Ekonomiste: Latvija būs viena no pirmajām, kura zaudēs suverenitāti

Cik veiksmīgi valdība spējusi izvadīt valsti no ekonomiskās krīzes; kas patlaban notiek ar tautsaimniecību; vai pēc dižķibeles radītajām sekām Latvija attapsies kā patstāvīga valsts – par to sarunā ar akadēmiķi, Ekonomikas prognožu centra valdes locekli Raitu Karnīti.

- Kāpēc, salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm, tieši Latvijas ekonomika tik smagi piezemējās globālās finanšu krīzes izraisītajā kritienā?

- Tie, kuriem nav pieejami salīdzinājumi, šo kritiena smagumu pat nespēj novērtēt. Jāņem vērā, ka Latvijā augsmes (ne attīstības) tempi pirms krīzes bija visstraujākie un tāpēc arī kritiens bija tik sāpīgs.

- Kas bija Latvijas fatālā kļūda?

- Kļūda ir iestādīta daudz agrāk – laikā, kad, pretēji Igaunijai vai Polijai, pienācīgi nenovērtējām savu rūpniecību. Šobrīd es nopietni pētu laika periodu no 1990. līdz 1995. gadam, kad Latvijā notika strauja privatizācija. Temps, kādā risinājās šis bezdomu process, ir viens no cēloņiem, kāpēc esam šādā situācijā. Privatizācijas ātrums nestimulēja jaunas, progresīvas sistēmas rašanos. Tas radīja haosu. Katrs grāba, ko tik varēja - gan iekšzemē, gan ārzemēs. Neviens neveica nopietnu analīzi, ko dos privatizācija, kas notiks tālāk, kur ņems naudu, kur būs noieta tirgi. Mums centās iestāstīt, ka valsts uzņēmumi ir ārkārtīgi atpalikuši, ka tiem nepieciešamas kardinālas tehnoloģiskās nomaiņas. Uzņēmumus privatizēja par papīriņiem – sertifikātiem. Lai rūpnīcas attīstītos, tām bija vajadzīga nauda. No kurienes toreiz to varēja ņemt, kur bija brīnumzāles attīstībai? Ja tagad savieto procesa sastāvdaļas, uzskatāmi var ieraudzīt milzīgās disproporcijas.

- Tagad visi esam gudri, bet toreiz valsts formācijas mainījās zibenīgi, dažu mēnešu laikā.

- Privatizācija nebija jāveic tik lielā steigā. Cilvēka prāts šādam tempam netika līdzi. Ķīnas piemērs liecina, ka pāriet uz privātuzņēmēja apziņas dominanci var arī nesteidzoties. Ja kāds būtu loģiski domājis par dogmām, ko tolaik mums ar varu spieda smadzenēs, viņš fizisko privatizācijas aktu būtu papildinājis ar cilvēka apziņas faktoru. Tieši to tagad uzsver kā galveno.

Ziniet, vēl arvien uzskatu, ka tajā nelaimīgajā 2008. gadā nenokļuvām finanšu krīzē - mēs apzināti un strauji briedinājām ekonomisko krīzi. Brīdī, kad aptrūkās t.s. vieglās naudas, valsts ekonomikā neatradās nekā, ko likt vietā, kā, piemēram, Polijai, kurai ir attīstīta rūpniecība. Lūk, šī ir galvenā krīzes mācība, kas mums būtu jāsaprot: tautsaimniecība jāpārkārto uz stabilākām nozarēm. Protams, būtiski vai budžets veidots ar, vai bez deficīta, bet tomēr tas nav pats svarīgākais. Valdība pašlaik šķiet iegrimusi pašapmierinātībā. Kaut arī visi to slavē un viens otram sit uz pleca, panākumi ekonomikas atveseļošanā ir ļoti, ļoti apšaubāmi.

- Kāpēc apšaubāmi? Eksports taču strauji atdzīvojies.

- Neaizmirsīsim, ka Latvijā eksporta modelis ir, tāds kā... starppatēriņa, starpcehu produkts. Piemēram, no kāda uzņēmuma Vācijā atved uz Latviju detaļas; te tās apstrādā un tad atkal sūta atpakaļ uz to pašu vai citu rūpnīcu. Šāds eksporta process nav balstīts uz pārdošanu, bet gan uz pasūtījuma izpildi.

- Nav iemesla ticēt valdības teiktajam, ka Latvijā sākusies ekonomikas atlabšana?

- Es vairs neticu nevienam valdības teiktajam vārdam... bet to jau nesaka tika Dombrovskis, to mums cenšas iestāstīt arī SVF. Nežēlīgā taupības politika ir stipri izbojājusi valsts ekonomiskās attīstības resursus – aiztriekusi svešumā cilvēkus, aizpludinājusi no Latvijas naudu, radījusi haosu likumdošanā un padarījusi nestabilu uzņēmējdarbības vidi. Investīcijas Latvijai iet garām, jo neviens nav pašnāvnieks, kas savu naudu guldīs valstī, kur nodokļu likumdošana viena gada laikā mainās vairākas reizes. Latvijas tautsaimniecība burtiski ir saraustīta pa gabaliņiem. Ja izdosies to salikt kopā, tad vēl ir cerība, ka valsts atkal celsies uz augšu. Ja balstīsimies tikai uz eksportu (pasūtījumu produktu), es tik droši neapgalvotu, ka sliktākais jau beidzies.

Vai krīzes situācijā valdība rīkojās adekvāti?

- Nevaru atbildēt apstiprinoši. Īstermiņa uzdevumus tā, protams, izpildīja - ieviesa ārkārtīgi strauju taupības režīmu, krasi samazināja patēriņu un pie reizes radīja arī haosu ekonomikā. Nezinu nevienu valsti, kas rīkojoties tāpat kā Latvija, būtu sasniegusi arī ilgtermiņa mērķus un sekmīgi pārvarējusi krīzi. Tādu piemēru pasaulē nav. Ja Latvija to izdarīs, šis būs nebijis precedents. Jau tagad eksperti diskutē, kas notiks tālāk ar Grieķiju, vai budžeta konsolidācija netraucēs valstij ekonomiski attīstīties. Atzīmēšu, ka šie taupības pasākumi, salīdzinājumā ar Latvijā ieviestajiem, nav nekas. Mūsu cilvēkus pataisīja bezpalīdzīgus - plikus un nabagus. Es pat teiktu: jau grābstījās gar apakšbiksēm (brīnums, kā tās vēl nenovilka). Kas gan Latvijā ir tā brīnumzāle, kas ļaus ātri un sekmīgi atdot parādus? Jā, nu, vēl var novilkt cilvēkiem arī tās apakšbikses...

Patlaban izskatās it kā būtu iegūts labs rezultāts, jo Latvija atkal atgriezusies finanšu tirgos un zviedru bankas var neuztraukties - mēs uz sava kupra esam iznesuši visu krīzes smagumu. Jautājums: kas būs tālāk? Domāju, nevienam nav atbildes.

- Ministru prezidentam Valdim Dombrovskism arī nē?

- Dombrovskis ir profesionāls ekonomists. Tāpēc, man šķiet, ka viņš jau nu apjauš gan. Ja zina, tad, piedodiet, nevajag melot... Jeb, lai nevienu neapvainotu teikšu savādāk: valdības vadītājam nevajadzētu kļūdīties apgalvojumos. Piemēram, šodien solīt, ka nodokļus necels, bet rīt jau darīt pretējo. Nedrīkst viena gada laikā vairākkārt mainīt nodokļu pamatlikumu! Tā nedara valdības vadītājs, kurš rūpējas par valsts attīstību.

- Uzņēmēji vaino politiķus, pārmetot, ka tie uzgriezuši viņiem muguru, taču paši slēpj ofšoros patiesos ienākumu apmērus.

- Šis ir kultūras un taisnīguma jautājums. Ko var gribēt, ja pat Valsts prezidents savulaik ņēmis kukuļus no saviem pacientiem... Vienalga, prasījis, jeb paši dāvājuši, kāda nozīme! Viņš šo naudu ir ņēmis. Ja pēc tam vēl likumdošanā mēģina legalizēt šīs pateicības, pamatojot, ka pretējā gadījumā vesela nozare nevarēšot pastāvēt (ja to nebaros ar šķiņķībām) - ja ir šāda kultūra valstī, tad dabiska piedeva ir nodokļu nemaksāšana.

- Nākamā krīze sāksies ap 2015. gadu un tās sekas nav prognozējamas, - gada sākumā Davosas forumā brīdināja ekonomikas eksperts Berijs Vilkinsons (firmas Oliver Wyman konsultants).

- Ir pilnīgi skaidrs, ka šobrīd notiek laika vilcināšana, lai sagatavotu bankas nākošajiem zaudējumiem. Neviens neuzdrošinās izšķirties par visradikālāko risinājumu.

- Jūs gribat teikt – karu...

- Diemžēl līdz šim globālās ekonomiskās un finanšu krīzes ir risinātas ar karu palīdzību. Mūsu pašu vēsture liecina par to. Arī 90. gadu sākuma periods sevi pieteica ar draudīgu ekonomisko krīzi. Attīstītās valstis izmisīgi meklēja izeju no tās. Atrisinājums varēja būt jaunu tirgu iegūšana, kurus nodrošinātu Baltijas un citas postsociālisma valstis. Tā nu mēs dabūjām brīvību, bet Rietumu pasaule - jaunus noieta tirgus un, protams, arī handikapu, lai uz pārdesmit gadiem attālinātu draudošo ekonomisko krīzi. Arī šobrīd neviens nevēlas spert radikālus soļus un tāpēc enerģiski meklē alternatīvas, bet diemžēl nevar atrast efektīvu izeju. Tai nepieciešamas globāla mēroga vienošanās.

- Lai nodrošinātu Māstrihtas kritēriju izpildi eiro ieviešanai 2014. gadā, valdība starptautiskajiem finanšu donoriem solījusi budžeta deficītu mazāku par 3% no IKP. Atsaucoties uz tiem, tikusi pamatota daudzu nepopulāru lēmumu pieņemšana. Pievienošanās eirozonai būtu ieguvums Latvijas ekonomikai?

- Valstij jāsaprot: tas ir izdevīgi vai nē. Proti, kāda situācija būs eirozonā, pievienošanās brīdī. Viens no Māstrihtas kritērijiem - zems budžeta deficīts, protams, ir laba lieta, taču ar nosacījumu, ka sabalansēšanu veic, nepalielinot izdevumus, bet gan ieņēmumus. Ja atkal deficītu gribēs dzēst, samazinot izdevumus sociālajai sfērai vai izglītībai, tad šis ir ceļš uz nekurieni. Tas ļoti izskatās pēc laukuma attīrīšanas, kas atrodas ģeopolitiski ļoti izdevīgā vietā. Ja Latvijā būs sliktāk kā jebkurā citā ES dalībvalstī, kurš tad te paliks dzīvot?

- Demogrāfi saka, ka pēdējās tautas skaitīšanas rezultāti ieskandējuši kapu zvanu latviešu nācijai. Ir kādas iespējas nobremzēt tautas izmiršanu?

- Domāju, ka process ir neatgriezenisks. Mūsu tautas demogrāfiskais koks izskatās briesmīgi – nevis kā egle, bet gan kā bērzs, ar tievu, tievu stumbru. Kuplā daļa ir paaudze, kura kļūst arvien vecāka un vecāka. Savukārt tievais stumbrs ir tā tautas daļa, kurai būs jāstrādā un jāspēj nodrošināt valsts ekonomiskā nākotne. Pat, ja notiktu brīnums un katrā ģimenē pēkšņi sāktu dzimt pa desmit bērniem, arī tad demogrāfiskā diagramma parādītos kā no vidus apgrauzts ābols ar diviem pamatīgiem bumbuļiem augšā un apakšā, kas tik un tā niecīgajai vidusdaļai būtu jāuztur. Skaidrs, ka sociālajā ziņā valstī veidojas absolūti nesabalansēta sistēma un būs jāmeklē kardināli risinājumi, lai to izlīdzinātu.

- Vedīsim iekšā imigrantus, viesstrādniekus?

- Iedzīvotāju skaita paplašināšana uz darbaspēka rēķina nenozīmē to, ka uzņēmējs vajadzīgos cilvēkus dabūs jau nākošajā dienā. Atcerēsimies, ka pastāv arī t.s. imigrantu mentalitāte. Pārsvarā izbrauc tie, kuri gatavi riskēt, gatavi konkurēt arī uzņēmējdarbībā.

- Tātad viņi apdraudēs vietējos uzņēmējus.

- Pētījumi liecina, ka ne visi izsitas virsotnē. Jautājumā par ievesto darbaspēku ir vērojams loģiskās domāšanas trūkums. Valdība solījusi: mēs neievedīsim melnā darba darītājus! Labi, importēsim tikai inženierus. Bet kurš strādās melnos darbus? Nezinu nevienu citu valsti, kur valdība teiktu: imigrantus nodarbināt melnajos darbos?! Nē, nemūžam - lai to dara pamatnācijas pārstāvji!

- Pastāv bažas, ka Latvijā ienāks nekvalificēts darbaspēks, cilvēki bez izglītības, no zemākās sociālās hierarhijas.

- Imigrācijas likumi (kaut tajos nav tieši noteikti ierobežojumi) ir finansiāli reglamentējoši. Piemēram, nosacījums, ka algai jābūt ne mazākai par vidējo. Tātad būtībā ir pateikts: ne zemāk par vidējās kvalifikācijas strādniekiem. Kurš uzņēmējs gan sētniekam maksās vidējo algu? Viņam vienmēr būs zemākā. Ja iebraucējus iemācītu dzīvot pēc mūsu sabiedrības ieradumiem, tad neredzu nekādu nelaimi, ja pat Latvijas politiskajā vidē tiktu iepludināti jauni spēki.

- Līdz šim Latvijas politiskā vide strikti mācējusi nosargāt savas etniskās robežas.

- Tas ir drausmīgs provinciālisms, par ko dārgi maksāsim. Politiķi ciniski pārdalījuši sabiedrību, kaut gan ir ļoti grūti pārvaldīt tik mazu valsti, ja divas iedzīvotāju daļas pastāvīgi tiek rīdītas viena pret otru. Neizbēgami, ka tik izmirstoša tauta, par kādu sevi esam pataisījuši, kļūs arvien multinacionālāka. Tikai šobrīd neviens nezina, kas te ienāks. Joprojām negatavojamies šādam nākotnes scenārijam, turoties pie kanona, ka latviešiem ir bīstami te dzīvojošie krievi, bet krieviem – latvieši. Taču gan latviešos, gan krievos daudz lielāku interesi vajadzētu izraisīt jautājumam: kas būs tas trešais spēks, kurš Latvijā ieradīsies (ieradīsies pavisam noteikti) un būs pieradis citādāk domāt un citādāk dzīvot.

- Pērn intervijā NRA jūs teicāt, ka Latvijai draud savas nacionālās valsts zaudēšana.

- Nesen, kad Eirozonas finanšu ministri bija vienojušies piešķirt Grieķijai nākamo starptautiskās palīdzības maksājumu, Eirogrupas prezidents Žans Klods Junkers intervijā Vācijas žurnālam Focus atzina, ka šī valsts faktiski ir zaudējusi savu suverenitāti, jo nevarēs vairs pati lemt par saviem izdevumiem tā kā senāk. Ja šo piemēru skatām vienotā ainā ar ES centralizēto ekonomisko un nodokļu politiku, saprotam, ka integrācija ES kļūst arvien dziļāka un dziļāka. Domāju, Latvija būs viena no pirmajām valstīm, kura zaudēs suverenitāti.... Labi vai slikti – cits jautājums. Domāju, ka nebūs sliktāk, jo mums pie varas nav izcilākā politiķu izlase. Lai kādas būtu pūles, tik un tā pretī saņemam sēnalas – cilvēkus, kuri nevar un negrib izprast situāciju.

- Nupat beidzās eksprezidenta ierosinātais referendums par 10. Saeimas atlaišanu. Zatlera radikālais lēmums Nr. 2 – kas tas bija? Drosmīga rīcība jeb sīkmanīga atriebība deputātiem, zinot, ka pārvēlēšanu rezultāts tik un tā nebūs viņam labvēlīgs?

- Ļoti grūti vērtēt eksprezidenta rīcību... Man gan šķiet, ka tas nav viņa paša lēmums. Domāju, ka to ieteica vai lika darīt. Neticu, ka cilvēks, kurš iepriekš visu laiku rāmi sēdējis, neizrādot īpašu drosmi un radošu pieeju, pēkšņi spēj sniegt tik radikālus paziņojumus. Mani tas nepārliecina, pavisam noteikti – nē! Arī labu politisku partiju tik īsā brīdī izveidot ir praktiski neiespējami. Tam vajadzīga liela nauda, skaidra ideoloģija, gudri cilvēki un milzums citu resursu. Protams, situācija šādam lēmumam bija ļoti labvēlīga un, ja kādam radās vēlēšanās to izmantot, tad nenoliedzami tas bija ļoti labs projekts. Lielākais jautājums: kas ir šis kāds, kurš ieteica rīkoties vai centīsies pārņemt iniciatīvu? Atbildi noskaidrot būtu ļoti svarīgi, jo no tā turpmāk būs atkarīgs pilnīgi viss. Atliek cerēt, ka īstais procesu regulētājs ir labvēlīgs pret Latviju... Ja nu tomēr ir noticis brīnums un eksprezidents pats nolēmis iejaukties, lai labotu valstī notiekošo, tad visticamāk uzradīsies kāds, kurš mēģinās izmantot šo iniciatīvu. Neticu, ka Latvijas pieredzējušie polittehnologi neapspēlēs iesācējus, lai profesionāli pārņemtu procesus un virzītu pēc savas gribas.

Pilnu intervijas tekstu lasiet "Neatkarīgajā".