Šleseru apkauno, jo sodīt grūti
Kārtējā porcija ar bijušā satiksmes ministra Aināra Šlesera sarunu ierakstiem turpina izbrīnīt: kāpēc gan viņš gadiem ilgi kalis varenas shēmas, kā izvairīties no Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētā 250 latu naudas soda?
Latvijas TV raidījums De facto citējis bijušā satiksmes ministra A. Šlesera sarunu ierakstus, kuru izcelsme jāapliecina A. Šlesera tēlam atbilstošai nenormatīvai leksikai un gramatiskajam juceklim: «Bļaģ, tur jāatstāj, jāiesaldē tas pasākums ir uz 7 – 8 gadi vismaz. Lai vienkārši un na huja, ka vajag visus sūdus tupelē, vienalga, ko tur var. Vienkārši.» Ar vienu vārdu sakot – cieti.
A. Šlesers vakar nebija sasniedzams lūgumam šīs sarunas autorizēt vai noliegt. Tikpat derīgi būtu uzzināt A. Šlesera versiju, vai patiešām tas ir bijis viņš, kas turpinājis šādas sarunas viesnīcā Rīdzene, par kuru sarunu dalībnieki jau zinājuši, ka tur viņus noklausās it kā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs.
Izrunāšanās un tās noklausīšanās notikusi vairāku gadu garumā. Nebūtu lieki zināt, kas noklausīšanos veicis un no milzīga tekstu kopuma izkonspektējis to vai citu tēmu. Iepriekš tika citētas sarunas, no kurām kļuva saprotams, ka A. Šlesers ir avīzes Diena līdzīpašnieks. Jaunā tēma ir viņa īpašumtiesības uz SIA ar skanīgu nosaukumu Rīgas Tirdzniecības osta (RTO). To nedrīkst sajaukt ne ar Rīgas brīvostu, ne Rīgas brīvostas pārvaldi. RTO ir tikai viens no daudziem uzņēmumiem, kas strādā brīvostā un pakļaujas noteikumiem, kādus uztur brīvostas pārvalde. Jaunpublicēto sarunu būtība ir A. Šlesera mēģinājumi legalizēt savu īpašumtiesību daļu RTO, kuru viņš noslēpis, lai drīkstētu kļūt par brīvostas valdes priekšsēdētāju.
Tas patiešām izskatītos aizdomīgi, ja brīvostas valdes priekšsēdētājs A. Šlesers lemtu par to, ko brīvostā drīkst vai nedrīkst darīt RTO; pēc kādiem tarifiem A. Šlesers maksās A. Šleseram par brīvostas pakalpojumiem un kā A. Šlesers atteiks A. Šleseram tādus ieguldījumus brīvostas infrastruktūrā, kas nāktu par labu RTO vairāk nekā jebkuram citam ostā strādājošam uzņēmumam. Tomēr vairākus gadus
A. Šlesers pavadīja šādos interešu konfliktos. Diez vai citu ostas uzņēmumu vadītāji bija pilnīgā neziņā par RTO patieso īpašnieku sastāvu, bet publiskus skandālus šā iemesla dēļ viņi neuzsāka.
Nonākšanu A. Šlesera situācijā Latvijā aizliedz speciāls likums Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā. Tas sākas ar likumam pakļauto amatpersonu uzskaitījumu, kas ietver ostu valdes locekļus. Tālāk seko aizliegums šādām amatpersonām un viņu radiniekiem būt īpašniekiem firmās, «kas no attiecīgās valsts iestādes saņem pasūtījumu par iepirkumu tās vajadzībām vai finanšu līdzekļus». Te jau sākas pārdomas, vai likums formulēts tā, lai burtiski attiektos uz RTO un brīvostas attiecībām, kaut gan neapšaubāmi, ka likuma garam A. Šlesera darbošanās neatbilst. Vēl tālāk seko papildinājums, ka amatpersonām un viņu radiniekiem uzliktie aizliegumi turpinās divus gadus pēc tam, kad amatpersona amatu atstājusi.
Rīdzenes sarunu lietišķais saturs ir par to, kā A. Šleseram legalizēt īpašumtiesības RTO divus gadus pēc tam, kad viņš 2010. gada rudenī tika ievēlēts 10. Saeimā un amatus Rīgas domē un brīvostā atstāja. Risinājums tam bijis vienkāršs. Izrādās, A. Šlesers jau ir apgādājies ar firmu Avadel – laikam gan pastkastīti, kas nekādu reālu darbību neveica un tāpēc A. Šleseram interešu konfliktu neradīja. Noteiktā laikā Avadel nopirkšot RTO kapitāldaļas. No kurienes līdz šim nepamanāmai firmiņai nauda, lai iepirktos uzņēmumā ar 100 miljonu latu gada apgrozījumu un 10 miljonu latu peļņu? Latvijā šādi jautājumi gandrīz nekad netiek uzdoti kaut vai tāpēc, ka uz tiem grūti atrast atbildes. Ja nu tomēr jautājumi parādītos, tad Rietumu banka esot gatava liecināt, ka kreditējusi Avadel vai A. Šleseru, noklusējot to, ka tas bijis tikai virtuāls darījums A. Šleseram pašam ar sevi.
Noklausītajās sarunās vai to konspektā netiek skaidri pateikts, ko tieši A. Šlesers gatavojās pirkt pats no sevis. Izmantojot Firmas.lv pakalpojumus, ir iespējams ielūkoties RTO tagadējā īpašnieku sastāvā. Loģiski šķistu, ka A. Šleseram pieder 36% RTO kapitāla aiz SIA Piejūras investīcijas izkārtnes. Šī SIA pati 100% apmērā pieder Šveicē reģistrētai firmai. Citu RTO īpašnieku atzarojumi aizved līdz fiziskām personām Latvijā. Tas jau ir tiesībsargājošo iestāžu kompetencē noskaidrot, vai šīs personas neveido aizsegu vēl kādām citām personām.
A. Šlesera plānu kalšana kļūst mazāk saprotama, uzzinot to, ka viņš centies izvairīties no naudas soda starp 50 un 250 latiem. Likumā par interešu konfliktu novēršanu sodi netiek uzrādīti vispār, bet toties ir atsauce uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu. Tā 166.30. pants nosaka, cik maksā «valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu un aizliegumu pārkāpšana».
Skarbākā veidā interešu konfliktu novēršanas likums ir sasaistīts arī ar Krimināllikumu, kura 325. pants par valsts amatpersonām noteikto ierobežojumu pārkāpšanu sola no naudas soda līdz pieciem gadiem ieslodzījuma, bet lielie sodi iestājas tikai pēc divu nosacījumu izpildes. Pirmkārt, ja likumpārkāpēja ir «valsts amatpersona, kas ieņem atbildīgu stāvokli», un, otrkārt, «ja ar to radīts būtisks kaitējums valsts vai sabiedrības interesēm».
A. Šlesers par darbošanos brīvostā līdz kriminālatbildībai varētu nonākt apmēram tāpat, kā cietumā patiešām ir nonākusi bijusī Ukrainas valdības vadītāja Jūlija Timošenko: ja ir politiskā griba sodīt, tad nav svarīgi, par ko un pēc kāda likuma panta.