Bija tumšs un kluss, ja neskaita sarkano signalizācijas gaismiņu pie veikala durvīm, kas te ieslēdzās, te izslēdzās un laiku pa laikam pati sev par pārsteigumu noraustījās, lai gan nemanīja nekā aizdomīga.
Drēbes veikalā bija pārstājušas čaukstēt, pakaramie vairs neklakšķinājās viens pie otra, neviens neteica „lūdzu un paldies” un „kā tev liekas, man piestāv?”. Darba diena bija beigusies. Vienlatniekiem šovakar bija neparasts vakars- tie vienīgie no visām naudas zīmēm bija atstāti kasē.
Vispār vienlatniekiem pārāk nepatika šāda bezdarbība, tiem patika svīst cilvēku rokās, džinkstēt pa makiem un karsēt cilvēku prātus. Vienīgi viņam patika šis klusums- Sniegavīra lats bija piedzīvojis pietiekami daudz savā īsajā mūžā, lai spētu novērtēt nekustīgas esamības priekšrocības. Sniegavīram bija īpašs stāsts.
Viss sākās kādā pelēkā novembra dienā, kad Sniegavīrs pirmo reizi sēdēja tūtā starp daudz spīdīgām monētiņām un nedomāja neko, izņemot to metālisko rūpnīcu skaņu, ar kādu tika radīts. Jau pavisam drīz tieši šis vienlatnieks nonāca kāda ģimenes tēva naudas makā un nejauši tika pamanīts, kad Made- ģimenes tēva meita- tika sūtīta uz veikalu pēc desas un kurpju smēra. Patiesību sakot, pirmais, ko vienlatnieks izdarīja, bija strīda izraisīšana. Kad tēvs pamanīja Sniegavīra latu un parādīja to sievai un bērniem, to gribēja iegūt gan sieva, gan turpat netālu esošais vectētiņš, kurš tādas monētas krāja, gan Mades mazais brālis Leons. Visi bija kā apsēsti ar šo viena lata monētu, taču, pateicoties tam, ka viņam bija tikai pieci gadi un atbilstoša spēja visus iežēlināt ar činkstēšanu, to dabūja mazais- ar nosacījumu, ka šo īpašo monētu viņš drīkst iztērēt tikai par kaut ko, kā vērtībā ir lielāka par latu. Tā nu Sniegavīrs (kā viņu nosauca mazais) tika svinīgi ielikts kastē, kurā bērns glabāja dārgumus- tur bija salvete no reizes, kad Leonam pirmo reizi tecēja asinis pa degunu, un kaut kas mazs un spīdīgs, ko puika bija nočiepis no tēta atvilktnes, bet nezināja, kas tas ir. Šeit spīdīgā monētiņa gulēja līdz pat nākamajai ziemai un jau daudz vairāk domāja- pret kastītes sienām ik pa laikam atsitās vārdi no viņa pirmās dienas strīda, kurus Sniegavīrs mēģināja atdarināt, it sevišķi bieži Sniegavīrs teica „jess”, jo tā, viņu iegūstot, bija teicis Leons, un tagad Sniegavīrs domāja, ka tas ir viņa vārds. „Jess” - tas skanēja ļoti nozīmīgi un lika Sniegavīram justies kā kastes nepārprotamam saimniekam, lai gan viņš nezināja, kas ir saimnieks, un nezināja arī, ko nozīmē nezināt.
Lai nu kā, pagāja gads un vēl mazliet, līdz Leons sāka savu pirmo gadu sākumskolas sagatavošanas klasē un Leona tētis pirmo reizi bija aizkavējies darbā un nevarēja atbraukt viņam pakaļ, tāpēc uz mājām viņu veda Made. Šī bija pirmā īstā pusstunda, ko zēns pavadīja, ejot pa ielu gandrīz viens pats, un, neskatoties uz to, ka auksts, sniegains vējš pūta viņiem sejā visu ceļu uz mājām, Leons visu laiku lēkāja aiz prieka un nemitīgi uzdeva jautājumus, kas kaitināja vecāko māsu, kā viņu kaitināja gandrīz viss, izņemot kosmētikas katalogus un Hannas Montanas filmas. Roku rokā viņi bija gājuši kāds desmit minūtes, kad Leona uzmanību piesaistīja uz ielas stāvoša sieviete, kuras lūpas bija tik sarkanas kā asiņainā salvete pirms nožūšanas un kājas piesedza mazi svārciņi asiņu krāsā pēc nožūšanas. Sieviete izskatījās nosalusi, viņa piegāja pie kāda auto, pieliecās pie atvērtā loga un, nometusi cigareti netīrajā sniegā, iekāpa mašīnā. Kad arī nākamajā dienā Madei bija jāved Leons mājās, sieviete atkal stāvēja turpat, vēl košāka nekā vakar, un viņai blakus stāvēja dažas viņas draudzenes.
- Ko tās tantes te gaida?
- Autobusu. Viņas strādā cirkā.
- Viņas ir cirka dāmas?
- Jā. Tā varētu teikt.
- Viņas dresē tīģerus?- Leons jautāja, jo viņam ļoti patika tīģeri.
Daloties savos iespaidos skolā par cirka dāmām ar puikām, kuri zināja vairāk- lai gan tikai mazliet-, Leons uzzināja, ka ir meitenes, kuras var nopirkt par naudu. Viņi zināja, ka ielas meitenes nekādus tīģerus nedresē, un jutās vēl lielāki un zinošāki, apgaismojot šajā jautājumā Leonu. Patiesību sakot, Leons bija krietni vīlies- viņš bija izdomājis, ka varētu kādu dienu uzprasīt sarkanlūpainajai tantei, lai parāda viņam tikai vienu pašu tīģeri, bet tagad izrādījās, ka tas nav iespējams.
Taču vilšanās viņam pārgāja tikpat ātri, kā pienāca viņa dzimšanas diena, un tā pienāca drīz. Tā kā Leonam palika veseli septiņi gadi, pie viņa ciemos bija uzaicinātas gan abas vecmāmiņas, gan vectētiņi, mammas māsa un tante no tēta puses, un viņu bērni, jo šī bija ļoti ģimeniska ģimene. Tieši šī iemesla dēļ dzimšanas dienas un citi svētki nekad nebija garlaicīgi- te bija ļoti daudz bērnu, ar kuriem spēlēt paslēpes un aklās vistiņas, ķērenes un pārģērbšanās spēli. Šoreiz viņiem tika atļauts spēlēt pārģērbšanos- istabas vidū tika nolikts liels maiss ar drēbēm, kurās bērni ģērbās, lai vēlāk māžotos savā starpā un ar vecākiem, smietos par to, ka zeķubikses uzvilktas galvā, nevis kājās, bikses uzvilktas virsū kleitai un tādā garā...
Tā tas būtu turpinājies vēl pailgi, ja Sniegavīram nebūtu ieniezējušies sāni un tas nebūtu sagribējis mazliet izkustēties. Tieši tajā brīdī, kad Sniegavīrs Jess apsviedās uz otriem sāniem, Leons ieraudzīja, ka viņa māsīca Annija uzkrāsojusi sev lūpas tikpat sarkanas kā sievietēm uz ielas. Leons pēkšņi atcerējās par to, ka meitenes ar sarkanajām lūpām varēja nopirkt par naudu un arī to, ka viņam bija nauda. Leonam patika Annija- viņai bija gaiši, spīdīgi mati un viņa prata spēlēt „Worms 2 demo” vislabāk no visas radu saimes. Tā nu Leons nopirka savu māsīcu, viņa atklāja savus noslēpumus vairāk tārpu nošaušanai ar vienu šāvienu un aizbrauca mājās, bet pats puika visu nakti pa kluso spēlēja datoru un nākotnē kļuva par nepārspētu čempionu klasesbiedru vidū gan tāpēc, ka tagad zināja dažus īpašus paņēmienus spēlē, gan tāpēc, ka bija pirmais, kuram bija izdevies nopirkt meiteni.
Tagad Sniegavīrs bija Annijas īpašums, bet tā, atšķirībā no puikas, to neglabāja, bet pārdeva klases biedram par latu divdesmit un nopirka divas lielās čipšu pakas- vienu ar krējumu ar sīpoliem, bet otru ar bekonu. Annija bija gudra meitene- tas nu katram bija skaidrs.
Sniegavīrs Jess bija kļuvis ne tikai par visai pieredzējušu latu, bet arī ieguvis tādu sevis vērtības apzināšanos, kādu ne katram cilvēkam izdodas sasniegt visas dzīves laikā. Un nav jau arī nekāds brīnums- nu jau viņš bija visas 2.c klases izsoles objekts, un beigu galā tika pārdots par vienu latu un piecdesmit septiņiem santīmiem klases ātrsirdīgākajam skolēnam Pēterim, kurš bija nosaucis visu savu sakrāto naudas summu, pirms vēl kāds bija pateicis mazāku cenu. Diemžēl Pēterim ne pārāk veicās- viņa lielais brālis sadusmojās un atņēma viņam Sniegavīru, pats pēc tam to pazaudējot.
Ziema bija auksta, sniegaina, bet Sniegavīrs sasalis gulēja uz asfaltētās ielas, kustinot tikai savas ogļu actiņas. Sniegavīram likās, ka viņš pārsprāgs vai sajuks prātā- tik dimdoši viņam apkārt (un virsū- au!) visu laiku steidzās cilvēku kurpju papēži- un neviens nedzirdēja viņa sašutušos saucienus pēc palīdzības. Vienīgi ap rīta pusi viņu beidzot pacēla kāda sieviete ar lūpām, tik sarkanām kā asinis uz Leona kabatas lakatiņa un atdeva kasierim veikalā par matu lenti. Soļi bija pārstājuši dunēt, drēbju pakaramie vairs nesitās viens pret otru, bet vienlatnieki pukojās par garlaicību kasē- tiem labāk patika svīst cilvēku rokās, džinkstēt pa makiem un karsēt cilvēku prātus. Vienīgi viņam bija pa prātam šis klusums- Sniegavīrs bija piedzīvojis pietiekami daudz savā īsajā mūžā, lai spētu novērtēt nekustīgas esamības priekšrocības.