Kāpēc jūs nemīlat?
Viņnedēļ Austrumu robežā noskatījos izrādi Ļubova Orlova. Dīva. PSRS. Neiedziļinoties teātra kritikā, pateikšu vien: lieliska izrāde. Daļēji latviski, daļēji krieviski. Mazliet arī angliski – Raimondas Vazdikas dziedātajās dziesmās. Padomju kinodīvas Ļubovas Orlovas lomā – krievu aktrise Karina Lučiņina. Neparasti plastiska, skatuviski talantīga. Vienubrīd izrādes sākumā viņa saka: «A vi vobšče po russki poņimajete?» (Vai jūs vispār krieviski saprotat? – krievu val.). Saprotam, saprotam! – skatītāji atsmej. Bet Karina turpina jau latviski – ar vieglu, tikko pamanāmu krievisku akcentu...
Ja grib, tad saprot, un tad nerodas nekādi papildu jautājumi. Nedz man par to, kāpēc izrādē skan krievu valoda, nedz krieviem par to, kāpēc stāsts par Orlovu tiek izrunāts latviski. Mēs saprotamies. Jo mākslas valoda ir universāla un māksla ir nenopērkama.
Taču, tiklīdz «izkāpjam» no mākslas, sākas brīnumi. Divdesmit sešus (!) gadus pēc valstiskās neatkarības atgūšanas vēl diskutē par latviešu valodas lomu. Daži sabiedrības slāņi un atsevišķi indivīdi iestājas pret latviešu valodas ieviešanu skolās, likvidējot joprojām valdošo izglītības segregāciju. Ministru prezidents Māris Kučinskis nesen izpaudās tālrādē, ka «jautājumu par izglītību tikai valsts valodā nedrīkst forsēt». Ko nozīmē - forsēt? Mēs par šo jautājumu sākām runāt vakar? Sak, visu laiku bija tik jauki, neviens nebilda ne pušplēstu zilbi par izglītību tikai latviešu valodā, bet te pēkšņi - kaut kādi pustraki nacionālisti gatavojas «radīt spriedzi sabiedrībā»? Kura tad ir tā «sabiedrība», kas saspriedzēsies, «negaidīti» dzirdot par izglītību latviski? Lindermanveidīgie ekstrēmisti, kuriem tā būtu īsta medusmaize - atkal noorganizēt «skolu nemierus»? Bet kāpēc gan Latvijā jābūt valsts vai pašvaldību apmaksātām skolām, kurās pamatizglītība tiek sniegta svešvalodā? Ja ir cilvēku grupa, kas vēlas, lai viņu bērni izglītību iegūtu krievu valodā, lūdzu - pieprasiet, lai jūsu domubiedri organizē privātskolas ar šādu mācību valodu.
Un tomēr vismaz pagaidām Satversmē ierakstītais par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu uz izglītības ieguvi nezin kādēļ neattiecas: Latvijā joprojām darbojas padomju izglītības sistēma, kurā bija divu valodu skolas. Tā vietā, lai IZM konsekventi realizētu pāreju uz vienas - latviešu - valodas izglītību visās skolās, tā ar apšaubāmu sajūsmu reklamē «kompetenču izglītību», kas faktiski sagrauj klasisko izglītības ieguves sistēmu un pret kuru ļoti daudziem pedagogiem ir skeptiska attieksme. Ko nu darīs skolēni? Lielākoties izklaidēsies. Bet diez vai, izklaidējoties, taisot prezentācijas un citādi interesanti pavadot laiku, skolēni apgūs dzimto valodu, vēsturi, matemātiku un citas mācības. Šī «reforma» burtiski nogalinās izglītību tās klasiskajā izpratnē, nerunājot nemaz par iespējām iemācīties pareizi lietot latviešu valodu, turpmākajā dzīvē tai veltot pienācīgu cieņu.
Nacionālā apvienība (NA) jau 2010. gadā rosināja pakāpeniski pāriet uz valsts valodas apmācību visās skolās, sākot ar pirmajām klasēm. Taču Vienotība šo ideju noraidīja. NA iekļūstot valdībā, tika panākts, ka valdības deklarācijā ieraksta pakāpenisku pāreju uz izglītību valsts valodā līdz 2018. gadam. Tieši IZM vajadzēja izstrādāt plānu par šo pāreju. Līdz šim nekāda plāna nav, toties ir pēkšņa Vienotības pamošanās: trīs gadu laikā vidusskolās vispārizglītojošos priekšmetus varētu mācīt tikai latviešu valodā. Tāda esot ministra Kārļa Šadurska (Vienotība) iecere. Nu jā, pēc gada taču Saeimas vēlēšanas, un, tām gatavojoties, vismaz kādam piedāvājumam jābūt ar nacionālu piesitienu... Bet vai nav par vēlu, Šadurska kungs? Laiks jau ir nokavēts, un tas neattiecas tikai uz tuvajām Saeimas vēlēšanām. Sabiedrības mierīgu, līdzsvarotu pāreju uz izglītību valsts valodā varēja veikt tieši 26 gadu laikā. Šobrīd redzams, ka valsts simtgadē ieiesim ar segregētu izglītību un sašķeltu sabiedrību.
...Ļubova Orlova izrādē uzdeva jautājumu latviešiem: «Gospoģi, nu počemu vi nas tak ņe ļubiķe?» (ak, dievs, nu kāpēc jūs mūs tā nemīlat? - krievu val.). Latvieši ir pacietīgi, turklāt viņi mīl mākslu un labprāt pateicībā apskaus krievu aktrisi. Bet šāds eksistenciāla izmisuma pilns jautājums, visticamāk, skanēs no politiķu mutes - nākamgad un latviski.