Eksperte: Attīstītajās valstīs pamata zobārsta pakalpojumi ir valsts apmaksāti, pie mums teju visi strādā tikai privātpraksēs

Jaunās valdības veselības ministra galvenajiem uzdevumiem jābūt valsts maksāto tarifu par ārstniecības pakalpojumiem paaugstināšana un mediķu atalgojuma kāpināšana. Līdztekus ir jāievieš integrētais ārstniecības pakalpojums, kas balstīts dažādu speciālistu sadarbībā, tādējādi padarot sistēmu draudzīgāku pacientam un mazinot rindas. Tāds ir Rīgas Stradiņa universitātes docentes, Veselības vadības studiju programmas direktores Daigas Behmanes redzējums, kuru pētniece pauž intervijā LETA, kura notika vēl pirms ministra amatam tika nominēta Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone. Vienlaikus Behmane uzsver, ka bez nozīmīga finansējuma pieauguma nozare attīstīties un būt draudzīga pacientam nespēs.

Vai mūsu sniegto pakalpojumu skaits ir līdzvērtīgs ar citām valstīm, un arī tajās rindas ir tik garas? Viens piemērs - pašlaik daudzās ārstniecības iestādēs valsts apmaksāti ehokardiogrāfijas izmeklējumi ir pieejami vien pēc četriem līdz sešiem mēnešiem. Vai tas tomēr nav nesamērīgi garš gaidīšanas laiks?

Tas nav normāli. Citās valstīs ir noteikts medicīniski pieņemamais gaidīšanas laiks katram pakalpojumam. Arī Latvijā būtu jānosaka katram medicīniskajam pakalpojumam un izmeklējumam medicīniski pieņemamais gaidīšanas laiks.

Integrētais pakalpojums skan skaisti un ir pareizi, taču vidējais pacients noteikti teiks, ka viņam ir vienalga, cik pakalpojums ir integrēts, viņu primāri interesē, cik ātrā laikā to var saņemt.

Es piekrītu, taču sadarbība starp ārstiem un speciālistiem manā skatījumā rindas var mazināt. Man kā pacientei ir svarīgi, ka ģimenes ārsts pasaka, ka pie konkrētā speciālista es tikšu, piemēram, pēc mēneša, un šo laiku es mierīgi varu gaidīt. Manuprāt, veselības aprūpes organizācija ir jāvirza prom no solo ārstu praksēm uz speciālistu komandām. Mani ļoti uzmanīgu ir darījusi, piemēram, grūtnieču aprūpe. Ir izveidojusies situācija, ka vairākās reģionu pilsētās vecmātēm ir savas privātprakses, bet reģionālajās slimnīcās šāds pakalpojums netiek piedāvāts, jo vecmātes izvēlas strādāt privāti, nevis pašvaldības slimnīcā. Līdz ar to tās ir pilnīgi citas izmaksas. Tas ir uzskatāms piemērs, ka zemās darba samaksas dēļ speciālisti veido savas solo prakses, un pacienti ir spiesti meklēt speciālistus privātpraksēs. Tāpat jau sen zobārsti strādā teju tikai privātpraksēs. Taču visās attīstītajās valstīs pamata zobārsta pakalpojumi ir valsts apmaksāti.

Līdzīga situācija ir ar roku mikroķirurgiem, kas strādā tikai solo praksēs, un slimnīcas ir spiestas šo pakalpojumu pirkt kā ārpakalpojumu, jo šādu speciālistu štatā nav iespējams dabūt.

Jā, tas tā ir izveidojies zemo tarifu dēļ, kurus valsts maksā slimnīcām par to sniegtajiem pakalpojumiem. Pakalpojums maksā tik, cik maksā. Mēs nevaram izlikties, ka slimnīcas ilgstoši var sniegt pakalpojumus zem to pašizmaksas.