Nauda nav tā, ko mums vajag. Mēs gribam tos brīnumus pēc tam. Žigli nobeigt darba dienu, piecos pieskriet pie bankomāta. Muļķi, tev ir labs darbs! Man arī.
Jau otro gadu brīvdienās atbildu uz 1188 zvaniem. Agrāk, kad cilvēki vieglā solī staigāja no viena darba uz otru, arī operatoru darbs bija kā caurstaigājamā telpa. Nāk un iet. Grūti jebkurā laikā būt gatavam un iecietīgam. Grūti izturēt spēcīgos stāstus, kas jādzird. Jā, šeit daudzkārt vienlatnieks nāk ar stāstu – racionālu, aizkustinošu, skumju vai pat filozofisku. Daudzi to negrib, jo jau ar sevi ir grūti tikt galā. „Labdien, man paliek 65 gadi. Vai es drīkstu pastāstīt, kā tie pagāja?” „Operatorīt, ko lai uzdāvina mammai Ziemassvētkos? ... O, tad es rakstīšu kartītē - no Uģa un Lauras.”„Es jums gribēju izstāstīt. Vissliktākā ir augstprātība. Ja kādreiz jums dzīvē viss iet greizi, tad padomājiet, vai neesat augstprātīga.” Bet ir arī tādi, kas šajā darbā noturas ilgi. Viņiem ir vienkārša cilvēcība, prasme ieklausīties un ieinteresētība. Ar domu - tava problēma ir mana problēma. Tāpat ir ar jebkuru citu darbu. Ja atrodam sevi kā daļiņu no visa darba mehānisma un spējam ar aizrautību godam būt kaut vismazākais tā zobratiņš, tad nauda atnāk ne tikai ar monētu, bet arī ar kādām interesantām atmiņām un pārdzīvojumu.
Otrs stāsts ir kā mēs to tērējam. Apdomīgi? Moderni? Mūsu katra izvēlētais naudas izdošanas veids rada tēlu. Mūsējo un arī lietām. Atliek tikai nedaudz papriecāties par iespēju kaut ko kārotu iegādāties, un mūsu personīgās naudas valūtas kurss mainās. Mainās arī pasaule – mazliet mūsu privātā ar visām tās vērtībām un daudz vairāk mūsu kopējās pasaules kopaina. Pat debesis no visām izplūdes gāzēm, neapdomīgas saimniekošanas. Ilmārs Šlāpins savā satori.lv blogā raksta: „Nevis dzīve, bet cīņa par izdzīvošanu cilvēka cieņu pazemojošos apstākļos zem šīm pelēkajām debesīm. Starp citu, šodien gāju pa ielu un paskatījos augšup. Kādas mājas logā bija redzama meitene, kas apgleznoja griestus. Pakāpusies, lai aizsniegtu. Nē, nevis krāsoja vai balsināja, bet apgleznoja. Gandrīz jau bija pabeigusi.” Tērējam laimīgi un apgleznojam griestus, ja debesis pelēkas? Apsveicami!
Nauda pati par sevi ir tikai instruments. Nevar būt, ka planētu, cilvēka organisma, barības ķēdes un visa, visa apkārt esošā radītājs tikai naudas dēļ mums ļāvis tik daudz stundu pavadīt darbā un, lai līdz tam tiktu, arī 12 un vairāk gadus skolā. Tomēr smalkas atziņas, stāsti.. tie slēpjas. Pat katrā nopelnītajā vienlatniekā. Ja mēs neklausāmies, tas klusē.