotājiem būs dubultdarbs - ar minēto vecuma posmu strādāt jau jaunajā sistēmā, ar pārējām klasēm - vēl tagadējā sistēmā.

- Bet varbūt tad jaunā satura ieviešanu ir prātīgāk pārcelt par vienu gadu?

- Pārcelt šobrīd nevajadzētu. Ir termiņi, komanda strādā un ir gatava visu izdarīt laikā. Taču, ja arī nākamgad būs redzams, ka daudzas lietas līdz galam nav paveiktas, tad gan par pārcelšanu būs jādomā.

- Šobrīd viens no karstākajiem tematiem - mūžsenais pedagogu algu jautājums. Vai 40 eiro pielikumu viņiem šogad neredzēt?

- Mūsu prioritāte ir pedagogu algu pieaugums, tiek pārskatīti iekšējie resursi. Ja ekonomiskā izaugsme ir pozitīvāka, nekā cerēts, ir iespējams pārskatīt budžetu arī šajā gadā. Ja tomēr algas skolotājiem netiks paaugstinātas šā gada 1. septembrī, tad aizkavēšanās būs četri mēneši. Algas tiks palielinātas 2020. gada 1. janvārī. To apstiprinājis gan finanšu ministrs Jānis Reirs, gan premjerministrs Krišjānis Kariņš.

- Tātad no nākamā gada 1. janvāra pedagogi saņems 750 eiro (pedagogu minimālā alga par likmi)?

- Jā. Pārskatot pedagogu atalgojuma sistēmu, jau tagad ir redzams, ka ļoti daudz pašvaldību skolotājiem nodrošina piemaksas un augstākais atalgojums sasniedz 1060 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas par vienu slodzi.

- Bet tā rīkoties droši vien var turīgās pašvaldības.

- Piemēram, tā rīkojas Lielvārde, Koknese. Un cepuri nost šo pašvaldību priekšā, kas domā par sava novada skolu izglītības kvalitāti un savus brīvos naudas resursus iegulda pedagogos. Aplūkojot jau iepriekšminēto sistēmu, redzam, ka daudzās skolās vidējā alga ir 800 eiro un vairāk. Nesen tiekoties ar LIZDA, es skolotājiem prasīju - vai viņiem nebūtu iebildumu, ja viņu atalgojumu publiskotu. Un iebildumi bija, sakot, ka sabiedrība nesaprastu, kā viņu darba samaksa veidojas.

Bet, protams, ir virkne pašvaldību, kas turas pie pašreizējiem 710 eiro, un viss. Iespējams, tas tādēļ, ka viņi nav rīkojušies pārdomātāk skolu tīkla optimizācijas jautājumā. Piemēram, kādas pašvaldības skolā strādā astoņi pedagogi, skolā mācās 24 bērni. Vidējais pedagoga noslogojums 0,3. Tātad atalgojums nepārsniedz 300 eiro. Tā jau ir nabadzības robeža. Un pašvaldībai patiešām ir rūpīgi jāizvērtē, vai šādai skolai ir nākotne. Par kādu kvalitāti mēs šeit varam runāt, par kādām satura reformām, ja vienīgais jautājums, kas pedagogam ir aktuāls, - kā izdzīvot.

Tāpēc atalgojuma apmēram un tā palielināšanai ir būtiska loma, ar kādu atdevi skolotājs strādās.

Gribētu pieminēt kādu ļoti pozitīvu piemēru - Raunas vidusskolu. Tajā par direktoru sāka strādāt Iespējamās misijas skolotājs. Lai arī visapkārt tika runāts, cik Raunā viss ir slikti, tostarp skola ir jāslēdz, viņš skolā iegāja ar skaidru vīziju, piesaistīja ekspertus, kas izvērtēja mācību iestādes potenciālu, stiprās puses, un ar šo vēsti gāja pie sabiedrības. Un tagad pedagogi par viņu stāv un krīt, viņš ir atgriezis viņos enerģiju, prieku. Un skola ir tā vieta, kur veidojas kopējā noskaņa, doma, kas tālāk iziet sabiedrībā.

- Ko jūs uzskatāt par konkurētspējīgu atalgojumu pedagogiem?

- Konkurētspējīgs atalgojums būtu vismaz valstī vidējās algas līmenī. Taču skolotāji, protams, skatās un vērtē, cik pelna citu profesiju pārstāvji, un nereti izvēlas par labu darbam privātajā sektorā. Konkurētspējīgs atalgojums nodrošinātu arī dzimumu balansu šajā profesijā.

- Pedagogi noveco, jauniešiem skolotāja profesija nav starp top izvēlēm. Jaunu pedagogu piesaiste pat daudzām Rīgas skolām sagādā grūtības, nemaz nerunājot par mācību iestādēm reģionos. Kā profesijai piesaistīt jaunos?

- Sakārtots atalgojuma jautājums un motivējoša darba vide, kur skolotājs var turpināt savu izaugsmi. Piemēram, Vācijā vienreiz septiņos gados pedagogiem pienākas valsts apmaksāts atvaļinājums, kur nevis viņš laiski atpūšas, bet apgūst jaunas zināšanas, prasmes. Latvijā, visticamāk, tas ir nerealizējams sapnis. Mēs šobrīd pat nevaram panākt to, ka sākumskolā, kurā ir tendence koncentrēt skolēnus lielās klasēs, skolotājiem ir asistents, kas pamanītu un vairāk strādātu ar tiem bērniem, kas neiekļaujas kopējā mācīšanās ritmā.

- Jo nav naudas, lai asistentiem maksātu algu.

- Tieši tā.

- Iepriekšējā valdība skolotājiem uzstādīja ultimātu - ja gribat algas pielikumu, dodiet pretī kvalitāti. Jūs no pedagogiem neko neprasīsiet apmaiņā pret algu celšanu?

- Vai šī prasība īstenojās?

- Nē.

- Lūk. Kad tika apstiprināts algu pielikuma grafiks [2018. gada sākumā], tika noteikti trīs avoti, kur varētu iegūt naudu apņemšanās īstenošanai. Tie bija: skolu tīkla optimizācija, izglītības procesu efektivizācija un valsts un pašvaldību budžets. Tas viss ar nosacījumu, ja valstī ir ekonomiskā izaugsme. Izaugsme bija. Un jautājums iepriekšējai valdībai - kā viņi ir plānojuši budžetu. Kādēļ nav uzkrājuma, kas ļautu krietni vieglāk īstenot tās iniciatīvas, lai valsts attīstītos. Otra lieta: lai arī skolu tīkla optimizācija un izglītības procesu efektivizācija tika nosauktas, tās netika definētas ne konkrētās darbībās, ne konkrētos rezultatīvajos rādītājos. Līdz ar to - skolotāji redz valsts un pašvaldību budžetu, redz ekonomisko izaugsmi, bet piemirst par tiem pārējiem diviem avotiem, kas nedeva būtisku pienesumu. Uzskatu, ka grafika apstiprināšana bija sasteigts lēmums, līdz galam neizplānojot, vai un kā to var izpildīt.

- Skolu tīkla sakārtošanai nav pielikts punkts? Taču mehāniska skolu slēgšana nav jūsu mērķis.

- Pirmo reizi Ministru kabineta noteikumos plānots ierakstīt, ka skolu finansējuma sistēmā tiek ņemti vērā kvalitātes kritēriji - skolai ir jābūt akreditētai, skolā jābūt noteiktam skolēnu skaitam, tiek ņemti vērā rezultāti centralizētajos eksāmenos. Pašlaik akreditācija vairāk ir formāla, bet tai vajadzētu būt daudz izvērstākai. IZM šā brīža uzdevums ir strādāt pie kvalitātes kritēriju pārskatīšanas, nostiprināšanas un iestrādāšanas tālākajā izglītības procesā.

Runājot par skolu tīkla sakārtošanu, ministrija pašvaldībām ir izsūtījusi vēstuli. Atbildes tiek gaidītas līdz 29. martam. Gribam dzirdēt atbildes uz diviem jautājumiem: kāds pašvaldībai ir skolu tīkla attīstības scenārijs un kādu specializāciju vidējā izglītības posmā tā katrai skolai saredz. Iegūtā informācija, pirmkārt, ļautu kliedēt mītu, ka skolu tīkla optimizēšanas rezultātā iegūtie līdzekļi var kompensēt iztrūkstošo skolotāju algu grafika pielikumu, otrkārt, iegūsim karti, kurā redzēsim skolu tipus un ko pašvaldības gribētu attīstīt (tas ir sasaistē ar teritoriālo reformu). Treškārt, redzēsim, vai pašvaldības domā par darba tirgus pieprasījumu, respektīvi, kādu specializāciju vidējā izglītības posmā tās grib stiprināt.

- Iepriekšējais skolu kartējums tad tiek nolikts plauktā?

- Šobrīd, jā. Informācija par iedzīvotāju blīvumu un loģistiku ir mainījusies.

- No šā gada valsts pārtrauca internātskolu finansēšanu, jo tās uzskata par padomju laika atvasinājumu. Vai arī jūs uzskatāt, ka internātskolām nav vieta izglītības sistēmā?

- Es nepiedalījos šā lēmuma pieņemšanā, bet uzskatu - ja tiek ieviestas kādas pārmaiņas - šajā gadījumā: atteikšanās no skolu tipa - internātskolas, apakšā ir jābūt datiem, kas notiks ar skolu, tās skolēniem, skolotājiem. Atkal iztrūkusi modelēšana, un katrai skolai nu jādomā pašai, kā dzīvot tālāk. Mums būtu ne tikai strikti jānosaka kādas robežas, prasības, bet jāpalīdz modelēt - ko darīt tālāk.

- Mūs sagaida arī mācību valodas reforma. No nākamā mācību gada izmaiņas gaida mazākumtautību pamatskolas: 1. līdz 6. klasē pusei mācību satura jābūt latviski, 7. līdz 9. klasē - 80%. Taču ir divi būtiski šķēršļi - akūts skolotāju trūkums, it sevišķi, latviešu valodas, kā arī daļa pašreizējo pedagogu neprot labā līmenī valsts valodu. Kā tiksim pāri šiem šķēršļiem?

- Likumdošana ilgus gadus bija ļoti iecietīga - tika piedāvāts bilingvālās izglītības modelis, bijuši ļoti daudz bezmaksas kursu. Skolotāji, kas strādāja mazākumtautību skolās, ieguva grandiozus līdzekļus, kas tika piešķirti ar domu, lai viņi pakāpeniski būtu gatavi pārmaiņām. Esmu apmeklējusi vairākas skolas, lai varētu izvērtēt, vai minētie šķēršļi ir tik lieli un nepārvarami. Piemēram, Valmieras 2. vidusskolā strādā enerģisks direktors, kolektīvam ir ļoti radoša attieksme attiecībā uz mācību saturu, neformālo izglītību, tādējādi ļaujot valodu apgūt dažādās vidēs.

Nenoliedzami, ir daļa skolotāju [cienījamā vecumā], kas sev zināmu iemeslu dēļ pārmaiņām nav gatavi, taču ir jāatceras - ja gribi būt aktīvs Latvijas darba tirgū, [valsts] valoda ir jāzina. Domāju, ka jaunajiem pedagogiem šis jautājums nav tik aktuāls.

- Augstskolās un koledžās studiju programmas ir sadrumstalotas, to ir par daudz - šī atziņa dzirdama jau sen. Bet reāli darbi allaž buksējuši.

- Rīcības plānā ir paredzēta konsolidācija, veicinot sadarbības principu attīstību starp augstākajām izglītības iestādēm un zinātniskajiem institūtiem vai aktivizējot zinātnisko darbību, kas ir vērsta uz rezultativitāti pašā augstskolas struktūrā. Rīcības plānā ir apņemšanās pārskatīt programmu skaitu (izvēlamies vēl modeli - kā to darīt). Tas jāskata arī kontekstā ar valsts pasūtījumu - kādus speciālistus mums vajag. Iepriekšējos gados jau notikusi budžeta vietu pārdale par labu STEM jomai (dabaszinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika). Bet laikam ar to vēl nav pietiekami, jo joprojām ļoti daudz jauniešu izvēlas kļūt par juristiem, žurnālistiem, ekonomistiem, lai arī valstī ir šo profesiju pārstāvju pārprodukcija.

Viens no iemesliem, kāpēc mums ir tik liels studiju programmu skaits, ir fakts, ka jaunu programmu izveide, licencēšana ir dārga, process ilgs. Un augstskolas lāpa vecās programmas, piemēram, ievieš kādu jaunu kursu. Strādājam pie tā, lai jaunu programmu izveide būtu elastīgāka un atbilstu darba tirgus vajadzībām.

- Vai RPIVA liktenis gaida vēl kādu?

- Es ļoti ceru, ka ne. Tāpēc gribam, lai konsolidācija notiktu uz sadarbības principa. Lai tur, kur vērojama programmu pārklāšanās, spēkus augstākās izglītības iestādes liktu kopā, panākot lielāku zinātnisko un akadēmisko kapacitāti.

- Ir ieviests trīs pīlāru finansēšanas modelis, bet augstskolas norāda - sistēma laba, bet tā īsti nedarbojas, jo «vecā vaina» - nav naudas.

- Jā, tā nedarbojas, jo nav finansējuma. Tāpēc otra prioritāte pēc skolotāju algu celšanas ir zinātnes bāzes finansējuma pieaugums. Lai valsts attīstītos, būtiski ir ieguldīt tieši zinātnē.

- Bet mēs te runājam labākajā gadījumā par 2020. gada valsts budžetu.

- Jā.

- Medijos sacījāt: cilvēkiem, kuri studē par valsts budžeta līdzekļiem, pēc augstskolas pabeigšanas būtu jāturpina strādāt Latvijā attiecīgajā nozarē vai jāatmaksā šie līdzekļi. Bet vai patiešām, piemēram, visiem vēsturniekiem, psihologiem, ekonomistiem valsts spēs garantēt darba vietu?

- Vēl ir jāpārdomā, kā šī sistēma varētu darboties, un, iespējams, šādi nosacījumi būtu attiecināmi uz konkrētām profesijām, ko valstī vajag, piemēram, IT speciālisti, skolotāji. Viņiem, piemēram, trīs gadus būtu jānostrādā savā specialitāte. Ja ne, tad, iespējams, ne visa, bet daļa naudas jāatmaksā.