Gandrīz visi Īrijas latviešu kolektīvi nu ir apvienojušies zem vienas cepures – Latvijā reģistrētas biedrības Īrijas latviešu nacionālā padome (ĪLNP). Mērķis šai organizācijai ir milzīgs – centralizēti aizstāvēt Īrijā dzīvojošo latviešu intereses, kā arī rūpēties par nacionālās izglītības un kultūras saglabāšanu Zaļajā salā, kur mīt vairāki desmiti tūkstošu latviešu, no kuriem vismaz 3000 ir skolas vecuma bērni.
Īrijā ir dažādi kolektīvi – kori, ansambļi, deju kopas, biedrības, mūzikas un sporta skolas un 10 latviešu bērnu nedēļas nogales skoliņas. Tagad lielākā daļa šo kolektīvu ir apvienojušies vienā padomē, kura patiešām darbojas realitātē.
Padomes dibināšanas iniciatore žurnāliste un portāla balticireland.ie galvenā redaktore Laima Ozola Neatkarīgajai norāda, ka biedrība ir dibināta augustā, bet Latvijas uzņēmumu reģistrā reģistrēta septembrī. Viens no iemesliem, kādēļ organizācija reģistrēta Latvijā, ir gaužām vienkāršs – Īrijas latvieši vēlas, lai viņu viedokli sadzird arī valdībā, lemjot par jautājumiem, kas vistiešākajā veidā skar tautiešus, kuri mīt ārzemēs.
ĪLNP jau uzrakstījusi vēstuli Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, kurā uzsvērts: «Kā priekšnoteikumu, lai veicinātu tautiešu atgriešanos dzimtenē, ĪLNP vēlas ieteikt repatriācijas likuma piemērošanu arī tiem, kas no Latvijas aizbrauca pēc 1990. gada 4. maija.» Proti, ja šādas izmaiņas likumā tiktu veiktas, tad valdība ar darbiem apliecinātu, ka tiešām vēlas Latvijas valstspiederīgo atgriešanos dzimtenē, kā arī tiktu pārtraukta nevajadzīgā latviešu dalīšana trimdiniekos un emigrantos. «Kurš gan spēj izvērtēt, kam dzimteni pamest bija grūtāk un sāpīgāk, tam, kurš nevarēja pabarot un palaist skolā savus bērnus, vai tam, kurš glābās no komunistiskās iekārtas?» teic L. Ozola. «Ja pašvaldību mājokļi, pabalsti, arī pabalsts ar pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi saistīto ceļa izdevumu segšanai un ikmēneša pabalsts 90% apmērā no minimālās darba algas, ja repatriants gada laikā pēc pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā ir iesniedzis iesniegumu Pārvaldei un stājies uzskaitē Nodarbinātības valsts dienestā kā bezdarbnieks, būtu pieejami arī tiem, kuri no Latvijas aizbrauca pēc 1990. gada 4. maija, Latvijā atgrieztos tie tautieši, kuri tagad ir kļuvuši par ekonomiskās krīzes upuriem Īrijā un citur pasaulē. Nevienam nav noslēpums, ka daļa Latvijas pilsoņu, kas dzīvo Īrijā, pārtiek no sociālajiem pabalstiem, bet daļa – kļuvuši par bezpajumtniekiem, un tas noteikti nedara godu Latvijas valstij.» Viņa arī norāda, ka lielākā daļa valstu materiāli stimulē savu pilsoņu atgriešanos, taču ne Latvija – šeit iedzīvotāju skaits turpina sarukt, un visi skaistie saukļi ir tikai uz papīra.
«Otrs, ne mazāk svarīgs Latvijas valsts atbalsts diasporai, mūsuprāt, būtu palīdzība Īrijas latviešu bērnu nedēļas nogales skoliņām. Ņemot vērā, ka valsts ir ieekonomējusi uz tiem tūkstošiem bērnu, kuri nemācās Latvijas skolās, būtu loģiski, ja daļa no šiem līdzekļiem tiktu novirzīta nedēļas nogales skoliņām un skolotāju algām,» teic ĪLNP aktīviste. Jaundibinātā organizācija rosinājusi V. Dombrovskim izskatīt iespēju Latvijas vēstniecībā Īrijā izveidot izglītības atašeja štata vietu, kurš sadarbotos gan ar nedēļas nogales skoliņām, gan arī strādātu, lai Īrijas skolu programmā latviešu valoda tiktu ieviesta kā atsevišķs mācību priekšmets.