Miljonāru ciešanu galerija - Valentīns Kokalis

Pret Aivaru Lembergu ierosinātajā krimināllietā par cietušo atzīts arī miljonārs Valentīns Kokalis – bijušais Ventspils pilsētas prokurors, kādreizējais valsts uzņēmuma Ventspils nafta galvenais jurists un viceprezidents, SIA LatRosTrans valdes priekšsēdētājs.

Prokuratūra uzskata (un kopš pagājušā gada pavasara arī pats V. Kokalis ir līdzīgās domās) – A. Lembergs no V. Kokaļa 1993. gadā esot kā kukuli izspiedis SIA Puses kapitāla daļas.

Ja kāds piekrīt viedoklim, ka Ģenerālprokuratūras pret A. Lembergu veiktā izmeklēšana ir bijusi neobjektīva un "Ventspils amatpersonas" šajā lietā tikušas tendenciozi un politiski dalītas labajos un sliktajos, tad visspilgtākais pierādījums šim viedoklim ir tieši V. Kokaļa cietušā statuss.

Baļķis acī

Ja prokuratūra apgalvo, ka A. Lembergs no V. Kokaļa ir izspiedis SIA Puses kapitāla daļas, tad prokuratūrai arī vajadzētu būt kaut kādām liecībām par to, ka V. Kokalim šīs firmas kapitāla daļas vispār ir piederējušas. Nevar taču izspiest to, kā nav!

Visticamāk, ka pats V. Kokalis ir apgalvojis, ka viņam šīs kapitāla daļas ir piederējušas un tikušas izspiestas. Bet ja tā, tad V. Kokalis ir atradies kliedzošā interešu konfliktā, jo SIA Puses bija naftas tranzīta firma, kura piegādāja naftu valsts uzņēmumam Ventspils nafta. Tātad valsts uzņēmuma (vēlāk – valsts akciju sabiedrības) galvenais jurists (vēlāk – viceprezidents) ir pieņēmis labvēlīgus lēmumus sev piederošam uzņēmumam! Turklāt šis interešu konflikts nav teorētisks, bet pat ļoti precīzi izskaitļojams naudiskā izteiksmē. Proti, SIA Puses savulaik tika piešķirtas milzīgas atlaides (20%), un nav šaubu, ka atlaižu piešķiršana samazināja Ventspils naftas ieņēmumus un peļņu par daudziem miljoniem latu, turklāt precīzi aprēķināmi arī atlaižu dēļ radītie zaudējumi valstij neiekasēto nodokļu veidā.

1994. gada sākumā Ventspils naftas atlaižu politiku pētīja Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija, kurai tomēr nebija zināms, ka SIA Puses līdzīpašnieks ir V. Kokalis. Ja tas tolaik būtu bijis zināms, tad droši vien V. Kokaļa un citu personu liktenis attīstītos pavisam citādi. Sevišķi tāpēc, ka tika konstatēts – SIA Puses atlaides saņēma vispirms un tikai tad sagādāja naftas apjomu, kaut gan bija noteikts, ka atlaides var piešķirt atbilstīgi piegādātajam naftas apjomam (proti – nafta vispirms, atlaides pēc tam).

Lai gan V. Kokaļa interešu konflikts ir acīmredzams, prokuratūras šādos gadījumos parasti lietotie apsūdzību vārdi – "būdams personiski ieinteresēts", "mantkārīgos nolūkos", "ļoti lielā apmērā", "apzinoties noziedzīgo raksturu" u.tml. – šoreiz netiek lietoti. Prokuratūrai nav likusies svarīga valstij nodarīto zaudējumu vērtēšana, turpretī vislielākā uzmanība ir pievērsta tām ciešanām, ko A. Lembergs 1993. gadā it kā esot nodarījis V. Kokalim.

Pa naža asmeni

Gandrīz visas V. Kokaļa parādīšanās presē ir saistītas ar skandāliem – vienalga, vai žurnālisti pievērsuši uzmanību viņa darījumiem, vai viņš uzsācis kādas politiskas aktivitātes, vai paudis savus uzskatus par sievietēm.

1997. gadā V. Kokalis nepārprotami iezīmējas pie "Latvenergo 3 miljonu lietai" līdzīgās "Ventspils naftas 4,5 miljonu dolāru lietas". Kā zināms, tolaik nozaga tikai Latvenergo trīs miljonus, bet blēdība ar Ventspils naftas naudu nenotika. Tomēr Latvenergo amatpersonas publiski nepārprotami norādīja, ka blēdība ar Ventspils naftas naudu bija sagatavota kā pirmā, no kā var secināt – V. Kokalis šim darījumam stāvējis ļoti tuvu.

1998.–1999. gadā

V. Kokalis preses uzmanību izpelnījās sakarā ar to, ka samērā aktīvi tika izmeklēta krimināllieta par 18 miljonu dolāru garantiju izkrāpšanu no Ventspils naftas. Šīs garantijas bija dotas kredītam, kuru Banka Baltija īsi pirms sava bankrota 1995. gadā izsniedza Armanda Stendzenieka firmai ZuS Rohstoffe. Visdažādākie preses izdevumi tajos gados ik pa brīdim ziņoja, ka tūlīt, tūlīt tiks uzrādītas apsūdzības arī V. Kokalim un Ventspils naftas viceprezidentam Genādijam Ševcovam. Prese rakstīja – A. Stendzenieks nekādas garantijas nebūtu varējis iegūt, ja viņa kursa biedrs LVU Juridiskajā fakultātē nebūtu bijis V. Kokalis.

Lai ko prese arī rakstītu, beigu beigās malējais šo 18 miljonu dolāru izkrāpšanas lietā palika viens pats A. Stendzenieks, un arī, visticamāk, tāpēc, ka mēģināja ielīst politikā, nodibinot Tautas varas partiju. Bet zinātāji runāja, ka V. Kokalis no nepatikšanām izkūlies, pateicoties savām labajām attiecībām ar bijušajiem kolēģiem prokuratūrā. Nav izslēgts, ka šīs labās attiecības nospēlējušas lomu arī pie samērā komfortablā pašreizējā cietušā statusa.

Bijušo draugu būšana

2000. gadā V. Kokalis uzsāka asu publisku konfrontāciju ar A. Lembergu. Šīs konfrontācijas laikā atklājās V. Kokaļa politiskās ambīcijas (viņš izteica gatavību ieņemt gan Ventspils mēra, gan ģenerālprokurora amatus) un viņa personības dziļums. Viņš burtiski šokēja publiku ar tādiem izteicieniem kā – "kāda starpība – miljons vairāk vai mazāk", laulības pārkāpšanu novērtējot kā "dzīvesveidu", bet jaunas meitenes – kā "zivis pie alus".

Galvenā konfrontācijas tēma bija V. Kokaļa apgalvojumi, ka A. Lembergs esot pasūtījis pedofilijas skandālu. Šo apgalvojumu skarbais nopietnums gan ik pa brīdim izčākstēja, jo tika atšķaidīts ar V. Kokaļa publiskajām atziņām, kurās tika apspriestas vīrieša attiecības ar sievieti un seksa veidi. Izplatīts bija viedoklis, ka bijušajam prokuroram labāk būtu bijis paklusēt par minēto tēmu, jo pašam tolaik bija grūti noslēpt intīmas attiecības ar nepieklājīgi jaunu (mazgadīgu) meiteni.

Lai cik odiozi izskatījās V. Kokaļa apgalvojumi, A. Lembergs par tiem lūdza Ģenerālprokuratūru ierosināt pret V. Kokali krimināllietu par nomelnošanu (droši vien labi pazina it kā jautrā uzdzīvotāja un muldētāja patieso dabu). Ģenerālprokuratūra atzina, ka V. Kokalis ir melojis, tomēr krimināllietu neierosināja.

Atmiņas īpatnības

Iepriekšminētās konfrontācijas laikā V. Kokali intervēja gandrīz visi mediji, un šajās intervijās viņš A. Lembergu nemainīgi sauca par bijušo "vienu no labākajiem draugiem", par brīnišķīgu mēru, "kurš pilsētas labā ir daudz izdarījis", u.tml. Pēc V. Kokaļa domām, konflikts viņu starpā radies tikai tāpēc, ka abiem bijuši atšķirīgi uzskati par naftas tranzītbiznesu un A. Lembergs "arī kļūdās".

Kā tad tā – tad jau iznāk, ka pirms 2000. gada konfrontācijas abu starpā ir valdījušas draudzības jūtas, nevis skaudru baiļu un iebiedēšanas atmosfēra? Bet kas V. Kokalim 2000. gada konflikta laikā traucēja mest galdā trumpju dūzi un atmaskot A. Lembergu kā SIA Puses kapitāla daļu izspiedēju?

A. Lembergs taču tolaik mēģināja panāk krimināllietas ierosināšanu pret V. Kokali – tur vairs nebija ko slēpt pāridarītāja vecos grēkus. Kāpēc šo izspiešanas aktu viņš atcerējās tikai astoņus gadus vēlāk? Kāds dzīvesveids veicina atmiņas pakāpenisku atgriešanos pēc tik ilgiem gadiem?

Tie ir jautājumi, uz kuriem atbilde būs jāmeklē tiesai.

Publicēts "Neatkarīgajā" 2009. gada 10. februārī